Un tad mēs devāmies ceļā.
Un koki pašķīrās klusi.
Un nonācām mēs mežā.
Un sameklējām tam otru pusi.

Tad mēs rakstījām sūnās.
Tad mēs lasījām sūnās.
Tad vēlāmies mēs sūnās lēni.
Tad sūnās palika mūsu ēnas.

Vai zini, kas ir mežam mamma?
Vai zini, kur ir meža tētis?
Vai zini, kas mežam ir mājas?
Vai vari saskatīt, kur aug mežam kājas?

Te saknes aug dziļas kā domas.
Te iesmaržo piepes un sēnes.
Te dzenis kaļ tārpiņus rosīgs.
Te lazdām rieksti aug somās.

Ar vabolēm mēs visu sarunājām.
Ar dunduriem gan nemaz nerunājām.
Ar čiekuriem mazliet pamētājām.
Ar putniņiem sačivinājām!

Rau, mežsargonkulis sveicina mūs!
Rau, taciņa tieva mums saka „Ak, jūs!”
Rau, skābardis varenais nokrakšķ kā stute.
Rau, melleņu krāsā tev rokas un zods, un mute!

Tu visu mežā saprati.
Tu sevi mežā atradi.

Viss lielais mežā paslēpies.
Viss mazais mežā atradies.
Viss klusais mežā satupies.
Viss smaržīgais mežā iegājies.

Tik ļoti mežs mūs vēlējās!
Tik tagad mežam tas izdevās.
Tik klusi visiem mums laimējās
Tik dziļi ieiet meža raudzībās.

No kvadrātainās pilsētas.
No netīri rēcošās pilsētas.
No neīsti mākslīgās pilsētas.

Mammas dabas mežā lielā.
Mammas dabas mežu ielā.
Mammas dabas taku ceļos.
Mammas dabas sūnās es veļos.

Ir mežā ierakstīts it viss.
Ir rakstīts viss, kas vajadzīgs.
Ir sūnās ierakstīti mūsu vārdi.
Ir piepildīti senie sakāmvārdi.

Šai pusē visiem ir savas sejas.
Šai pusē reizēm var satikt fejas.
Šai pusē vakarā izstiepjas ēnas.
Šai pusē saulē aizbēga drēgnums.

Mēs rāpāmies apskatīt dzilnas.
Mēs gribējām noglaudīt stirnas.
Mēs pieglaudām bērziem tāsi.
Mēs pamājām putnu kāsim!

Uz upes nāk migla un virmo.
Uz egles redz zvaigznīti pirmo.
Uz mežmalas liepas dūc bites.
Uz zāles drīz rasiņa ritēs.

Pa takām mīkstām mēs ejam.
Pie vīgriezēm smaržo pēc tējām.
Pie mammas dabas ir labi.
Pie mājām jau esam mēs abi.