"Kā? Tev nav neviena dzintara?" Ieplēta acis kurmis tik platas kā kniepadatas galviņa. Tas nozīmē, ka kurmis bija ļoti izbrīnīts, jo acis kurmjiem ir ļoti maziņas, tikpat kā nemaz nav. "Kā? Un tev nav neviena dzintara?"

   "Nav," es teicu.

   "Tad nāc man līdzi," teica kurmis. "Tev gan tādas šķidras uzacis," viņš paskatījās manī. "Piesien zobbirstītes virs plakstiņiem, citādi smiltis birst acīs." Un, pamājis man ar ķepu, pazuda alā. Tad izlīda atkal ārā: "Nu, ko tu nenāc?" Es piesēju zobbirstītes sev virs acīm un līdu.

   Pēc kādām pāris stundām kurmis man teica: "Tu par lēnu lien. Mēs esam nolīduši tikai desmit metrus. Bet līdz Engures ezeram vēl desmit kilometru. Ej tu labāk pa zemes virsu, es līdīšu pa apakšu! Lai tu mani nepazaudētu, es ik pēc laiciņa celšu rakumu uz augšu un izbāzīšu galvu no zemes. Un, lai tu nesajauktu ar citiem kurmjiem, skaties: man ir viens dzintara zobs. Es izbāzīšu galvu no zemes un pasmiešos, tad tu zināsi, ka tas esmu es." Un kurmis atplēta muti un nosmējās — kriks-kriks-kriks! — tā kā trīsreiz zīmuli pārlauž.

   Kriks! Kriks! Kriks!

   Un tā mēs devāmies atkal ceļā.

   Gājām ilgi. Trīs nedēļas. Es pa ceļam daudz sēdēju, kurmim pa zemes apakšu jau tik ātri neiet kā man pa virsu. Pa ceļam gadījās strautiņi un grāvji, es pārlēcu pāri, bet viņš lien pa apakšu cauri.

   Tā kā man bija daudz laika, es pa ceļam daudz sēdēju un lasīju. Izlasīju visu par kurmjiem un par dzintariem, un arī par Engures ezeru. Izrādās, pie Engures ezera tāpēc tik daudz dzintara, ka tur kādreiz viscaur bijusi jūra un dzintars skalojies jūras dibenā. Tad jūra atkāpusies un ezeru atstājusi kā lielu jomu.

   Trešajā nedēļā gājām pa laukiem netālu no Engures ezera. Kurmja rakumā laiku pa laikam paspīdēja mazi dzintara gabaliņi ričurača kauliņa lielumā. Es prasīju kurmim: "Tu tos man dod?"

   "Ko tad? Ak tos? Nē," viņš smējās, "tie tāpat nejauši gadījušies. Tie jau nav nekādi dzintari, tādi maziņi.

   Te vispār ir daudz tādu mazu dzintariņu, pastaigā pa kartupeļu vagām vai rudenī pa rudzu zelmeni."

   Es pastaigāju pa kartupeļu vagām un tiešām salasīju pilnu kabatu dzintareļu. Es redzēju, kā puikas staigāja aiz arkla, kad tēvs ar. Kā strazdi aiz arkla lasa sliekas, tā viņi lasīja dzintariņus. Trešās nedēļas beigās ienācām ezera krastā lielā priežu silā, bez viena krūma, bez viena cera, tikai zaļas un gaiši pelēkas sūnas, kurās auga daudz sēņu. Kurmis pabāza galvu un nomirdzināja — kriks-kriks-kriks! — dzintara zobu. "Te. Šite. Lien līdzi!" Es nu atkal piesēju zobbirstītes sev virs acīm un līdu līdzi. Līdām, līdām, līdz ielīdām tādā kā istabā, kā zālē. Tur strādāja daudz kurmju. Visas sienas bija tīra dzintara, kurmji lauza to no sienām ārā, virpoja, slīpēja, vīlēja un urba. "Te visus dzintarus pataisa plikus, norauj tiem kamzolīšus un noslīpē vienādus. Pēc tam taisa mušu sitamajām pletnēm kātus, dzintara ziepju trauciņus un cigarešu iemutes," pikti teica kurmis. Tur taisīja arī zābaksmēra bundžiņas no dzintara un pelnutraukus. Es teicu, ka tam visam nu gan dzintars nav radīts. Un kas to visu tā dara? Un kam tas viss vajadzīgs? "Muļķīgajiem," teica kurmis. "Un muļķīgie taisa. Muļķīgie muļķīgajiem."

