Es viņu redzēju. Viņš ielēca pannā, maziņš un brūns,lēkāja pa kartupeļu brūnajām šķēlītēm un sauca: "Brūns! Brūns! Brūns!" Kad es uzkaisīju kartupeļiem pannā piparus, viņš nošķaudījās un pazuda.

   Daži, kas viņu arī redzējuši, saka to pašu: tas esot mazs, brūns vīriņš, viņš esot visur, kur kaut kas gatavojas, viņš kliedzot: "Brūns! Brūns! Brūns!" — un viss kļūstot brūns un gatavs.

   Redzot viņu tikai retais — vajagot lielu pacietību. Bet man gribējās atkal viņu redzēt. Kur? Kur? Tur, kur brūns. Bet kur ir brūns? Domāju, noķeršu viņu pie baravikām.

   Zināju, ka baravikas no zemes izlien baltas un tikai tad — nez kā — kļūst brūnas. Tur jābūt brūnajam vīriņam. No rīta mazā gaismiņā apsēžos baraviku vietā pie brūnās priedes un gaidu. Drīz jāparādās baravikai. Jā — izlien. Cepurīte balta. Tagad nedrīkst ne acu nolaist. Nu jānāk brūnajam vīriņam. Gaidu, gaidu, nenāk neviens. Gaidu, gaidu...

   Apčī! Fu! Kā nobiedēja! Zaķis šķauda. Es tikai vienu mirklīti paskatījos uz to pusi, bet baravika pa to laiku jau brūna nokrāsota. Brūnais vīriņš jau bijis, mani piemānījis.

   Nu, nekas. Skatīšos uz otru baraviku. Nu gan skatīšos. Skatos, skatos, skatos, skatos, skatos, skatos, skatos, skatos, skatos... Paskatos sānis — brūnā skudra kāju izmežģījusi. Klibo kli-ibo, žēl tādas klibiķes. Kamēr palīdzu šai atmežģīt kāju atpakaļ, baravika — jau atkal brūna! Brūnais vīriņš bijis, brūnu nokrāsojis, atkal neredzams pazudis. Domāju, tagad darīšu tā. Ielīdīšu, noslēpšos baravikā tārpa alā. Domāts — darīts. Ielienu, gaidu. Jā, nāk! Uzrāpjas uz sēnes, un es — hop! — šim klāt! Un šis — hop! — ielec brūklenēs un pazūd.

   Tā viņš visu dara — kamēr citi ne redz, ne dzird. Zaļos čiekurus pārkrāso par brūnajiem — gatavs!

   Zaļās ozolzīles par brūnajām — gatavs! "Gatavs! Gatavs! Gatavs!" tā vien runā. Vienreiz mēģināju viņu sameklēt lazdā, kad rieksti nāk brūni. Viņš tos krāso. Bet, kamēr meklēju vienā čemurā, viņš krāso citā. Kamēr es vienā, viņš otrā. Dzirdu tikai laiku pa laikam izsaucienus:

   "Brūns! Brūns! Brūns!" Beidzot apsēžos pie viena čemura.Te es gaidīšu. Kad visi citi būs nokrāsoti, viņam pie pēdējā, pie šā, būs tik un tā jāatnāk. Gaidu stundu, divas trīs. Gaidu vienu dienu, otru dienu — cik tad ilgi viņš atstās šo čemuru nekrāsotu? Pēkšņi atlido brūna meža bite, ieskrien un iepinas man matos un kliedz, ka viss mežs skan. Lai tikai kliedz! Es tagad zinu, ka tas tiek darīts tīšām, lai es nobītos un neredzētu, kā nāks brūnais vīriņš, un es neliekos ne zinis. Lai kliedz, lai dzeļ, ja grib, bet es skatos riekstu čemurā — nupat nāks. Dzinnn! Atlido mazs brūns knislītis — dzinnn! — un ieskrien man taisni acī. Kamēr es izslauku aci, skatos — čemurs jau nokrāsots brūns. Tad es sapratu, ka brūnais vīriņš negrib, ka viņu izseko, un vairs ar savu ziņkārību neuztiepos.

   Bet pagājušovasar es gulēju jūrmalā smiltīs, visapkārt daudz cilvēku saulē, un skatos — Jānim uz muguras septiņi gabali! Mazi, brūni vīriņi krāso šo brūnu. Pateicu Jānim. Jānis smejas, saka — nav tiesa. Viņš gan jutis, ka mugura nokut, bet tas esot bijis es, kas šim birdinājis siltas smiltis uz muguras. Tādu vīriņu nemaz neesot. Kā neesot, ka es pats esmu redzējis! Tikai katrs neredz. Millllzīga pacietība vajadzīga.

   Neviens nezina, kur viņi dzīvo. Citi saka: lāča vilnā; citi saka: brūnajā ķērpī; vēl citi runā: ozola zīlēs vai priedei aiz mizas.

   Runāt mākot viņi tikai divus vārdus: BRŪNS un GATAVS. Līdzko viņi tos pasaka, viss briest un plīst, un gatavojas, kastaņi krīt no micītēm un Brūnaļai atskrien brūns teliņš. Tikai neviens nezina, kā viņus sauc. Brūnīši? Brūnuļi? Gatavelīši? Gatavoņi? Neesat dzirdējuši?