Kāds saimnieks ilgāku laiku bija aizbraucis uz citurieni. Bet zagļi pa to starpu bija apzaguši smalki saimnieku. Nabadziņš, pārbraukdams, gan izmeklējies, gan iztaujājies pēc savas mantas, bet kur tu zagļiem tik viegli pēdas sadzīsi. Beidzot saimnieks griezies pie kāda zīlnieka. Zīlnieks teicis: "Tā nevaru tev vainīgo uzzīlēt, bet atnes man trīs saujas smilšu no tās kapu kopiņas, kur pērn notiesātais ļaundaris aprakts, tad tūlīt pateikšu. Tik ievēro - smiltis jāpaņem pašā pusnakti, jo tad ļaundari sazinās viens ar otru."

   Labi, - saimnieks apņēmies to izdarīt. Pašā pusnaktī nogājis pie kapiem, attaisījis vārtus un gājis uz to pusi, kur zināmais ļaundaris aprakts, bet, līdz ko kapam piegājis tuvāku, nejauši bijis jāsaraujas - uz ļaundara kapa divi tik sīvi plūkušies, ka bail bijis redzēt. Saimnieks domājis: "Kas lai uzdrošinās tādiem klāt iet. Labāk paņemšu smiltis no kuras katras kapu kopiņas un steigšos uz mājam."

   No rīta aiznesis smiltis zīlniekam. Zīlnieks ielējis miestiņu traukā, piebēris vienu sauju smilšu, skatījies, skatījies - neko ieraudzīt, piebēris otru sauju smilšu, skatījies, skatījies - neko ieraudzīt, piebēris trešo sauju smilšu, skatījies, skatījies - neko ieraudzīt.

   "Tu nebūsi ņēmis smiltis no ļaundara kapa?" zīlnieks uzprasījis.

   "Tā jau gan bija," saimnieks atteicis.

   Saimnieks gājis vēl otru nakti smiltīm pakaļ. Bet līdz ko piegājis ļaundara kapam tuvāk, tā pate nelaime - tie paši divi atkal kāvušies.

   "Kas lai uzdrošinās tādiem klāt iet," saimnieks domājis pie sevis. "Labāk paņemšu smiltis no kura katra kapa un steigšos uz mājam."

   No rīta aiznesis smiltis zīlniekam. Zīlnieks ielējis traukā miestiņu, piebēris vienu sauju smilšu pie miestiņa, skatījies, skatījies - neko ieraudzīt, piebēris otru sauju - neko ieraudzīt, piebēris trešo sauju- neko ieraudzīt.

   "Tu nebūsi ņēmis smiltis no ļaundara kapa?" zīlnieks iesaucies.

   "Tā jau gan bija, bet kā lai no tā kapa smiltis dabu? Mūžīgi tur divi tik sīvi kaujās, ka bail klāt iet."

   "Nu ja, tad jārauga citādi to darīt," zīlnieks atteicis. Šovakar ej no mājam līdz kapiem ačgarniski un tāpat dari arī atpakaļ nākot. Cik soļu tu spersi, tik solu tiem diviem būs jāvirzās no kapiem ārā uz otru pusi, tev mājā ejot, viņi atkal virzīsies tāpat atpakaļ."
Saimnieks tā darījis. Un, pareizi, neatradis vairs tos tur priekšā. Nu paņēmis trīs saujas smilšu no ļaundara kapa un gājis ačgarniski atpakaļ. Bet vēl saimnieks nebijis ne labi sētsvidu, kur uz reizi dzirdējis, ka tie divi nāk šņākdami, krākdami pakaļ. Saimnieks mudīgi ielobis istabā. Tikko durvis aizcirtis, viesuļi, vētras arī bijuši klāt. Gan trakojuši, gan plēsušies, bet neko darīt: saimnieks jau bijis istabā.

   No rīta aiznesis smiltis zīlniekam. Zīlnieks traukā ielējis miestiņu, piebēris vienu sauju smilšu pie miestiņa, paskatījies - tūlīt cita lieta, ieraudzījis miestiņā kaimiņa puisi. Rādījis saimniekam, tas arī redzējis to pašu. Piebēris otru sauju smilšu, paskatījies, ieraudzījis miestiņā kaimiņa puisi ar saimnieka mantu. Rādījis saimniekam, tas arī redzējis to pašu. Piebēris trešo sauju smilšu, nu redzējis to vietu, kur kaimiņa puisis paslēpis nozagto mantu. Rādījis saimniekam, tas arī redzējis to pašu. Nu bijis zaglis rokā, un zagtā manta atrasta.