Czintaņas ciema ogļrači nezināja, kas ir smaids un kas ir smiekli. Pirms rītausmas nokāpuši tumšajā raktuvē, viņi no tās iznāca tikai dziļā vakara krēslā. Noguruši un saīguši viņi apēda savu trūcīgo vakariņu tiesu un tādi paši melni nokvēpuši apgulās uz klonā pasviestā džutas paklāja, lai rītā pieceltos gurdi un neatpūtušies.

   Un tomēr arī Czintaņas ciemā reiz atnāca prieks. Tas ieradās līdz ar meitenīti, kura piedzima Jan Su-cina ģimenē un kurai par godu dzimtajam ciemam - deva vārdu Czi-czina.

   Czi-Czina bija savāda meitene, pavisam ne tāda kā pārējie ogļraču bērni, kas bija melnmataini un melnacaini. Czi-Czinas acis bija zilas kā debess pār kal­niem, bet viņas mati zaigoja kā vistīrākais zelts. Kad viņa smaidīja, tad likās, it kā saule būtu izlīdusi no mākoņa apakšas un izkliedējusi bezcerības tumsu, kādā dzīvoja nabadzīgie ogļrači.

   - Saules meita! Laimes bērns! Cerības sūtne! - tā ogļrači sauca Czi-Czinu, un, ja kādam uzbruka bē­das, tas devās uz Jan Su-cina būdiņu, lai tikai paska­tītos uz Czi-Czinu, paklausītos dziesmiņu, ko tā dun­goja maigā bērna balstiņā, un sagaidītu smaidu, kas dziedēja bēdu sagrauzto sirdi.

   Kad Czi-Czina bija paaugusies, viņas dziesmu un deju prieks valdzināja ne vien Czintaņas, bet visu apkārtējo ciemu ogļračus un zemniekus. Vakaros, kad meitene dejoja saulrieta deju, ogļrači izkāpa no rak­tuvēm, bet zemnieki pameta kapļus lauciņos un sa­nāca pie Czintaņas akas, lai priecātos par Czi-Czinas skaistumu. Un, kad viņa sāka dziedāt, tad nogurušie ļaudis atguva možumu, uztvēra dziesmas vārdus un atkārtoja tos, mājup iedami.

   Ogļraktuvju uzraugs dusmojās, ka strādnieki izkāpj no raktuvēm, kamēr nav iestājusies melna nakts, un ziņoja savam kungam Van Go-faņam, ka gaišmatainā meitene Czi-Czina atrauj strādniekus no darba.

   - Un iedomājies, mans ļoti cienījamais kungs, viņi sākuši nodoties izpriecām, viņi pat dzied dziesmas!

   - Vergiem nav vajadzīgs prieks, un vergi nedrīkst dziedāt, - ļaunumā saviebtu seju pateica Van Go-faņs. - Un, lai viņi uz visiem laikiem aizmirstu smaidīt, tu atved gaišmataino meiteni uz manu pili.

   - Jā gan, mans ļoti cienījamais kungs, vergiem ir vajadzīgs tikai darbs. Prieks, dejas un dziesmas pieder tev, mans ļoti cienījamais kungs, - iztapīgi čāpstināja uzraugs.

   Neko ļaunu nenojauzdama, Czi-Czina pievakarē gāja uz strautu mazgāties. Tikko viņa bija noliekusies un piesmēlusi saujas ar ūdeni, kad viņu sagrāba rup­jas rokas un vilka projām. Czi-Czina nepaguva pat iekliegties, jo tajā mirklī kāds aizsēja viņai muti.

   - Tagad tu dejosi tikai ļoti cienījamajam kungam Van Go-faņam, - nosēca uzrauga balss.

   «Ak vai!» domāja Czi-Czina. «Vai tiešām man uz visiem laikiem jāšķiras no tēva mājas, no dzimtā ciema, no maniem jaukajiem draugiem ogļračiem? Nē, nevar būt, ka viņi atstās mani negantā kunga varā. Bet - ak, nelaime! - viņi taču nezina ceļu uz kunga pili, jo neviens nav bijis tālāk par krustcelēm, kur ceļš sadalās septiņos zaros. Viņi pat nezinās, kāpēc es esmu pazudusi, un apraudās, it kā mani būtu aizrāvuši ļaunie gari.»

