Reiz mežmalā dzīvoja kāda stipri trūcīga trušu ģimene. Vasaras laikā bija tīri labi, bet kad atnāca ziema un pārklāja ar sniegu visus tīrumus, visas gāršas, laukus un gravas, tad trušiem klājās diezgan grūti. Tā bija liela trušu ģimene: melns tēvs ar baltām priekšķepām, raiba māte un desmit ņipri trusēni. Daži no tiem bija melni kā tēvs, citi raibi kā māte, bet viens viņu vidū bija balts, un tam bija koši sarkanas acis. Tāpēc šo trusīti sauca par Sārtacīti.
Pašlaik Ziemassvētki bija jau pie pašām durvīm. Citās mājās cepa medus piparkūkas un pīrāgus, bet mazā Sārtacīša vecākiem nebija nekā ar ko pacienāt savus desmit bērnus. Uz galda mētājās tikai pāris sabojājušies burkāni un viens sažuvis, negaršīgs kālis. Visi mazie trusēni bija ļoti noskumuši. Deguni tiem raustījās citam par citu bēdīgāk, un mazā Sārt­acīša austiņas nošļukušas uz leju - katra uz savu pusi.
Bēdīgi bija trušu miteklī. Bet kā ārā? Varbūt tur nāca Ziemassvētki?
Sārtacītis uzvilka kažociņu, aiztaisīja visas podziņas, aptina lakatu divas reizes ap kaklu un izlīda no alas.
Aiz ataugas alkšņos kūpēja dūmi. Varēja dzirdēt pat pannu švirkstēšanu un trauku skanēšanu. Tur lapsa gatavoja svētku mielastu savai ģimenei. Netālu zem kreveļainiem bērziem dzīvoja sesks. Arī tas cepa un vārīja kaut ko sevišķu. Sārtacītis sacēla ausis un klausījās, kā tur vārīdamies burbuļoja ūdens un žagari degdami sprēgāja.
Tad pašķīrās lazdu kailie zari, un no turienes iznāca zaķis, nesdams katrā padusē skaistu kāpostgalvu.
Beidzot nabaga Sārtacītis aizmaldījās līdz pakalniņam, kur pelēki strīpotais runcis atvēris tirgotavu. Logā bija salikti balti krējuma podiņi, piena pudeles, cukura graudiņi, smalkmaizītes, vesela rinda Ziemassvētku svecīšu un lielas konfektes raibām papīra bārkstīm abos galos. Konfektes bija pakārtas diegā pašā skatloga vidū. Viņas lēni šūpojās, grozījās, un sāni tām laistījās cits par citu spožāk un priecīgāk.
Sārtacītis sa­spieda savu degunu pavisam plakanu pret loga rūti, skatī­damies uz skaista­jām Ziemassvētku konfektēm.
Tad no tirgotavas iznāca gailis, un viņam bija pilna tūta ar visgardāko graudu maisījumu.
Vepris bija nopircis zirņus un astoņas bietes, un pele - tā sapirkusies auzu pārslas. Viņa no tām izvārīšot auzu tumi, un tad bērni to ēdīšot ar cukuru.
Beidzot arī Sārtacītis nospieda durvju kliņķi un iegāja tirgotavā. Simtiem brīnišķīgu smaržu cēlās no visiem plauktiem un apņēma Sārtacīti tā, ka viņš taisni noreiba. Bet pelēki strīpotais runcis stāvēja aiz letas, un iztapīgi paklanījās Sārtacīša priekšā.
«Ar ko drīkstu pakalpot?» viņš jautāja, iztapīgi murrādams.
«Man ... man... man ...» Sārtacītis murmināja.
«Varbūt jūs, jaunais trusi, vēlaties kādu gludu kāpostgalviņu?» runcis vaicāja ļoti laipnā un vēlīgā balsī.
«Man ir ļoti garšīgas kāpostgalviņas,» viņš teica. «Pirmā labuma. Nupat te bija zaķa kungs un nopirka divas. Jeb varbūt jūs vēlaties sarkanās bietes, graudu maisījumu vai smalko cukuru? » Runcis salika Sārtacītim priekšā visādas brīnišķīgas mantas.
«Es vēlētos vienu Ziemassvētku konfekti, tādu kā tur logā ar spožām bārkstīm abos galos,» Sārtacītis beidzot klusu teica. «Bet man nav naudas,» viņš vēl kaunīgi piebilda.
«Tā?! Tev nav naudas?» runcis iesaucās, un viņa balss pēkšņi kļuva pavisam citāda. «Kāpēc tad tu nāc manā veikalā? Ņurr!» un runcis rādīja ar ķepu uz durvīm.
Nabaga Sārtacītis izbēga no tirgotavas ar kaunīgi saglaustām austiņām. Tikai vēl mazu mirklīti viņš ieskatījās logā, kur karājās spožās Ziemassvētku konfektes, laistīdamās kā pats svētku brīnums. Tad Sārtacītis smagi nopūtās un tipināja uz mājas pusi. Viņš ielīda savā truša alā, un ievilkās vistumšākā kaktiņā. Tā pienāca Ziemassvētku vakars. Bet visai lielajai trušu ģimenei nebija nekā cita, kā tikai pāris sabojājušies burkāni un viens sažuvis kālis. Pavisam bēdīgi Ziemassvētki. Kā kaut ko gaidīdams, Sārtacītis tupēja alas priekšā un skatījās zvaigznēs tik ilgi, līdz viņam sals sāka kniebt pēdās. Trusēns jau gribēja līst atpakaļ alā, bet pēkšņi viņš izdzirda mežā tādu kā troksni.

