Kungs dusmās nezin vairs, ko būtu izdarījis. Tūliņ sauc zēnu mājā un par to spīti liek viņam izēst pilnu istabu ar mīklu. Zēns saka: "Es izēdīšu gan, bet kas man par to kļūs?Vai dosi tad man savu meitu par sievu?" Kungs domājis: "Tikpat viņš ēzdams pārēdīsies un nobeigsies - varu droši vien meitu piesolīt," un piesolījis arī. Bet ko zēns?Kad to dabūjis dzirdēt - augšlēkām uz mīklas istabu prom, stabulīte no kabatas ārā un nu reizes trīs papīkstina stabulīti tai modē, kā peles un žurkas mēdz pīkstēt. Un tā, līdz to padarījis - kur gadījušās kur ne - peles un žurkas lēveņiem vien, lēveņiem pie mīklas šurp un tikai ņemas. Necik ilgi - mīkla istabā patērēta, ka nav ne godīgas smakas, jāsaka, vairs.

   Otrā rītā kungs nāks lūkot, kas ar mīklas ēdēju noticis - atron: darbs padarīts un zēns tik vesels, ka smej vien. Nu šis sadusmojas vēl vairāk un nedos vis apsolīto meitu. Ja varot pilnu maisu melu piemelot, tad dabūšot viņa meitu! Labi, zēns mierā.

   Otrā dienā kungs tīšām saaicina visus savus radus un tad visu priekšā liks zēnam melus melot. Sanāk radi, atnes maisu un nu zēns sāks: "Gaspaža atnāca pie manis zaķi pirkt, nopirka, nesa mājā, uzpūtu stabulīti, zaķis atbēga atpakaļ - tie ir vieni meli. Otrā dienā pats kungs, zaķi pirkdams, nobučoja ķēvei - - "

   "Diezgan melots! diezgan melots! Še mana meita!" kungs iejaucās starpā un neļāva zēnam izteikt, ka ķēvei asti bučojis, jo tas šim radu priekšā būtu par lielu kaunu bijis.

   Un tā nu attapīgais ganu zēns apņēma kunga meitu par sievu un dzīvoja laimīgi.