Vienam ķēniņam bijušas trīs meitas. Ķēniņš visas mīlējis, bet it sevišķi jaunāko. Māsas par to bijušas skaudīgas un sacījušas: «Viņa tak nekāda sevišķa labuma tēvam nav izdarījusi, bet kāpēc viņš to vairāk mīļo?»

   Ķēniņš, lai parādītu iemeslu, uzdevis visām meitām viņam kaut ko pastrādāt un viņam pasniegt, ko viņas domā par visderīgāko. Vecākā pasniegusi viņam zelta valdības zizli, jo tas ķēniņam esot visnoderīgākais. Vidējā dārgu, izšūtu kreklu. Nākusi arī ķēniņa jaunākā meita un uz koka šķīvja pasniegusi sāli.

   Ķēniņš sadusmojies un izdzinis viņu no mājas. Viņa noderējusi pie viena ķēniņa par pavāru un vārījusi tik garšīgus ēdienus, ka ķēniņš viņu ļoti ieredzējis. Reiz pie ķēniņa bijušas viesības — un atnācis arī tas ķēniņš, kura meita te bijusi par pavāru.

   Kad visi atsēdušies pie galda, pavāre ienesusi savam tēvam viņa gardāko ēdienu. Tas sācis ēst, bet tad uzlēcis no krēsla un kliedzis: «Kas tā par būšanu? Tas ēdiens pavisam bez sāls, lai atnāk pati ēdiena vārītāja!»

   Ķēniņa jaunākā meita ienākusi, nostājusies savam tēvam pretī un teikusi: «Vai tu, tēvs, mani vairs neatceries, kad teici, ka ķēniņam sāls neder, un izdzini mani no savas pajumtes? Tagad tu redzi, ka sāls arī tev noderīga!» Ķēniņš pazinis savu meitu, visu atcerējies, apkampis to un lūdzis piedošanu. Ķēniņa meita pārģērbusies, un nu dzīres turpinājušās līdz otrai dienai. Visi priecīgi braukuši katrs uz savu pili.

   No tās reizes ķēniņš savu jaunāko meitu mīlējis vēl vairāk.