-Kas tur ir? - Kristers skaļi noprasīja un ieslēdza gaismu;savā mājā viņš jutās diezgan drošs.

   -Es, - atskanēja balss, - Tikai nebaidies. Es neesmu laupītājs.

   -Kas tad tu e-e-e-si? - zēna balss ietrīcējās.

   -Es esmu cūkmens, - skanēja atbilde un no gultas apakšas iztrausās tas pats resnais svešinieks ar saulesbrillēm, kuru Kristers bija sastapis jau no rīta.

   -Nemelo. Es zinu kāds izskatās cūkmens. Pa televizoru redzēju, - teica Kristers, bet svešais vienā paņēmienā norāva no savas galvas cilvēcīgo masku un atklāja sarainu cūkas šņukuru.

   -Nu, tagad tu man tici? - jautāja cūkmens.

   -Ti-ti-ticu, - Kristers drebēja un centās ievīstīties segā, - Ko tev no manis vajag?

   Cūkmens apsēdās uz krēsla un lēnām sacīja:

   -Tu esi kandidāts. Arī tu vari kļūt par cūkmenu. Tev ir visas dotības.

   -K-k-kādas dotības? - Kristers uztraucās, jo nebija paredzējis tuvākajā laikā kļūt par cūkmenu.

   -Es tev sekoju jau sen. Man ir jāreģistrē viss, ko tu nomet zemē – konfekšu papīriņi, tukšas čipšu pakas, kokakolas pudeles un tā tālāk. Pāris nedēļās, tev un tev līdzīgiem sekojot, pilna piezīmju grāmatiņa pierakstījās. Pat citus cūkmenus nācās saukt palīgā, lai visu spētu uzskaitīt. Labi, ka daudziem no mums ir auto, citādi nezinu kā tiktu galā. Bet tev ir talants. Izcils piemēslošanas talants! Man tāds pats bija... – atcerējās cūkmens. Mirkli veldzējies atmiņās, viņš turpināja, - Jā, mēs taču gribējām uzņemt tevi savā barā, bet tu aizbēgi. Tik sāpīgi man iesiti un aizbēgi. Nesmuki. Toties tagad beidzot esam iepazinušies.

Kristers vairs nezināja ko teikt. Viņš bija tuvu asarām.

   -Redzu, tev vairs nav ko teikt. Tātad sarunāts. Tu piegružo, es tev sekoju, līdz tu kļūsti par īstu cūkmenu, bet es…, - cūkmens nepaguva pabeigt sakāmo, jo Kristers viņu pārtrauca:

   -Es negribu, negribu!Citi taču arī drazo. Vēl vairāk par mani, - Kristers bija manāmi satraukts, - Mēs ar tēti un mammu svētdien bijām mežā pie ezera, tur bija tik daudz atkritumu! Kāpēc tie cilvēki nekļūst par cūkmeniem?

   -Kāpēc nekļūst, kļūst. Tikai viņi maskējas par cilvēkiem. Neies taču uz ielas rādīt savus cūkas purnus, vai ne. Sirdī jau mēs tāpat esam cūcīgi! Un tas ir galvenais! Diemžēl daži pat neiedomājas, ka par cūkām pārvērtušies.

   -Nē, nē, nē! – kliedza Kristers, - es negribu! Vai tad tev pašam patīk būt cūkmenam?

   Izdzirdējis šādu jautājumu, cūkmens kļuva skumīgs un pār viņa saraino vaigu noripoja skopa cūkas asara.

   -Nepatīk, protams, nepatīk. Bet kamēr tādi kā tu piecūko pasauli, man nav nekādu cerību atkal kļūt par cilvēku. Pilnīga bezcerība pārņem! Tad labāk, lai tu arī par tādu kļūsti. Kad visi būs cūkmeni, nevienam nevajadzēs izlikties par cilvēku.

   Kristers klausījās un lāgā nesaprata, vai cūkmens runā nopietni, vai spēlē teātri.

   -Bet, ja es vairāk neko nemetīšu zemē, kas tad būs? – Kristers meklēja izeju no nepatīkamās situācijas.

   -Tu mani pārsteidz! – cūkmens iepleta mazās cūkas ačeles un zobgalīgi sacīja, - Nu, tad man tevi būs jāsvītro no cūkmenu kandidātu saraksta. Un vēl saka, ka jaunatne ir mūsu nākotne un cerība. Vai tad tu patiešām vairs negribi par cūku pārvērsties. Tik daudziem tas patīk, tādas iespējas! Met zemē ko gribi un kur gribi. Tas taču milzīgi atvieglo dzīvi.

   -Nē, es to negribu, - Kristers purināja galvu, rokas un pat kājas.

   -Nu ko. Tad man te vairs nav ko darīt, vai? - cūkmens sāka mīņāties uz sliekšņa pusi, - Bet varbūt kaut kad vēl tiksimies?

   -Nē! – Kristers apņēmīgi teica.

   -Paskatīsimies. Tev jau vēl ir draugi un radi, tā ka es vienalga tepat tuvumā grozīšos, - cūkmens pasmīnēja un pavēra durvis.

   -Radi? – Kristera pierē iegūla pārdomu rieva, - Tu taču negribi teikt, ka mani vecāki varētu būt cūkmeni?

   -Nē, nepavisam. Taču vislabāk to pajautā viņiem pats, – ieteica cūkmens un izgaisa tumsā, bet Kristers apdullis no naksnīgās tikšanās, nesaprazdams vairs ko dara, sāka kārtot savu istabu un slaucīt grīdu.

   No rīta, ienākusi Kristera istabā, mamma iepleta acis no pārsteiguma un tik vien spēja izdvest: „Zili brīnumi, tāda kārtība! Kā pasakā!” Bet tētis to redzēdams, pat aizmirsa pavaicāt dēlam, vai tas mājas darbus ir izpildījis.