Viss sākās gluži parastā vasaras dienā. Tā bija tikpat karsta, saldas svelmes un miegaina laiskuma pilna kā pārējās 68 tik ātri un nemanāmi aizritējušās dienas. Ja nu vienīgi sienāži sisināja mazliet skaļāk kā ierasts.
Iespējams, šī diena arī būtu aizritējusi tikpat bezrūpīgi, kā jau tas Lielajā mežā bija iegājies, ja vien šodien nebūtu gadskārtējās „Meža balss” dziedāšanas sacensības. Neviens vairs neatcerējās, kas šo gaidītāko un svinīgāko Lielā meža notikumu, kas jau bija kļuvis par nelaužamu tradīciju, vispār bija aizsācis, taču ikviena Lielā meža iemītnieka, kas kaut tikai nedaudz spēja noturēt pareizu meldiņu, goda jautājums bija tajās piedalīties.

„Meža balss” ikgadējs uzvarētājs bija lācis Fēlikss. Viņš nebūt nelepojās ar apskaužamu talantu vai neizdibināmu šarmu, kas nodrošinātu publikas simpātijas. . Fēlikss bija izdaudzināts ar savu plaši pazīstamo ķildīgo raksturu, kauslīgo dabu, līdz ar to arī kaušļa slavu un stiprajām ķepām. Pa Lielo mežu pat klīda baumas, ka Fēlikss katru gadu no vietas godalgu iegūst tikai tāpēc, ka žūrija ir iebiedēta. Tā kā arī pārējiem meža iemītniekiem šīs bailes nebija svešas, neapmierinātību par netaisnīgajām Fēliksa uzvarām neviens skaļi neizteica un pukojās klusībā.
Lai arī Fēlikss vienmēr paturēja tiesības uz pirmo godalgoto vietu, par pārējām divām meža iemītnieki labprāt vēlējās sacensties. Visi gatavojās cik vien spēja. Bija pat izstrādātas dažādas balss uzlabošanas metodes. Uz šīs nots diemžēl labprāt spēlēja arī blēdīgākie meža iemītnieki, kas labprāt cēla laukā un slavināja savas balss uzlabošanas tinktūras, krekšķināšanas iznīdētājus un sazin vēl ko citu. Piemēram, de Vīteres jaunkundze, kas ļoti atbalstīja dažādas sacensības un iespēju izrādīt sevi, ikvienam un jebkur bija gatava stāstīt par savu jaunatklāto, tikai no dabīgām izejvielām pagatavoto priežu skuju nolējumu, kas viņas balsij piešķirot īpašu samtainumu. Jāpiebilst gan tas, ka de Vīteres jaunkundze jau sen vairs nebija jaunkundze, taču tā kā viņa bija palikusi bez vīra, kas daudziem gan likās samērā dīvains fakts, jo Lielā meža tenku vācelēm labpatika stāstīt, ka viņa jaunībā sagrozījusi galvu ne vienam vien meža baložu jauneklim, apkārtējie pieklājīgas iejūtības pēc viņu joprojām dēvēja par jaunkundzi.