   Krūmos satraukti iežadzinājās žagata, Czi-Cziņas draudzene, un meitene pamāja tai un parādīja ar roku uz ciema pusi. Gudrais putns saprata Czi-Czinas mājienu un aizlaidās.

   Tuvojās krustceles, un meitene izmisusi domāja, kādas zīmes lai atstāj draugiem, kas nāks viņu at­brīvot. Vējš sapurināja viņas zeltainos matus un pārsvieda vienu sprogu pāri sejai.

   «Pareizi! Tādu matu šeit nav nevienai meitenei.»

   Czi-Czina, spītējot sāpēm, rāva savus matus vese­lām šķipsnām un uzkarināja ceļmalā augošo krūmu zaros. Tagad viņa bija droša, ka Czintaņas ogļrači atradīs ceļu.

   Czi-Czinas māte sēdēja pagalmā un tīrīja rīsa graudus, kad ap viņu sāka lidināties žagata un, uz­traukti žadzinādama, kaut ko stāstīja. Māte saprata, ka noticis kas ļauns, un skrēja uz strautu, kur bija aizgājusi Czi-Czina. Meitiņas nekur nebija. Nu viņa steidzās uz raktuvēm, kur strādāja Jan Su-cins. Metās jau krēsla, un ogļrači kāpa augšā, lai no­mazgātos un pulcētos pie akas noskatīties Czi-Czinas dejas. Uzzinājuši ļauno vēsti, ka meitene pazudusi, visi sastinga šausmās. Pēkšņi viņi izdzirda kāda balsi un izbrīnījušies redzēja, ka žagata sākusi runāt:

   - Ļaunais kungs aizveda Czi-Czinu! To zinu! Nā­ciet, glābiet Czi-Czinu!

   - Ļaunais kungs? - iekliedzās daudzas balsis.

   - Ak tā, viņam nepietiek, ka mēs viņam no ausmas līdz rietam atdodam savus spēkus, viņš grib mums nolaupīt arī prieku! Ejam, vīri, savu Saules meitu, savu Laimes bērnu, savu Cerību sūtni mēs viņam ne­ atstāsim! Tagad viņš drebēs no mūsu spēka!

   Ļaužu pulki plūda pa ceļu kā varena palaina upe, uzņemdama arvien jaunus ūdeņus - zemniekus, kas savos lauciņos beidza darbus un ar kapļiem rokās devās uz Czintaņas ciemu. Visiem pa priekšu gāja Jan Su-cins, augstu nesdams ogļrača lukturi.

   Klāt krustceles. Septiņi ceļi veda uz dažādām pu­sēm, bet, ja citi grima tumsā, tad viens bija gaišs, it kā to apspīdētu neredzama saule.

   - Skatieties, skatieties, tie ir Czi-Czinas mati! - kāds iesaucās. - Viņa mums atstājusi ceļa zīmes! Kad ļaužu straume nonāca pie pils, tās vārti bija jau aizslēgti.

   - Atdariet! Atdariet! - sauca ogļrači, un zemnieki sita ar kapļiem pa dzelzs vārtiem.

   Van Go-faņs atslēdza vārtus un gribēja ar vienu uzkliedzienu iedzīt ļaudīm bailes. Bet vai var ar kliedzienu iebiedēt palainu upi, kas izgājusi no kras­tiem? Nevar.

   - Atdod mūsu prieku! Atdod mūsu Czi-Czinu! - kliedza pūlis un sagrāba ļauno kungu Van Go-faņu kā spīlēs. Tas sāka trīcēt un lūgties:

   - Tikai nenogaliniet mani! Tikai dzīvību atstājiet!

   - Tavas dzīvības mums nevajag. Un tagad tavā pilī dzīvos mūsu bērni, bet tu pats nokāpsi rak­tuvēs un strādāsi no tumsas līdz tumsai, un tavs uzraugs tagad ar pletni stāvēs tev klāt.

   Meitenei Czi-Czinai izrauto matu vietā uzauga melni, bet krūmi, kur viņa bija uzkarinājusi savas zel­tainās sprogas, katru pavasari uzzied dzelteniem ziediem, un ļaudis, garām iedami, uzsauc:

   - Czi-Czin!