Reiz bija kāds smalks švīts, kura vienīgā mantība bija zābaku kalpiņš un ķemme. Bet viņam bija pats skaistākais krekla apkaklis visā pasaulē, un par šo apkakli mēs tūliņ dzirdēsim stāstu. — Apkaklis jau bija tik vecs, ka sāka domāt par precēša­nos, un tā nu gadījās, ka viņš nonāca mazgāšanā kopā ar zeķes prievīti.

   "Ai!" apkaklis iesaucās. "Savu mūžu vēl neesmu redzējis kaut ko tik slaidu un smalku, maigu un glītiņu. Vai drīkstu jautāt: kā jūs sauc?"

   "To es neteikšu!" prievīte sacīja.

   "Kur jūs mājojat?" apkaklis jautāja.

   Bet prievīte bija ļoti kautrīga, viņai šķita, ka nav jāatbild uz tādu ērmotu jautājumu.

   "Jūs laikam būsiet josta," apkaklis teica. 'Tāda slepena josta. Es jau redzu, ka esat gan labumam, gan jaukumam, mazo jaun­kundzīt!"

   "Nerunājiet ar mani!" prievīte aizrādīja. "Šķiet, ka neesmu jums devusi nekādu iemeslu to darīt!"

   "Nu, ja kāds ir tik skaists kā jūs," apkaklis sacīja, "tad tas ir pietiekams iemesls."

   "Nenāciet man tik tuvu!" prievīte iesaucās. "Jūs izskatāties pēc vīrišķa!"

   "Esmu jau arī esmu smalks kavalieris!" apkaklis sacīja. "Man ir zābaku kalpiņš un ķemme." Tā nu gan nebija taisnība, jo tie jau piederēja viņa kungam, bet apkaklis tikai lielījās.

   "Nenāciet man tuvu!" prievīte teica. "Neesmu pie tā pieradusi!"

   "Neaizskarule!" apkaklis iesaucās. Tad viņus izņēma no baļļas, iestērķelējar izžāva saulītē uz krēsla atzveltnes! un tad nolika uz gludināmā dēļa. Nu nāca karstais gludeklis.

   "Kundze!" apkaklis uzrunāja gludekļa plātnīti. "Daiļo atraitnīti Man metas karsti! Es kļūstu pavisam citāds, man jālec pavisam ārā no grumbām, jūs izdedzināsiet manī caurumu! 0! Lūdzu jūsu roku!"

   "Lupata!" gludeklis teica, lepni slīdēdams apkaklim pāri, jo viņš iedomājās, ka ir tvaika katls, kas brauc pa sliedēm un velk vagonus. "Lupata!" viņš teica vēlreiz.

   Apkaklis gar malām bija mazliet apspūris, un tad nāca šķēres, lai plūksnas apgrieztu.

   "O!" iesaucās apkaklis. "Jūs laikam esat pirmā balerīna! Cik jauki jūs mākat izstiept kājas, tas ir jaukākais skats, ko es jebkad esmu redzējis! Neviens cilvēks to nevar atdarināt!"

   "To mēs zinām!" šķēres teica.

   "Jūs esat pelnījusi kļūt par grāfieni," apkaklis runāja tālāk. "Viss, kas man pieder, ir tikai smalks švīts, zābaku kalpiņš un ķemme... Būtu man vēl grāfa titulis!"

   "Ko, viņš bildina?!" šķēres iesaucās un dusmās iegrieza apkaklim tik dziļu robu, ka tas bija jāmet prom.

   "Būs laikam jābildina ķemme. Tiešām brīnums, ka neviens zobs jums vēl nav izlūzis, mazo jaunkundzīt!" apkaklis sacīja. "Vai neesat domājusi par saderināšanos?"

   "Vai tad jūs nezināt?" ķemme teica. "Es taču esmu saderinājusies ar zābaku kalpiņu!"

   "Saderinājusies?!" apkaklis iesaucās. Nu vairs nebija nevienas, ko bildināt, tāpēc viņš sāka precēšanos nicināt.

   Pagāja ilgs laiks, un apkaklis nokļuva papīra dzirnavu maisā. Tur bija liela lupatu saiešana: smalkās turējās par sevi, rupjās par sevi, kā jau piederas. Visām bija daudz kas stāstāms, bet apkaklim visvairāk, viņš bija īsts lielībnieks.

   "Man ir bijis bezgala daudz mīļāko!" apkaklis teica. "Man jau nekad miera nebija! Es jau ari biju smalks švīts, arvien stērķelēts. 

   Man piederēja gan zābaku kalpiņš, gan ķemme, bet tos es nekad nelietāju. Būtu jūs toreiz mani redzējuši, mani — kad gulēju uz sāniem! Nekad neaizmirsīšu savu pirmo mīļāko, viņa bija prievīte, tik smalka, maiga un glīta! Manis dēļ viņa ielēca mazgājamā baļļā... Bija ari viena atraitne, kas iekarsa mīlestībā uz mani, bet es viņu neņēmu, un viņa kļuva gluži melna. Tad bija viena pirmā balerīna, viņa iegrieza man rētu, ar ko man vēl tagad jāstaigā, brinumātras dabas viņa bija! Pat manis paša ķemme bija iemī­lējusies manī, viņai aiz mīlestības sāpēm izbira visi zobi. Jā, šai ziņā esmu ļoti daudz piedzīvojis! Bet visvairāk man žēl prievītes, tas ir, jostas, kas ielēca mazgājamā baļļā. Man ir daudz kas uz sirdsapziņas, tāpēc ilgojos kļūt par baltu papīru!

   Un tā ari notika. Visas lupatas kļuva par baltu papīru, bet apkaklis — tieši par to balta papīra loksni, kuru mēs še redzam un uz kuras iespiests šis stāsts. Tas tāpēc, ka viņš tik briesmīgi lielī­jās par to, kas nekad nebija noticis. Un tāpēc ari mums jāpadomā, vai mēs neuzvedamies tieši tāpat, jo nekad jau nevaram zināt, vai ari mēs reiz nenonāksim lupatu maisā un netiksim pārstrādāti par baltu papīru, uz kura priekšas būs lasāms mūsu dzīvesstāsts, pats visslepenākais, un tad mums pašiem būs jāskraida pa pasauli un jāstāsta tas visiem, gluži tāpat kā krekla apkaklim.