To dzirdēdams, Dieviņš atbildēja: "Kā redzams, tad tavi skaistie svārki tev vairāk par ļaunu nekā par labu. Paturi tad arī savus svārkus un ar dubļiem notaisītās bikses! Bet mūžam tev nebūs dzert skaidra zemes ūdens, ne no upes, ne avotiņa, ne dīķa;tikai ar rasu, kas ir uz koku lapām un ar to ūdeni, kas ir uz akmeņa, tu varēsi slāpes dzesēt un izslāpušo sirdi spirdzināt."

   Tādēļ vēl šo baltu dienu lietus putniņam jācieš slāpes. Kad negaisam tuvojoties citi putni apklusuši, tad vēl lietus putniņš žēli, žēli raud par savu lepnumu.

   Pēc tam Dieviņš ieraudzīja buti, kā tā pūlēdamās pa smiltīm vārtas un nožēlodams teica: "Ak tu, nabaga butīte, kā tā pa smiltīm vārtās!"

   Butei šāda līdzcietība nepatika, tā Dievu mēdīdama, sacīja: "Ak ķu, nabaga buķīte, ka tā pa smilķim vāķas!"

   Bet Dievs teica: "Lai tev mute paliek šķība, kādu tu to, mani mēdīdama, savilki!"

   Tāpēc arī vēl tagad butei mute šķība. Dievs, acis apkārt mezdams, jautaja: "Kur tad vēzis palicis, ka nemaz nav redzams?"

   Bet vēzis, no dubļiem izlīzdams, rupji atbildēja:"Vai tev acis pakaļā, ka manis neredzi?"

   Dievs viņu par šādu atbildi smagi sodīja, noteikdams, lai tam pašam acis mūžam pakaļā stāvot.

   Pēc tam Dieviņš ar zelta kausu ielēja izraktajā gravā ūdeni un norādīja, kurp viņam tecēt un ar jūru vienoties.

   Plašā straume dažā vietā krākdama putoja, dažā lēni šalkdama tecēja un Dieviņš to pēc sava gudra prāta nosauca par Daugavu.