Labi. Tomēr dienu no dienas avis ganīt, lietū mirkt, rasā brist tādam cilvēkam, kas to no mazotnes nav radis, arī tā ir, kā ir: garš laiks uzmācas. Viņš izrunājas gar vienu, gar otru, lai jau rauga viņam uz kādu brītiņu garo laiku pakavēt - neviens negrib.

   Te kādu dienu izlīdīs paša ķēniņa meita pie avju gana laiku pakavēt. Abi sāk tērzēt: šiem valodas šķiltin šķiļas, derēt sader. Bet nu atkal cita nelaime: ķēniņš apcēlis, ka šie uz vienu roku. Viņš bargumā pavēl avju ganam līķu drānās apģērbties un tad gaidīt, kas tālāk notiks. Bet avju gans tev ies par ļipiņu ķēmoties! Viņš piebiksta, pačukst ķēniņa meitai, lai tik iznākot aiz vārtiem un gaidot. Ķēniņa meita gaida, šis tik darbojas gar zelta spārniem. Nav ilgi - te spārni klāt, meita klēpī, un nu iet pa gaisu gaisiem uz mājām pie tēva. Trešā dienā tas atkal dzird to pašu balsi:

   Viņš tā dara, un, re, spārni tos nones zemē pie tēva pils durvīm. Ieiet iekšā, tēvs priecīgs bez sava gala. Un nu bija kāzas, kādas nekad vairs nebūs. Ķēniņš arī aicināja mani uz kāzām un dāvināja stikla kurpes, papīra svārkus, sviesta cepuri.

   Bet es gāju pa akmeņiem - kurpes saplīsa. Es gāju caur lietu - svārki izšķīda. Es gāju karstā saulē — cepure izkusa. Tā uz kāzām nenogāju - paliku turpat, kur vēl tagad esmu.