Bet lācis, drošais vīrs, smējies: "Niekkalbiņi, niekkalbiņi, visi esat vienādi. Nu rādiet jele man arī degumu, redzēs gan, vai būs."

   Veduši rādīt. Aiziet - lācim taisnība, nedeg itin nekas vairs, jo saimnieks pa to laiku izvedis mēslenīcu tīri tukšu, dziļš aizgalds vien palicis vietā. Vista ar gaili laimīgi pārlaidušies aizgaldam pāri;bet, ače, svešie draugi: lācis, lapsa, zaķis nemaz nevīlušies, ka tik dziļš būs. Un, kā nu kāpuši, tā plaukt! dibenā iekšā. Ko nu? Izgrozījušies tādu laiku, izprātojušies;beidzot likuši prātu pie malas, laikam ārā vis netikšot. Bet kas nu vēl par nelaimi? Visiem trim sāk gribēties ēst, ka nekur šauties. Nosprieduši - zaķim esot jāmirst, vai grib, vai negrib. Un, zināms, tūliņ arī notiesājuši šo un apēduši. Bet lapsa, gudriniece, zaķa zarniņas turpat paglabājusi kaktiņā nākamai reizei, ko ēst, un tad nolikusies lācim blakus. Gulējuši, gulējuši, uz vienu reizi lapsa augšā un ēd atkal. Lācis brīnījies: “Ko tu tur ēdi? Tās jau zarniņas! Vai dzirdi, dodi man arī! Kur tu ņēmi?”

   "Āre, kāds nepraša! Es jau pāršķēlu vēderu un izņēmu pati savas zarnas, dari tu arī tā, ko mirsti badā."

   Un lācis, muļķis, šķeļ arī pats savu vēderu pušu, bet- re nu! neattapa ne nožāvāties, nosprāga nabags.

   Lapsa gardi pasmējusies par tādu vientiesi, un gan jau viņa izkļuvusi laukā.