Reiz kādā rītā pēc nakts, kas pagājusi pilnmēnesī ar visu no tā izrietošo, savā mīkstajā, pūkainajā, pēc Lenor smaržojošajā gultiņā pamodās Andris un tūlīt konstatēja, ka ir nosvīdis galīgi slapjš. Sapnī viņš bija skrējis. Krūtis joprojām cilājās elsās, biezās lūpas bija sausas, brūnās acis, vaļā atsprāgušas, spīdēja kā halogēnās spuldzes, zīlītes lielas kā kluba Essential apmeklētājiem. Šis skrējiens nebija bēgšana, kā daudzi varētu padomāt, tā bija mežonīga pakaļdzīšanās.

Gluži kā mednieks-pirmcilvēks, kam medības nozīmē ēdienu un izdzīvošanu, roku uz dunča maksts turēdams, ar nolūku, skaidru kā asmens, viņš bija skrējis pakaļ savam naidniekam. Tam, kurš viņa dzīvi bija darījis tik neciešamu, tam, kurš ar savu līdz neprātam kaitinošo klātbūtni viņu vajāja gan skolā, gan pa ceļam uz to, tramvajos, trolejbusos, pat tēva mašīnā, praktiski ik visur, kur Andris spēra savu kāju. Kaut arī daudz no tā cietis, viņš joprojām nezināja nedz sava naidnieka vārdu, nedz sejas aprises. Viņa klātbūtne allaž bija nemanāma, redzēt varēja vien ļaunos darbus, bet sapnis bija pateicis priekšā kādu citu būtisku detaļu. Tagad viņš zināja, ka ļaunajam deguna vietā ir šņukurs.

Būdams jau 11 gadus vecs un nedaudz ievingrinājies sapņu tulkošanā, Andris zināja, kas jādara. Ļaunais naidnieks, kurš draudēja kļūt par bērnības traumu, ir jāuzvar un jāpārvar. Ilgāk tas tā vairs turpināties nevarēja.

Izkāpis no gultas, basām, tīrām un krēmotām kājām pa sniegbaltu paklāju Andris devās pie skapja apvilkt drānas. Vēl vakar Ariel tīrošais pārdabiskais spēks bija tās padarījis tīras kā ķirurga ķiteli. Taču te pēkšņi Andra seja saviebās šaušalīgā pāridarījumā, jo viņa tīrību mīlošās acis pamanīja, ko gluži negaidītu. Uz džinsu biksēm bija traips! Balts, pretīgs, vēmienu raisošs, sakaltis traips! Andris šausmās ieaurojās, acīs sariesās asaras. „Tātad Viņš ir bijis arī te, manā istabā, ko sargāju stingrāk kā Ķīnas imperators,” viņš nodomāja un tas bija patiešām traumējoši.

Gāja dienas un nedēļas un ļaunais turpināja Andri vajāt aizvien vairāk. Dažkārt tas notika ļoti negaidītos veidos un vietās. Zinot, cik ļoti Andra sirds mīl visu tīro un skaisto, ļaunais apzināti piegružoja ielas, pa kurām Andris devās uz skolu. Jau viens vienīgs uz ietves nosviests izsmēķa gals spēja sabojāt Andra dienu.

Trolejbusā, kad tajā brauca Andris, ļaunais allaž palaida šaušalīgu, tirpas raisošu sviedru smaku. Pamazām ļaunais savā varā ņēma arī Andra draugus un klasesbiedrus. Arvien biežāk viņš tajos pamanīja šņukurainā ļaundara postošo darbu pazīmes – apkaunojošus melnumus aiz nagiem, nocūkotas mācību grāmatas, apavus, pie kuriem pieķērušies dubļi un tamlīdzīgi.

To patiešām bija grūti izturēt. Ik reizi, kad Andris ielūkojās kāda sveša pretimnācēja sejā, viņš it kā uz brīdi ieraudzīja tajā cūkas ģīmi. Dažreiz viņam šķita, ka ļaundaris ar cūkas purnu savā aizgādniecībā pārņēmis ir visus šīs planētas cilvēkus, ka drīz ikvienam no viņiem deguna vietā būs šņukurs. Andris tīri labi varēja iztēloties, cik mokpilna varētu būt dzīve tādā atbaidošā pasaulē, kur ikviens ir ļauns un netīrs. Jo dienas jo biežāk viņš atcerējās tā rīta sapni un tad pēkšņi kādu dienu, gluži kā Muhameds, atskārta šī zīmīgā sapņa slēpto nozīmi. Viņš bija izredzēts! Pats Dievs Tas Kungs bija viņu izredzējis, lai atpestītu planētu no drausmām, ko nesa cilvēks ar cūkas ģīmi! Viņš bija dzimis, lai apturētu cūkas ģīmja briesmu darbus. Viņš zināja, ka to paveiks.

