Reiz bija kāds nabaga princis; viņam piederēja ķēniņvalsts, kas bija pavisam maza, tomēr liela diezgan, lai apprecētos, un precēties — to viņš gribēja.

   Tas nu gan bija pārdroši, kad viņš uzdrīkstējās pateikt ķeizara meitai: "Vai tu gribi nākt pie manis par sievu?" Bet viņš tomēr tā rīkojās, jo viņa vārds bija tālu un plaši pazīstams. Simtiem princešu būtu par to teikušas paldies, bet — vai šī to darīja?

   To dzirdēsim.

   Uz prinča tēva kapa auga rožu krūms — brīnumskaists rožu krūms. Tas ziedēja tikai reizi piecos gados un tad arī tik ar vienu pašu ziedu, bet tā bija roze, kas smaržoja tik saldi, ka aizmirsās visas bēdas un raizes, ja to paostīja. Un vēl viņam bija lakstīgala, kas dziedāja tā, it kā viņas rīklītē atrastos visas skaistākās melodijas. Šo rozi un lakstīgalu viņš bija nodomājis dāvināt princesei, un tāpēc tās abas tika ieliktas lielās sudraba kastēs un nosūtītas princesei.

   Ķeizars lika tās ienest lielajā zālē, kur princese ar savām galma dāmām gāja rotaļā "Ciemiņi nāk". Ieraudzījusi lielās kastes ar dāvanām, viņa plaukšķināja rokas aiz prieka.

   "Kaut tas būtu mazs kaķītis!" viņa iesaucās — bet tad parādījās rožu krūms ar skaisto rozi.

   Tā nu gan ir glīti uztaisīta!" visas galma dāmas priecājās. "Tā ir vairāk nekā skaista!" teica ķeizars. 'Tā ir glīta!" Bet princese aptaustīja rozi un gandrīz vai sāka raudāt. "Fui, papiņ!" viņa teica. "Tā nav mākslīga, tā ir īsta!" "Fui!" sacīja visi galminieki. Tā ir īsta!"

   "Pirms dusmosimies, labāk paraudzīsimies, kas ir otrā kastē," prātīgi teica ķeizars, un tad parādījās lakstīgala. Tā dziedāja tik skaisti, ka uzreiz neviens par to nevarēja pateikt neko ļaunu.

   "Superbe! Charmant!" jūsmoja galma dāmas, jo visas runāja franciski, cita par citu sliktāk.

   "Kā gan šis putns man atgādina nelaiķes ķeizarienes spēļu dozi," teica kāds vecs kavalieris. "Ak, jā! Tās pašas skaņas, tas pats priekšnesums!"

   "Jā," ķeizars sacīja un raudāja kā mazs bēms.

   "Es negribētu ticēt, ka ari tā ir īsta," princese teica.

   "Jā, tas ir īsts putns!" sacīja tie, kas to bija atnesuši.

   Tad lai tas putns lido," princese teica un neparko negribēja atļaut princim ienākt.

   Bet viņš nebija tik viegli iebaidāms; viņš nosmērēja seju brūnu un melnu, uzvilka cepuri uz acīm un klauvēja pie durvīm.

   "Labdien, ķeizar!" viņš teica. "Vai es te pilī nevarētu dabūt darbu?"

   "Varētu gan!" ķeizars sacīja. "Man vajadzīgs viens, kas ganītu cūkas, jo to mums ir daudz."

   Un tā princis tika iecelts par ķeizarisko cūkganu. Viņš dabūja nabadzīgu istabiņu lejā pie cūkkūtīm, un tur viņam bija jāpaliek. Bet visu dienu viņš sēdēja un strādāja, un, kad pienāca vakars, bija uztaisījis mazu, glītu podiņu. Ap malām tam bija zvārgulīši, un, līdzko podiņš sāka vārīties, tie sāka skaisti skanēt un spēlēt veco dziesmiņu:

"Ak, tu mīļais Augustiņ,

 Viss ir beigts, viss ir beigts!"

   Bet visjocīgākais tomēr bija tas, ka, ieliekot pirkstu podiņa garaiņos, uzreiz varēja saost, kādu ēdienu gatavo katrā pilsētas pavardā; redz, tas gan bija kaut kas cits nekā roze.

   Tad pastaigādamās garām gāja princese ar visām galma dāmām un, izdzirdējusi melodiju, apstājās, un izskatījās ļoti priecīga, jo viņa ari prata spēlēt "Ak, tu mīļais Augustiņ!". Tā bija vienīgā dziesma, ko viņa mācēja, un to viņa spēlēja tikai ar vienu pirkstu.

   "Tā jau ir tā, ko es māku!" viņa iesaucās. Tad tam jābūt mācītam cūkganam! Klau, noej un pajautā viņam, cik tas instruments maksā!"

   Un tad vienai galma dāmai bija jāieskrien iekšā pie cūkgana, bet viņa papriekš apāva koka tupeles.

   "Cik tu gribi par to podu?" galma dāma jautāja. "Desmit skūpstus no princeses," atbildēja cūkgans. "Dievs, apžēlojies!" galma dāma iesaucās. "Jā, un ne mazāk!" cūkgans uzstāja. "Nu, ko viņš saka?" princese jautāja.

   "To es tiešām nevaru teikt," galma dāma sacīja. Tas ir tik briesmīgi!"