Citi „Meža balss” dalībnieki savus noslēpumus neklāstīja nevienam. Piemēram, jenotu tēvocis Skips veselu nedēļu pavadīja ieslēdzies savā alā un ikvienam, kas tai tuvojās tika veltīti aizdomīgi skatieni, iespējams, pat apsūdzība spiegošanā. No mitekļa caurām dienām, sulīgā baritonā izpildītas, plūda „Lai skan zari, pazarītes!” skaņas. Skipa sieva Mila gan nelikās diezko iepriecināta par vīra aicinājumu pakļauties mūzikas burvībai.
Tā nu lielā diena bija pienākusi, un Lielais mežs dūktin dūca no dažādām skaņām, dziesmām un balsu murdēšanas. Visus mulsināja arī fakts, ka dalību „Meža balsī” bija pieteicis arī Fēliksa trešās pakāpes brālēns lācēns Bū. Apkārtējie reti bija dzirdējuši Bū runājam, kur nu vēl dziedam. Viņš bija izslavēts kā liels vienpatis un, ja kāds viņu vēlējās sastapt, tad Bū visbiežāk varēja atrast uz robežas starp Lielo mežu un Zaļleju vērojam mēnesi vai saullēktus.
Atstāsim Lielo mežu nepacietīgās gaidās un palūkosim, kas notiek „Meža balss” aizkulisēs!
„Aaaa!!! Tu, nepraša! Ko gan tu esi izdarījusi ar manām astes spalvām?! Tām visām bija jābūt sasukātām vienā virzienā, nevis apakšējām pa labi, bet augšējām – pa kreisi!” brēca dzeguze Violeta, kas vienmēr uztraucās tikai par savu izskatu. „Bet..man liekas.. man likās..tā bija labāk. Tā ir labāk! Aste izskatās kuplāka..” vārgi iebilst mēģināja viņas asistente Tipsa.
„..es pieprasu. Man VAJAG savu medalu!” auroja Fēlikss, pie sienas piespiedis vienu no „Meža balss” mākslinieciskajiem redaktoriem. „Bēt, mēsjē, jūs varat āpskūrbt, ūn vīspār, tās nāv māns pienakūmss..” pretojās Žans, āpsis, kas pārāk stipri lepojās ar savu francūzisko izcelsmi.
  Tuvojās lielā zvaigžņu stunda. Stundu pēc saulrieta bija jāsākas „Meža balss” koncertam. Skatuve bija ierīkota zaļā norā, kuru no lietus pasargāja augstu virs galvas savijies koku zaru vainags. Apmeklētāji un atbalstītāji jau bija ieņēmuši labākas vietas un drebēja izturētās gaidās.

   Drīz vien koncerts jau bija pusē, un sevi pierādīt paspējuši bija daudzi dalībnieki. Līdzšinējais favorīts bija tēvocis Skips, kura „Lai skan zari, pazarītes!” neviens nespēja turēt līdzi. Acīmredzot daudzās stundas, kas bija pavadītas vingrinoties, atmaksājās.

   Drīz vien uzstājās arī Fēlikss, kas uz krūts bija paņēmis vairāk medalus kausu nekā pieklājas, un tā nu viņa dziedāšana gan vairāk atgādināja krākšanu ar nelielu rūkšanas piesitienu.

   Kā pēdējais uzstājās Bū. „Khmm..nu, labvakar,” viņš nepārliecinoši iesāka. „Šovakar uzstāšos ar pašsacerētu dziesmu.”, dodot mājienu pavadošajam ansamblim, Bū nedaudz drošāk turpināja. Publikas sejās nemanīja atsaucību, un žūrija izskatījās nogarlaikojusies un nogurusi. Tas vis’ nedeva drosmi un paļāvību, taču Bū saņēmās. Kad lācēns sāka dziedāt, atklājās, ka viņa balsij piemīt apbrīnojami patīkams tembrs. Tas it kā ieaijāja klausītājus burvīgos sapņos, taču spēja satumsts kā melna nakts, liekot izjust bailes, ka Bū varētu pārtraukt šo sapni. Dziesmiņas melodija bija neizsakāmi vienkārša, taču tās panāktā burvība – gluži vai maģiska.

   Kad Bū izdziedāja pēdējo noti un, atgūdamies no pārdzīvojuma, atvēra acis, lai nokāptu no skatuves, publika joprojām klusēja. Lācēna pleci nošļuka, taču te pēkšņi skatītāju rindas, šķiet, eksplodēja. „Bravo!” „Atkārtot!” šādi izsaucieni bira gluži kā ozolzīles no caura maisa. Arī žūrijas sejās notikušās pārmaiņas bija neaprakstāmas. Vecais Mo, kas bija neizsakāmi vecs, neizsakāmi īgns, kā arī savu kurlumu uzsvērt mīlošs ūpis, pašlaik šūpojās kā transā un klusi atkārtoja dziesmiņas pēdējās taktis.
   Atguvies laikam bija vien pasākuma vadītājs, sesks Rafaēls. „Nu tā, augsti godātie kungi un cienījamās dāmas,” viņš teica. „Uz šīs neaizmirstamās nots arī „Meža balss” ir izskanējusi. Aicinu žūriju doties apspriesties, bet jūs, dārgie klausītāji, izbaudīt viesmākslinieku „Ķepurauši” muzikālo sniegumu un mieloties ar firmas „Gardumsaldums” sagādātajām uzkodām!” to pateicis, Rafaēls aši nozuda aizkulisēs. Bet noru, gluži kā tikko brīvībā tikušu tauriņu mākonis, savā varā pārņēma klausītāju sarunas. Galvenais temats, protams, bija Bū sagādātais pārsteigums. Neatpalika arī spriedelējumi par pirmās vietas ieguvēju. Runātāji bija sadalījušies divās grupiņas. Vieni uzskatīja, ka Bū būs pielicis punktu Fēliksa izgājieniem, otri pesimistiski palika pie tā, ka viņam tas nebūs bijis pa spēkam. Pats Bū bija kaut kur nozudis. Un varbūt tā arī bija labāk. Fēlikss bija iztukšojis vēl pāris kausu medalus un spēra vai zemes gaisā no dusmām uz savu brālēnu..

