- Cūkausis! Cūkausis! Re, kur Cūkausis! - bērni spiedza, uz augšu lēkādami.

   Šī palama Jānītim pielipa vēl stingrāk nekā melnie dubļi. Neviens viņu citādi vairs nesauca, it kā viņam cita vārda nebūtu bijis. Pat tēvs, kas, pamātei neredzot, kādreiz noglaudīja dēlam galvu, tagad paraustīja viņu aiz auss un nosmēja:

   - Ak tu Cūkausīti, tu man kaunu vien dari!

   Vasarā uznāca svelmains karstums. Zāle izdega, labība novīta. Dūņu bedre izžuva sausa un cieta kā mūris. Mušas un dunduri mocīja cūku baru, kurām vairs nebija kur noberzties. Elsodamas tās skraidīja pa kailo ganību un plēsās uz mežu, kur aizaugušajā sila ezerā vēl varēja atrast valgmi. Ezera vietā tagad pletās līgans purvs, tikai pašā vidū rēgojās akacis, kura melnajā ūdenī pat debesis nemīlēja spoguļoties.

   Karstums un sausums arvien pieņēmās, līdz arī purvs bija izžuvis. Tikai akacis kā melna acs spītīgi glūnēja, vai nevar pievilināt kādu vēsuma meklētāju. Zvēri tam gāja ar līkumu garām, izslāpušie putni kliegdami laidās pāri, bet nenomētās nodzerties. Un tikai kāds neprātīgs sivēns no pamātes cūku bara, karstuma mocīts, metās akacī izpeldēties. Ļaunā priekā akacis to apkampa savos glumajos skāvienos un nelaida vaļā. Sivēns sāka grimt. Jānītis nobijies skrēja uz māju saukt ļaudis palīgā, bet pamātes acis iezvērojās tādas pašas melnas un ļaunas kā akacis. Viņa sagrāba Jānīti aiz auss un rāva uz purvu, kliegdama:

   - Tūlīt tu pats izvilksi sivēnu ārā!

   Nelaimīgais puisītis metās akacī, kura virspusē vairs bija redzama tikai balta cūkas auss. Viņš satvēra to rociņā, bet arī pats nogrima stindzinošajā ezera acī. Virs ūdens palika tikai cūkas auss un gana dūrīte.

   - Tur tu arī paliksi, Cūkausi! - nočukstēja pamāte.
Otrā dienā bija izžuvis arī akacis, bet tā vietā auga puķe, kas izskatījās kā cūkas auss un bērna dūrīte.

   - Cūkausītis, re, kur Cūkausītis! - garām iedama, iesaucās kāda meitene, un tā šo puķi sauc vēl šodien.