Vecāki iedevuši meitas vieta kazu. Zalktis priecīgi paņēmis kazu un braucis atpakaļ, bet ceļa malā zīle dziedājusi: «Zalktis, vīriņš, kaziņu ved, kaziņu ved!» Zalktis apmānījis, ka piekrāpts. Pēc trim nedēļām zalktis trešo reizi braucis līgavai pakaļ. Šoreiz tas bijis ļoti dusmīgs un nikni uzsaucis, lai nu vairs nejokojoties, citādi klāšoties slikti.

   Neko darīt — bija jādod īstā. Zalktis priecīgs paņēmis savu līgavu un braucis atpakaļ. Ceļa malā zīle dziedājusi: «Zalktis, vīriņš, līgavu ved, līgavu ved!»

   Viss garais tracis nozudis ar līgavu jūras ūdeņos. Pirmā gadā līgavas māmuliņa gājusi uz jūru prasīt: «Meitiņ mīļā, saki jele, teici jele — kā tev klājas?»

   Iznākusi varde no jūras, sacīdama: «Tavai meitai klājas labi, viņa dzīvo skaistā pilī un auklē savu mazo dēliņu!» Māte priecājusies par tādu vēsti un gājusi uz māju. Otrā gadā līgavas māmuliņa gājusi uz jūru prasīt: «Meitiņ mīļā, saki jele, teici jele — kā tev klājas?»

   Iznācis vēzis no jūras, sacīdams: «Tavai meitai klājas labi, viņa dzīvo skaistā pilī un auklē savu mazo meitiņu.»

   Trešā gadā līgavas māmuliņa gājusi uz jūru prasīt: «Meitiņ mīļā, saki jele, teici jele — kā tev klājas?»

   To dzirdēdama, zalkša līgava apkampusi savu zalkti un lūgusi, lai laižot viņu ar saviem diviem bērniņiem pie mātes paciemoties. Zalktis gan negribējis, negribējis, bet beigās atlaidis ar uz trim nedēļām.

   Zalkša līgava nu paņēmusi savus divus bērniņus klēpī un izbraukusi pie māmuliņas. Divas vardes vilkušas ratus, un līdaka bijusi par kučieri. Māmuliņa sagaidījusi meitu abām rokām un priecājusies par viņas abiem bērniņiem.

   Trīs nedēļas zalkša līgava paciemojusies un tad gājusi atpakaļ uz jūru.