Kādam vīram bija ēzelis, kurš ilgus gadus neapnicis bija nēsājis labības maisus uz dzirnavām, bet vecumā viņa spēki sāka izsīkt un viņš vairs nebija noderīgs grū­tajam darbam. Vīrs tagad sāka domāt, kā ietaupīt to barību, ko apēda ēzelis. Ēzelis nomanīja, ka vairs nebūs labi, tādēļ aizbēga no vīra un devās prom uz Brēmeni, kur viņš cerēja kļūt par pilsētas muzikantu. Gājis kādu gabaliņu, viņš redzēja ceļmalā guļam medību suni, kas smagi elpoja un bija galīgi nokusis.
- Ko tu tā els, Pakan? — ēzelis prasīja.
- Ak, esmu kļuvis vecs un topu ar katru dienu nespēcīgāks, — suns atteica, - medī­bās vairs nevaru tik žigli paskriet, tādēļ mans ungs mani gribēja nosist. Tik tikko paguvu no viņa aizmukt. Nezinu, kā tagad nopelnīšu sev maizi.
-Vai zini ko? - ēzelis ieteicās. — Es dodos uz Brēmeni, lai kļūtu par pilsētas muzi­kantu, nāc man līdzi par palīgu. Es spēlēšu cītaru, bet tu sitīsi bungas.
Suns bija ar mieru, un viņi abi gāja tālāk. Vēl pēc kāda laiciņa viņi sastapa ceļmalā kaķi, tas tupēja pavisam saviebies.
- Kas tad tev, ņurrātāj, noticies, ka esi tik bēdīgs? - ēzelis prasīja.
- Kas tur par prieku, ja pavisam vairs ne­veicas! — kaķis atbildēja. — Tā kā esmu vecs, mani zobi kļuvuši trulāki un man pašam vairāk pa prātam sēdēt aizkrāsnē un ņurrāt nekā skraidīt pakaļ pelēm. Saimniece mani gribēja noslīcināt, es izspruku no viņas nagiem, bet nu pats nezinu, ko iesākt, kā pel­nīt sev pārtiku?
- Nāc mums līdzi uz Brēmeni, tu taču proti spēlēt naktsmūziku, salīgsim tur par pilsē­tas muzikantiem.
Kaķim šis padoms patika, un viņš gāja līdzi. Pēc tam visi trīs bēgļi gāja garām kādām mājām, kur uz vārtiem tupēja gailis un dziedāja pilnā kaklā.
- Tu jau aizbļausi visiem ausis, — teica ēzelis, - kas tev noticis?
- Dziedādams es esot vēstījis jauku laiku, — gailis stāstīja, — saimniece tāpēc bija stāju­sies pie veļas mazgāšanas, bet nu nevar izžā­vēt un dusmojas. Rīt, svētdienā, viņai būs viesi, tādēļ likusi ķēkšai mani nokaut un izvārīt zupā. Bet man vēl negribas zaudēt savu galvu, tā­dēļ arī pirms nāves vēl kliedzu, cik spēju.
- Ko tu, sarkanseksti, te par niekiem klaigā! - teica ēzelis. - Nāc labāk mums līdzi uz Brēmeni, tur tev klāsies labāk nekā zupas katlā. Tev ir laba balss, tādēļ mums visiem izkopā iznāks ļoti jauka muzicēšana.
Gailim patika šāds priekšlikums, un viņi visi četri kopīgi gāja tālāk.
Bet vienā dienā Brēmene nebija sasniedzama. Pret vakaru draugi nonāca mežā, kur viņiem nācās pārnakšņot. Ēzelis ar suni nometās pie kāda liela koka, kaķis ielīda zaros, bet gailis uzlaidās pašā koka galotnē, jo tur bija visdrošāk. Bet pirms aizmigšanas viņš pēc veca paraduma palūkojās vēl visapkārt. Gai­lim likās, ka tepat netālu deg uguns, tādēļ viņš uzsauca saviem biedriem, ka tepat tuvumā esot kādas mājas, kur logā spīdot svece.
- Tad jau mums jādodas uz turieni, jo te nav visai teicama naktsguļa, - ēzelis teica.