Tad kādu dienu pats liktenis Andra rokās ielika pavedienu, kam atlika tikai sekot. Dodoties uz skolu un apcerot uz ielas valdošo briesmīgo netīrību, Andris brīdi apstājās un viņa elpa aprāvās. Tik ilgi viņš bija gaidījis šo mirkli un tik daudz savos nomoda sapņos viņš bija iztēlojies, kāds tas būs. Pašā pilsētas centrā uz stenda, kuru agrāk bija rotājušas kārdinošas reklāmas, Andris ieraudzīja Viņu, cilvēku ar cūkas ģīmi, savu bērnības traumu un nenogurstošo pāridarītāju. Pirmo reizi savā mūžā Andris sajuta, kā viņā ieplūst tīrs un neatšķaidīts niknums. Nepievērsis vērību vārdiem, ko cūkas ģīmis vēlas pateikt, viņš plosīja sevi dusmās. Kāda bezkaunība! Kāda neiedomājama cūcība! Novietot savu tizlo, netīro ģīmi vietā, kuru kādreiz greznojušas šampūnu, ziepju un veļas pulveru reklāmas. Ar šausmu izteiksmi sejā vēl reizi uzmetis skatienu cūkas ģīmim, Anda plaukstas savilkās dūrēs. „Tu! Tu... Es tevi...” klusi, bet apņēmīgi sprāga laukā no Andra lūpām.

Jau nākamajā dienā Andra mugursomā mācību grāmatu vietā bija salādēta pārtika, daži king size snikeri, tv paka ar čipsiem, kola un atdzisis hotdogs – vārdu sakot, viss, kas nepieciešams, lai nodrošinātu enerģisku būšanu mežā. Jā, mežā – šodien skolas vietā Andis dosies uz mežu! No apkaunojošā plakāta Andris bija sapratis, ka tieši mežs ir vieta, kur meklēt cūkas ģīmi. Ievietojis somā beisbola vāli, Andris bija apņēmības pilns, acis spīdēja kā halogēnās spuldzes.

Izkāpjot no mikriņa mežmalā, Andris sajuta tādu kā nogurumu, tādu kā panīkumu un saprata, ka neko darīt – pirms lielās misijas jāuzpildās. Izvilcis no mugursomas snikeru, Andris viens divi notiesāja spēcinošo šokolādi. Vienā mirklī palika labāk un medības varēja pasludināt par atklātām. Lieki piebilst, ka papīrs palika mētājamies ceļmalā.

Stundas gāja uz priekšu, sakaltušie zari lūza zem Andra kājām, kamēr viņš spraucās cauri brikšņiem un biezokņiem, iedams arvien tuvāk un tuvāk vietai, kur mitinās ļaunais. Tieši todien vairāk kā jebkad Andris izjuta tā klātbūtni. Ik pa brīdim uznāca neliels uztraukums, kas prasīja vienu – ieturēties. Un tā tiesādams snikeru pēc snikera, Andris brida arvien dziļāk mežā, pilns apņēmības paveikt savu svēto uzdevumu. Gluži kā mednieks-pirmcilvēks, kam medības nozīmē ēdienu un izdzīvošanu, viņš neatlaidīgi tuvojās mērķim. Tas nekas, ka cūkas ģīmi, šo netīrības pavēlnieku joprojām nekur nemanīja. Viņš spēja to saost, viņš zināja, ka tas ir tepat.

Kad visi snikeri un aukstais hotdogs bija notiesāti, Andris iznāca patīkamā klajumā. Spirdzinošas pusdienlaika saulstari rotaļājās ar burbuļiem kolas pudelē. Čipsu pakā palika arvien mazāk. Par spīti saulainajai noskaņai, Andri pārņēma neomulīgas trīsas. Nekad agrāk cūkas ģīmja klātbūtni viņš nebija spilgtāk vairāk kā tagad. Nometis zemē iztukšoto čipsu paku, Andris pagriezās un palūkojās pāri plecam. Atpūsties klajumā ar velosipēdiem bija iebraukusi ģimenīte. Te pēkšņi kediņās un puķainajā kleitā saģērbtā meitenīte iekliedzās: „Paskat, kāds cūķis!” Andris dusmās sakoda zobus. Neviens, nekad viņu vēl nebija tā nosaucis!

Meklēdams pa zemi kādu sprunguli, ar ko nekauņai iemest, gluži netīšām Andris ieraudzīja savu atspulgu uz pusēm pārplēstajā čipsu pakā. Un tagad, bērni, minēsim trīs reizes, ko viņš tur ieraudzīja... Pilnīgi pareizi – Andrim deguna vietā bija šņukurs! Liels un pamatīgs šņukurs ar diviem melniem caurumiem. Izskatījās gluži atbaidoši.

Medības bija izgāzušās. Kā zibens spēriens saulainā svētdienā pie Andra nāca atklāsme un iedzēla kā pretdifterijas pote. Pie visiem velniem, tieši viņš, kas mazgāja drēbes katru dienu, kas gāja vannā divreiz dienā, kas iztempa divas plastmasas pudeles ar kokakolu dienā, bija pats lielākais cūkmens! Tieši viņš darīja pāri šai nabaga planētai vairāk kā jebkurš padušu nemazgātājs, nagu negriezējs un netīrās kurpēs staigātājs! Vienā mirklī sapnis tika iztulkots – naidnieks, kam viņš bija dzinies pakaļ sapnī, bija viņa paša uzbāzīgā tieksme, kas bija jāuzvar un jāpārvar. Taču nupat jau neko nevarēja vairs labot... „Tiklīdz nonākšu mājās, tā visu vērsīšu par labu,” pie sevis nodomāja Andris un atplēsa vaļā pēdējo snikeru un, lai nomierinātos, vienu pēc otra stūķēja iekšā sintētiskās šokolādes kumosus.