Kādam saimniekam bijušas trīs meitas: divas bijušas skaistas, trešā - jaunākā - bijusi vēl skaistāka. Reiz tēvs uz pilsētu braukdams, atprasījis meitām, ko katra vēloties, lai no pilsētas pārvestu. Vecākā vēlējusēs vaiņagu, vidējā vilnanīti, bet jaunākā to, ko tēvs atpakaļ braucot, pirmo ceļmalā ieraudzīšot.

   Pilsētā tēvs nu nopircis vecākajai vaiņagu, vidējai vilnainīti un tad trešajā dienā braucis atpakaļ. Visu ceļu neredzējis nevienas dzīvas dvēselītes, bet līdz ko griezies mājā iekšā - ieraudzījis uz ceļa zalkti. To paņēmis priekš jaunākās meitas. Istabā tēvs izdalījis dāvanas - vecākajai iedevis vaiņagu, vidējai vilnanīti un jaunākai zalkti. Līdz ko jaunākā paņēmuse zalkti rokā, tā zalktis aptinies meičai gar kaklu. Savalkājuse zalkti ilgu laiku, tik tad zalktis atritinājies no kakla, kad meita rītos, vakaros gājuse pie avotiņa mazgāties - kamēr šī mazgājusēs, zalktis gulējis avotiņa malā, kā ritenis, bet tikko noslaucījusēs - tad tas tūlīt aptinies atkal ap kaklu.

   Reiz avotiņa malā notikuši brīnumi - kamēr meita mazgājusēs, slaucījusēs, zalktis tai aiz muguras pārvērties par daiļu jaunekli. Meita tīri sabijusēs, ieraudzīdama dzidrajā avotiņa ūdenī, ka aiz muguras daiļš jauneklis gadījies. Viņa pagriezusēs un prasījuse: "Daiļo puisīt, no kurienes nāci?"

   "Daiļā meitiņa, esmu tavs zalktis. Biju noburts, bet šodien mans laiks beidzies. Laime, ka tu mani valkāji gar savu kaklu, citādi ne mūžam nebūtu vaļā ticis. Še tev tagad, meitiņa, viena sakts un viens gredzens, paņem tos un solies man par līgaviņu. Es steigšos uz mājam pie tēva - ķēniņa - un lūgšos, lai viņš atvēl man precēties. Bet tik viena nelaime - man bail, ka ragana tev spītēdama, neatņem man atmiņu, neliek man tevi aizmirst. Ja tas notiktu, tad steidzies uz ķēniņa pili ar sakti un gredzenu. Sakts tad sprāgs trīs reizes un gredzens spīdēs saules spožumā."