Suns arī bija ar mieru. Tur visādā ziņā dabūšot kādu kaulu vai atradīšot pat ku­mosiņu gaļas. Tādēļ visi devās uz to pusi, kur spīdēja uguntiņa. Uguntiņa kļuva arvien gaišāka, arvien lielāka. Beidzot viņi nonāca pie spilgti apgaismotas laupītāju mājas. Ēzelis, kā lielākais, piegāja pie loga vistuvāk un ieskatījās iekšā.
- Ko tu tur redzi, pe­lēci? — gailis prasīja.
- Ko es redzu? — pārjautāja ēzelis. — Es redzu apklātu galdu, kas apkrauts visādiem ēdieniem un dzērieniem. Un laupītāji sēž visapkārt un mielojas.
- Mums arī derētu krietnas vakariņas, — gailis noteica.
- Jā, nebūtu peļami pamieloties tur viņu vietā, - ēzelis atteica.
Biedri savā starpā apspriedās, ko iesākt, lai izdzītu no mājiņas laupītājus. Beidzot viņi nosprieda, ka ēzelis pacelšoties pie loga uz pakaļkājām, suns uzlēkšot ēzelim mugurā, kaķis uzrāpšoties virsū sunim, bet gailis uzlaidīšoties uz kaķa galvas. Kad visi tā bija sastājušies, pēc dotās zīmes viņi reizē iesāka muzicēt: ēzelis bļāva, suns rēja, kaķis ņau­dēja, gailis dziedāja. Izsituši logu, viņi metās istabā.
Laupītāji briesmīgi izbijās no trakā trokšņa, pielēca kājās un aizbēga uz mežu. Bet mūsu četri draugi apsēdās pie galda, ņēmās mieloties un ēst, it kā būtu badojušies veselu mēnesi.
Paēduši krietnas vakariņas, muzikanti no­dzēsa ugunis un sameklēja guļasvietas, kā jau katrs bija pieradis. Ēzelis nolikās uz saslaukām, suns aizdurvē, kaķis saritinājās pie pavarda siltajiem pelniem, bet gailis uzlaidās uz plauktiņa. Visi no tālā ceļa bija krietni noguruši un tādēļ drīz vien aizmiga.
Kad pusnakts bija pagājusi, laupītāji no tālienes sāka skatīties uz savu māju un neredzēja vairs uguni. Viss likās klusu, tādēļ laupītāju virsnieks teica:
- Mums nevajadzēja tik muļķīgi bēgt.
Viņš lika vienam no laupītājiem aiziet un izzināt, vai tur vēl kāds atrodas. Atsūtītais ārpusē paklausījās, bet viss bija klusu. Viņš iegāja virtuvē aizdedzināt uguni. Ieraudzījis kaķa zvērojošās acis, laupītājs tās noturēja par oglēm un šāva tām klāt skaliņus, lai aiz­dedzinātu. Bet kaķis nebija uz jokiem, ielēca viņam acīs, spļāva un skrāpēja. Laupītājs briesmīgi izbijās, skrēja laukā pa durvīm, bet aizdurvē gulošais suns uzlēca un iekoda viņam stilbos. Kad laupītājs skrēja gar saslaukām, ēzelis tam krietni iespēra ar pakaļkāju, gailis no trokšņa pamodās un sauca: "Kikerigū!"
Laupītājs skrēja atpakaļ pie virsnieka, cik vien jaudāja, un stāstīja:
- Mājās pie pavarda nometusies briesmīga ragana, viņa mani apspļaudīja un saskrā­pēja visu ģīmi ar saviem asajiem, garajiem nagiem, bet pie durvīm stāvēja vīrs ar nazi rokā un iedūra man kājās. Turpat bija no­meties kāds briesmīgs nezvērs, kas mani sāka dauzīt ar koka vāli. Vēl kāds sargs bija nolikts kaut kur uz jumta. No turienes viņš sauca, lai tikai padodot arī viņam! Bet es liku projām, ko nagi nes.
Pēc tam laupītāji savā mājā vairs ne­drīkstēja rādīties. 'Visiem četriem Brēmenes muzikantiem te ļoti labi patika, tā ka viņi no šejienes nemaz vairs negāja projām. Beidzamais, kas man to stāstīja, apgalvoja, ka viņi vēl tagad tur dzīvojot.