   Paši dzintara maitātāji kurmji arī bija izgreznojušies dzintarā, kur un kā vien varēdami. Spogulīšiem dzintara kātiņi, portfeļiem dzintara rokturīši. Saulesbrillēm dzintara rāmji un kurpēm dzintara papēži. Varēja redzēt, ka katrs grib parādīt, cik ļoti viņš mīl dzintaru. Cits bija pieskrūvējis sev dzintara ausis, viens ielicis mākslīgo dzintara aci un bolīja to uz visām pusēm, lai citi arī redz.

   Te man nepatika. Man likās, ka te dzintaru iznieko. Tā kā tādu kartupeli: cep, ēd, mizo. Vāra dzintara ķiļķenus, cep dzintara pankūkas. Kaisa tā kā pūdercukuru uz tortēm. Es pateicu arī kurmim, ka šie meistari man nepatīk. "Vai kāds no viņiem zina dzintara valodu?" es prasīju. Jo es skaidri dzirdēju, kā dzintari kliedza, žēlojās un dusmās lamāja muļķīgos kurmjus, bet tie ne saprata, ne dzirdēja. Viņi neprata dzintara valodu.

   "Nē, šie nav gudri kurmji," mans kurmis teica. "Šie nav. Bet iesim tālāk." Līdām, līdām, priekšā atkal dzintara darbnīca. "Te zina dzintara valodu," teica kurmis. Es klausījos, kā katrs meistars ar dzintaru aprunājās, un tad tikai sāka to veidot. "Vai tu gribi labajā pusē to mirdzumiņu paturēt? Vai tu gribi, lai to grumbulīti tev slīpē nost?"

   Te ievēroja katru dzintara spīdumiņu un liekumiņu un visas īpatnības saglabāja. Teiksim, ja dzintariņam bija trīs kājas, tad trešo nerāva nost, lai tikai viņš būtu līdzīgs divkāju dzintariem, — tā ne. Ja bija četras ausis, tad divas nerāva nost, bet atstāja visas četras. Ja dzintars bija ar ūsām, tad atstāja to ar ūsām, dabisku, tādu, kāds viņš ir, un iznāca skaistas rotaslietas. Te katram dzintara gabaliņam pašam ļāva izvēlēties, kas viņam labāk piestāv. "Tev labi piestāvētu metāla apkaklīte." — "Tev — koka rāmītis." — "Tev — sudraba ķēdīte," teica meistari. Pavisam parasts dzintars pagrieza savu īsto pusi, nostājās īstajā vietā, iemirdzējās gaismā, kādā neviens to nebija redzējis, un visi nu iesaucās: "Re, kur skaists dzintars!" Te sēdēja mākslinieki, katrā dzintarā meklēja skaistākās vietas un parādīja tās citiem. "Bet tas vēl nav viss," teica mans kurmis. "Te strādā arī tie, kas jau rotkaļa amatu apguvuši, bet grib veidot kaut ko vairāk. Viņi veido cilvēku īpašības. Redzi, tā, piemēram, ir Lielība, citi to sauc arī par Patmīlību."Tur stāvēja no tukšiem salmiem taisīta lelle ar dzintaru nabā. "Un tā ir Nenovīdība. Vēl to sauc arī par Skaudību."

   Zāles malā stāvēja dzintars ar dzintara spārniem, bet otrs dzintars tam pašlaik zāģēja nost vienu spārnu. Tā viņi tur stāvēja — divi sastinguši dzintari — viens ar spārniem, otrs — skaudīgs un bez un tam pirmajam zāģē.

