Rijnieks, muižas rijās pa naktīm guļot, nemaz nedabūjis miera: tur kādi sveši kūlēji drīz grūstījuši ārdus, drīz kūluši spriguļiem, ka klaudzējis vien, drīz atkal trokšņojuši un ālējušies.

   Reiz rijnieks saņēmies un par visu varu gribējis redzēt, kas tie tādi par trokšņotājiem ir. Viņš tai naktī nemaz negājis gulēt — sēdējis rijā pie kurošās krāsns un blēņodamies taisījis mazu silīti, lai miegs nenomāc. Taisījis, taisījis, te — kur gadījies, kur ne — piestājies svešs cilvēks: ko tur grebinot?

   «Ko nu grebinu! Taisu silīti, kur zeltu kausēt.»

   Kāpēc kausēšot?

   «Kāpēc? Tur mana gudrība: es esmu padzīvojis puisis — negrib vairs neviena meita pie manīm nākt, tādēļ izliešu zelta bārdu, gan tad būs meitas ik uz pirksta — tā es domāju.» «Ai!» svešais tūlīt iesaucies (tas bijis pats velns). «Tā ir tiešām prātīga valoda! Bet vai nevari man arī izliet zelta bārdu?» «Kāpēc ne? Bet tad tev jāatnes man trīs cepures zelta par to — lētāk nevar!» Velns mierā, tūlīt norāvis rijniekam cepuri un skrējis pakaļ zeltam. Pēc trim acu mirkļiem nauda bijusi klāt, un nu jālej bārda. Bet pa visu šo laiku, kamēr rijnieks ar velnu tērzējis, tirgojies, kūlēji, trokšņotāji, netrakojuši vairs kūla — viss itin klusi.

   Un tā nu velns gaidījis, lai lej bārdu. Bet māci rijnieku — tas tev lies gan zelta bārdu!— izkausējis sveķus silītē un skubinājis, lai tik velns mērc bārdu iekšā tai šķidrumā, tad zelta kausējums pielipšot pie bārdas, sasalšot — un zelta bārda būšot tāda, ka mirdzēšot vien uz bērnu bērniem.

   Labi. Velns grūž arī bārdu sveķos. Rijnieks atkal bārdu labi apgrozījis pa silīti, krietni samērcējis un tad pēc kāda laika teicis: «Rauj nu ārā, liekas — būs diezgan zeltīta!»

   Velns rāvis, rāvis — ai, dieniņ, tās briesmas!— sveķi sasaluši, ka nekur likt. Velns briesmīgi gremzies par tādu nelaimi, bet rijnieks mierinājis: «Pagaidi, pagaidi, lai labi piekožas!» Kamēr bārda kodusies, velns taujājis: «Bet kā tev vārds, bet kā tev vārds?»

   Rijnieks atbildējis: «Es pats! Un nu tu varētu arī iet projām — zelts diezgan piekodies!»

   Velns gājis, bet, ik bārdu braucījis, ik saīgdams iesaucies: «Ai, kā sāp, ai, kā sāp! Un tik cieta, ka nemaz pabraucīt, ka tikai nebūs mana bārda pagalam!» Velna kūlēji, to dzirdēdami, vaicājuši: «Kas tev samaitāja bārdu, kas samaitāja?»

   «Es pats tas maitātājs. Es pats!»

   «Nu, ja pats maitātājs, ko tad tu vēl bļauj!» kalpi atteikuši.

   No šīs reizes neviens vairs pa naktīm nedauzījies rijās — diezin kur velni palikuši. Bet rijnieks tagad bagāts vīrs, trīs cepures zelta — apprecējies un dzīvojis laimīgi.