Vienam saimniekam bija pelēks runcis. Tas arvienu gulēja siltā krāsnī. Reiz kalpone Lība bija sabāzusi malku krāsnī, kā rītā maizi cept, un runcis bija palicis krāsns dibenā. Kad nu krāsns pilnā spēkā kurējās, runcis izspruka no krāsns lauka un taisni uz mežu prom.

   Mežā viņš satika lapsu, kura teica: "Es tevi ēdīšu!""Neēdi vis mani, lapsiņa, būšu tavs mīļais vīriņš!"

   "Labi!" lapsa mierā.

   Te vienu dienu lapsa satiks vilku un sacīs: "Tā tu arvienu mani piejokoji, bet nu vairs nevarēsi vis - nu man ir vīrs, tas tevi nositīs."

   Vilks domāja, diezin, kāds gan lapsas vīrs esot. Un tā satiek tais pašās jūtīs lāci un stāsta tam, lapsai esot vīrs gadījies! Lācis atbild, viņš arī esot tā dzirdējis. Beidzot abi norunā aiziet lapsas jauno vīru apskatīties, tad īsti zināšot.

   Labi, norunā — pie žagaru čupas rītu būšot saieties. Rītā noiet tur.

   Lācis uzrāpjas augstā kokā, vilks atkal apguļas zemē. Drīzi atnāk lapsa, ar savu vīru saķērušies, un nu runcis pamana vilka asti žagaros pakustamies. Šis domā: "Tā pele!" un sāk plēst. Vilks sabijies aizskrēja, bet runcis, no vilka tāpat sabijies, atkal uzmuka kokā, lācis atkal sabīstās no runča un krīt no koka, pagalam.

   Re, tā lapsas vīrs lāci nogalināja un vilku saplosīja.

 Krügers Jelgavā, A. Bīlenšteina kr., H. Bīlenšteina "Tiermärchen" 23. LP, VI, 36, 15. AŠ, II, 22b.