   "Tad pačuksti man!" Un galma dāma pačukstēja.

   "Viņš taču ir palaidnis!" princese iesaucās un gāja prom. Bet, kad viņa bija pagājusi mazu gabaliņu, zvārgulīši atkal ieskanējās tik skaisti:

"Ak, tu mīļais Augustiņ,

Viss ir beigts, viss ir beigts!"

   "Klau," princese teica, "pajautā viņam, vai viņš negrib desmit skūpstus no manām galma dāmām!"

   "Nē, paldies!" cūkgans sacīja. "Desmit skūpstus no princeses, vai ari es paturu savu podu."

   "Ir nu gan nelāga būšana," princese noteica. "Bet tad jums jāstāv man priekšā, lai neviens to neredz!"

   Un galma dāmas, kleitas izpletušas, sastājās viņai apkārt, cūkgans dabūja desmit skūpstus un princese — podu.

   Tad nu gan bija prieki! Dienu un vakaru podiņam bija jāvārās. Visā pilsētā nebija neviena pavarda, par kuru pilī nezinātu, kas tur tiek vārīts, gan pie kambarjunkura, gan kurpnieka. Galma dāmas dejoja, rokas plaukšķinādamas.

   "Mēs zinām, kam būs saldā zupa un pankūkas! Mēs zinām, kam būs putra un kotletes! Cik tas ir interesanti!"

   "Jā, bet neizpļāpājieties, jo es esmu ķeizara meita!" "Dievs, apžēlojies!" viņas visas teica.

   Cūkgans, proti, princis — bet visi jau zināja vien to, ka viņš ir īsts cūkgans, — nepalaida nevienu dienu, kaut ko jaunu neizgudrojis. Tā viņš uztaisīja tarkšķi, kurš, griežoties riņķī, spēlēja visus valšus un polkas, kas tikai bija zināmi kopš pasaules radīšanas.

   "Bet tas ir superbe! iesaucās princese, iedama garām. "Skais­tākas kompozīcijas savu mūžu neesmu dzirdējusi. Klau, aizejiet un pajautājiet viņam, cik tas instruments maksā: bet skūpstīties gan es netaisos!"

   "Viņš grib simt skūpstu no princeses!" teica galma dāma, kas bija iegājusi apvaicāties.

   "Vai viņš traks?" iesaucās princese un gāja prom; bet, pagājusi mazu gabaliņu, apstājās. "Māksla jāpabalsta!" viņa teica. "Es esmu ķeizara meita! Saki viņam, ka viņš dabūs desmit skūpstu tāpat kā vakar, pārējos lai paņem no manām galma dāmām."

   "Jā, bet mēs to negribam!" galma dāmas sacīja.

   "Blēņas!" atteica princese. "Ja jau es varu viņu skūpstīt, tad varat jūs arī. Neaizmirstiet, ka es jums dodu uzturu un algu!" Un galma dāmai atkal bija jāiet pie viņa.

   "Simt skūpstu no princeses!" viņš teica. "Vai ari katrs paliek pie sava!"

   "Stāviet man apkārt!" princese pavēlēja, un visas dāmas sastājās viņai apkārt, un cūkgans sāka princesi skūpstīt.

   "Kas gan tā par drūzmu tur lejā pie cūkkūts?" brīnījās ķeizars, izgājis ārā uz balkona. Viņš berzēja acis un uzlika brilles. "Tās taču galma dāmas! Man jātiek lejā pie viņām!" Un viņš uzlocīja tupelēm malas uz augšu, jo tās viņš bija nominis.

   Ak tu tētīt, kā viņš steidzās!

   Nonācis lejā pie aploka, viņš sāka iet pavisam klusu, un galma dāmas bija tā aizņemtas ar skūpstu skaitīšanu, lai viss noritētu godīgi, ka nemaz nepamanīja ķeizaru. Viņš pacēlās uz pirkstgaliem.

   "Kas tad tas?!" viņš iesaucās, ieraudzījis abus skūpstāmies, un iesita viņiem ar tupeli pa galvu tieši tai brīdī, kad cūkgans saņēma astoņdesmit sesto skūpstu. "Prom!" kliedza ķeizars, jo bija dusmīgs, un princese un cūkgans tika izlikti ārpus ķeizarvalsts.

   Tur nu viņa stāvēja un raudāja, cūkgans bārās, un lietus lija straumēm.

   "Ak, es nabadzīte!" princese žēlojās. "Būtu jel es ņēmusi skaisto princi! Ak, cik nelaimīga tagad esmu!"

   Un cūkgans aizgāja aiz koka, noslaucīja melnumu un brūnumu no sejas, nometa neglītās drēbes un nostājās tad viņas priekšā savā prinča tērpā tik skaists, ka princesei gribot negribot bija viņam jāpaklanās.

   "Tagad es tevi nicinu!" viņš teica. 'Tu negribēji godīgu princi! Tu nesaprati neko no rozes un lakstīgalas, bet cūkganu varēji skūpstīt par spēļu mantiņu! Nu tu esi dabūjusi, ko pelnījusi!"

   Un tad viņš iegāja savā ķēniņvalstī, aizsizdams durvis viņai deguna priekšā, tā ka viņa patiesi varēja dziedāt:

"Ak, tu mīļais Augustiņ,

 Viss ir beigts, viss ir beigts!"