   Pagāja pusstunda, un žūrijai bija jāatgriežas. Klausītāji bija sasēdušies savās vietās, nora bija gaidpilna klusuma un priekšnojautu pārņemta. Te arī viņi nāca. Procesiju noslēdza Mo. Viņam arī bija uzticēta rezultātu paziņošana. Mo izskatījās aizkaitināts. Bez liekām ceremonijām paņēmis rezultātu lapu, viņš noskaldīja: „Pirmo godalgu ar vienas balss pārākumu ieguva Fēlikss,”to pateicis, Mo, pārmetoši paraudzījās uz trusi Trīci, kas kaunīgs stāvēja skatuves tumšākajā stūrī un cītīgi aplūkoja savas žaketes pogas. „Otro – Bū. Un trešo – tēvocis Skips.” To pateicis, Mo pagriezās un, nicīgi nošņaukādamies, aizsoļoja. Publika klusēja, neskanēja ne apsveikumi, ne aplausi, ne gaviles. Nekur nemanīja arī pašu Fēliksu. Arī Bū joprojām bija pazudis. Vienīgais, kas cienīgi noraudzījās uz apkārtējiem bija tēvocis Skips, kas pats sev galvā bija uzlicis gan paparžu vainagu, gan arī ap pleciem aplicis lentu ar uzrakstu „Meža balss 2007 III pakāpe”.

   „Mums jādodas meklēt Bū!” kāds ierunājās. „Jā, un jānorāda Fēliksa īstā vieta!” piebalsoja cits.
   Pēkšņi pūlis, kā uz burvju mājienu, devās vienā virzienā, neaizmirstot paņemt pirmās godalgas balvas. Lielā meža iemītnieki devās uz Bū iemīļoto vietiņu. Jā, tur viņš arī bija. Viens pats sēdēja un vēroja zvaigznes.

   „Hei, dziedoni! Nāc pēc tā, kas tev pienākas!” iesaucās de Vīteres kundze. Bū izskatījās iztrūcināts. „Pēc kā gan?” viņš pārsteigts jautāja. „Pēc pirmās vietas godalgas, protams!” kāds iesaucās. „Un apsveikumiem,” nočivināja Violeta. „Bet kā? Un Fēlikss?” Bū joprojām neko nesaprata. „Es dzirdēju, ka viņa pienākas pirmā godalga.” „Un tu pats domā, ka tiešām pienākas?” pēkšņi noducināja Mo. Pūlis pārsteigts nolūkojās atnācējā. „Jaunekli, tev talanta ir vairāk kā gana. Un taisnībai beidzot ir jāuzvar!” ūpis turpināja.

   Pēkšņi kāds uzrāva Bū augšā, aplika laureāta lentu, uz galvas uzlika krāšņo uzvarētāja vainagu, bet rokās iespieda kausu. Pūlis paņēma viņu uz rokām un nesa atpakaļ uz noru.

   Plats smaids atspoguļojās lācēna parasti tik biklajā sejā, kad, mēnessgaismas apspīdētais pūlis, nesa viņu atpakaļ uz noru, pa ceļam dziedot Lielā meža himnu.
”Un es vēl domāju, ka vēlēšanās, kas izteikta ieraugot krītošu zvaigzni, nepiepildīsies,” Bū pie sevis nočukstēja.