— Cuku! Cuku! Urkš! — teica Cūka. — Vai mani te kāds sauc?

   — Jā, — teica Mīkšķis un Nīkšķis. — Ak, cik cukurcik labi, ka tu esi atcukurnākusi! Mūsu pulks aug!

   Tev jācukursolās, ka tu būsi cukurcūka! Cukurcaurcukurcūka. Cukurcaurumcaur. Cukurcauruncaurumcau! Un tev dzims nevis cūčuki, bet mazi cukurčuki.

   — Nē, — atrukšķēja Cūka. — Es esmu godīga cūka, es esmu bekoncūka.

   Es meklēju cūkcepures, nekur nevar dabūt. — Nekādu cūkcepuri! — kliedza reizē Mīkšķis un Nīkšķis.

   — Tev pienākas cukurcepure! Tev arīdzancukur pienākas pavisam cukurcita aste pie cukurmugurkaula! Cūka tikmēr klausījās, līdz juta, ka tai astes galā uzplaukst cukurgrauds un ka nu ir beigas. Viņa tikai juta, ka ausis kļūst par cukurtūtēm un tie abi ber viņu pilnu ar cukuru, un kājas kļūst stīvas, un sirds iekšā sastingst baltā cukurā. Bet Nīkšķis un Mīkšķis tikai runāja un runāja arvien tīrāku cukuru un nemaz paši nejuta, ka viņu pirmie burti kļuva arvien vienādāki un pārvērtās par "C", un nu viņi abi bija vienādi Cīkšķis un Cīkšķis. Arī nākamie burti visi pamazām pārcukurojās:

   Cīkšķis Cīkšķis Cckšķis Cckšķis Cccšķis Cccšķis Ccccķis Ccccķis Cccccis Cccccis Ccccccs Ccccccs Ccccccc Ccccccc

   Tagad viņi abi ir tik vienādi, ka viņiem nav ko runāt un nav par ko runāt.

Nu ir cukurbeigti. Nav kur cukuriet.

Kājas cukurstingas. Mute cukurciet.

Mēle mūžam sasalusi cukursalā.

Un arī pasaka nu ir (cukur)galā.