Vienam tēvam trīs dēli: divi gudri, trešais muļķis. Viņam liels dārzs ar sudraba ābelēm; bet tām ābelēm katru nakti nolūza zari. Tēvs sūtīja vienu dēlu ābeles sargāt. Tas paņēma zobinu un likās apakš ābeles gulēt, bet kad brokašu laikā atmodās - zari bija nolauzti. Nu gāja otrs dēls - tam tāpat.

   Beidzot gāja muļķis bez nevieniem ieročiem bez nekā un nelikās nemaz gulēt, bet staigāja šurpu, turpu pa dārzu. Ap divpadsmitiem nāca tāds liels zelta putns, ka viss dārzs apspīdēja. Muļķis ķēra putnu cieti, izrāva trīs zelta spalvas un iebāza kulē. Rītā tēvs prasīja: "Vai nosargāji?"
   "Nosargāju!" muļķis atteica un lika aizklāt logus un durvis. Tad izvilka putna spalvas no kules un tūliņ visa istaba palika gaiša.

   Kad brāļi to redzēja, tie sataisījās iet pa pasauli šo putnu meklēt. Arī muļķis lūdzās līdz iet. Labi. Gudrie brāļi aizjāja ar skaistiem zirgiem, muļķis klemberēja ar sprāgonu. Tā viņi uzjāja uz krusta ceļiem. Katram ceļam bija savs stabs. Uz pirmā staba stāvēja: "Zirgam labi, cilvēkam nelabi!" Uz otra: "Cilvēkam labi, zirgam nelabi!" Uz trešā: "Vilks zirgu apēd!"
   Pa pirmajiem labākiem ceļiem tūliņ aizjāja gudrie, muļķim bija jājāj pa trešo. 

   Labi. Un kā nu muļķis pajāja tādu gabalu, sastapa vilku. Vilks apēda zirgu. Muļķis gāja kājām raudādams. Te pa kādam gabalam atkal sastapa to pašu vilku, tas prasīja: "Puisīti, uz kurieni iedams? Ko raudi?"
   Muļķis atteica: "Vilciņš apēda zirdziņu!"
   "Nu tad kāp man pašam mugurā."

   Muļķis uzkāpa vilkam mugurā un par pusstundu pārskrēja 9 ķēniņa valstim, kur zelta putns bija vienā pilī. Bet pils vārti bija cieti. Vilks nu uzslējās uz divām kājām, pārcēla muļķi sētai un sacīja tā: "Tai un tai pils istaba būs zelta putns, bet neņem būri!"

   Muļķis iegāja pilī, atrada visu, kā bija teikts, un domāja: "Ja putnu var ņemt, kādēļ tad būri gan ne?" un paņēma abus.