Bum, Bum! - tur kāds rībināja. Bum, bum, bum! īsu brītiņu troksnis apklusa un tad atkal sākās no jauna.
Bum, bum, bum!

Kas gan tur tā trokšņoja? Sārtacītis bija reti ziņkārīgs trusis. Viņš sacēla abas austiņas un piesardzīgi cilpoja uz to pusi, no kurienes nāca šis savādais troksnis. Beidzot trusēns tika līdz kādai vecai gobai. Pie gobas piebūvēta mājele ar slīpu jumtu, un tur iekšpusē kāds visu laiku nepacietīgi dārdināja. Tuvāk iet gan Sārtacītim bija tā kā bail, jo tā jau nu ir, ka trusis ir un paliek tikai trusis.

«Laidiet ārā! Laidiet ārā!» Kāds sauca un sita pa mājiņas durvīm. Bet šī balss baltajam Sārtacītim likās tā kā pazīstama.
«Vai tu tas esi, Krunkuli?» trusēns jautāja, slēpdamies aveņu krūmos.
«Jā, tas es esmu!» atbildēja balss aiz mājiņas durvīm, «es - Krunkulis, vecais pārslu rūķis!»
Tad Sārtacītis kļuva jau drošāks. Viņš pielīda pie durvīm un pārmetoši teica: «Kāpēc tu tik nejauki dauzies? Tā nemaz neiederas Ziemassvētku vakarā!»
«Kā lai es nedauzos!» aiz durvīm vaimanāja Krunkulis, «es esmu iekrampēts pats savā mājā un netieku ārā. Citi pārslu rūķi dedzina izcirtumā eglīti. Tikai es viens esmu ieslodzīts un netieku ārā.»
Un Krunkulis atkal sāka tā bungot pa durvīm, ka sniegi bira no gobas zariem un krita uz mājeles jumta.
Tad Sārtacītis attaisīja ārējo durvju krampīti un atvēra Krunkuļa durvis. Vecais rūķis izlīda ārā tīri nosvīdis no lielās bungošanas. Vispirms viņš ilgi un pamatīgi slaucīja pieri kabatas lakatā, ieelpoja svaigo Ziemassvētku nakts gaisu un pēc tam teica:
«Mani te no ārpuses iekrampēja nejaukais sesks. Viņš jau vienmēr esot lielījies, ka man reiz pamatīgi atriebšoties.»
«Par ko tad?»  trusēns jautāja, ziņkārīgi ūsiņas pastiepis. Nu vecais Krunkulis arī visu izstāstīja. Reiz viņš esot seskam krietni sadevis par to, ko tas nodarījis raibajai vistai.

Tad Krunkulis pasmaidīja: «Labi, Sārtacīt, ka tu mani izlaidi ārā!» rūķis teica, «nu es tev atlīdzināšu!» Krunkulis ņēma Sārtacīti pie rokas un veda uz izcirtumu, kur liels pulks pārslu rūķu dedzināja Ziemassvētku eglīti.
       Cik tas bija brīnišķīgi! Sārtacītis vēl nekad nebija redzējis tik krāšņi izrotātu svētku eglīti. No zara uz zariņu stiepās viegli sarmas tīkliņi, vizuļoja dimanta lāstekas, zari un pazares bija pilnas neskaitāmām svecītēm. Bet pašā eglītes galā mirgoja Ziemassvētku zvaigzne. Tā bija nolaidusies no debesīm un uzspraudusies zaļajā galotnē, dalīdama zelta starus uz visām pusēm.
No negaidītā pārsteiguma baltais trusītis bija tīri apstulbis. Viņš grozīja sārtās acis, kustināja strupo astīti, un abas ausis viņam bija uzslējušās gluži stāvus.
Ak, tie tik bija Ziemassvētki! Tādus baltais trusēns vēl nekad nebija piedzīvojis. Viņš grauza rūķu cepumus, ēda biezpiena maizītes un dzēra dzidru ābolu sulu. Viņš dancoja, viņš gāja rotaļās un meta gaisā kūleņus, lai labajiem rūķiem būtu par ko pasmieties. Visvairāk smējās vecais Krunkulis. Un katru reizi, kad viņš smejas, tad viņa vaigos sametās mīlīgas piena krunciņas.
Tā Ziemassvētku vakars pagāja vienos priekos. Tikai, kad izkūpēja pēdējā svecīte, tad priekiem bija jābeidzas, un rūķi pamazām izklīda. Ari Ziemassvētku zvaigzne pacēlās augšup un ielīda mākoņos. Izcirtumā palika tikai Krunkulis un baltais trusēns. Tad vecais pārslu rūķis piebāza Sārtacītim maisu ar mīkstām rožmaizītēm, brūnām piparkūkām, un spožām Ziemassvētku konfektēm, un šīs rūķu konfektes bija vēl skaistākas par tām, kuras runcis salicis savas tirgotavas logā.
«Nākošgad gaidīšu tevi atkal!» Krunkulis atvadoties trusītim teica.
Tas bija ļoti liels dāvanu maiss, kuru Sārtacītis aizstiepa sev līdzi uz trušu alu. Nu arī trušu tēvs omulīgi grauza piparkūkas, raibā trušu māte ēda mīkstās rožmaizītes un mazie trusēni izdalīja savā starpā spožās konfektes.
Tagad bieži vien Sārtacītis tup, salicis baltās priekšķepas, domā par pārslu rūķu eglīti, par brīnišķīgo Ziemassvētku zvaigzni un gaida atkal nākošos Ziemassvētkus.