   Tālāk kurmis mākslinieks vēl tikai veidoja dzintarā citu īpašību. Pļāpību. Dzintara gabals bija iebāzis mēli otram dzintara gabalam ausī, bet tas savu mēli iebāzis ausī nākamajam, un nākamais — aiznākamajam, un tā tālāk un tālāk pa loku, līdz pēdējais dzintars savu mēli iebāž ausī pirmajam un nu visi stāv riņķī, katra mēle otra ausī. Dzintars mākslinieku rokās pasakaini mainījās. Dzintara gabali kusa un pārveidojās. Dzintara gabals pēkšņi pārvērtās dzintara gaismā, bet dzintara gaisma sabiezēja dzintara putekļos, un no dzintaraina putekļu mākonīša pēkšņi izveidojās dzintara cilvēks, kas pēc laiciņa atkal varēja pārvērsties apaļā dzintara gabalā vai pazust smaržīgos dzintara dūmos.

   Kad gājām prom, kurmis man ļāva izvēlēties, ko es gribu paņemt līdzi no dzintara pasakas. Es paņēmu Mīlestību.

   Mīlestība ir tāds dīvains dzintars, ko nekā nevar aprakstīt, ne uzzīmēt, ne izstāstīt.

   Kad es to paņēmu, tas bija dzintara gabals, un man likās, ka tas dzied. Tā, kad es biju mazs, man pie gultiņas dziedāja māte. Līzdams jau mājup pa alu un apstājies atpūsties, es jutu, ka manī kāds skatās. Tas bija dzintara gabals. Viņš skatījās manī tā, ka man kļuva bezgala labi un es nejutu vairs nogurumu. Visu laiku vēl joprojām viņš manī tā skatās. Tā manī ir skatījušies tikai cilvēki, kas mani mīlējuši. Es izlīdu no alas, un dzintars pēkšņi pazuda un iemirdzējās tālumā kā zvaigzne. Es pazinu tūliņ — tas ir mans dzintars. Starp tūkstošiem un miljoniem zvaigžņu es pazīstu savējo. Pārnācis mājā, es to noliku uz galda, un man nekad ar to nav garlaicīgi.

   Jaungada naktī tas deg kā brīnumsvecīte, bet vakaros smaržo pēc priežu ziediem.

   Reizēm tas ar mani runā. Kad es piegurstu, viņš čukst tādus vārdus, no kuriem pāriet nogurums. Vēlu vakarā, kad visi aiziet gulēt noguruši, sāk runāt dzintars, un es varu iet tumsai un sienām cauri. Jo no visiem spēkiem vislielākais spēks ir Mīlestībai. Reizēm mans dzintars manī skatās kā lūdzot. Viņš lūdz mani kaut ko izdarīt, un es to visu varu izdarīt, piemēram, zvaigzni izglābt, kas iekritusi jūrā, saķert degošu lielgabala lodi un turēt ciet, līdz tā noslāpst. Es varu apturēt sitienam gaisā paceltu roku. Es varu apturēt visus lamuvārdus, un tie sakalst uz lūpām un nobirst kā saulespuķu čaumalas. To visu es varu izdarīt. Reizēm mans dzintars uz galda sāk ātri elpot, kā uztraukumā, kā garā skrējienā. Tad es zinu, ka kaut kur jāsteidzas. Kaut kur lauž kokam zarus, kaut kur gāž putniņam ligzdiņas, kaut kur labai sirdij pāri dara. Es ņemu dzintaru kabatā, un mēs skrējām. Kad man kabatā elpo dzintars, es varu skriet simtiem kilometru tālu nepiekusis. Un vēl viena burvestība ir manam dzintaram.

   Tas ļaunu cilvēku tuvumā nobāl. Kad es runāju ar cilvēku un redzu — dzintars nobāl, es kļūstu piesardzīgs, es saprotu: šis cilvēks nav labs, viņš tikai par tādu izliekas. Bet labu cilvēku tuvumā dzintars atdzīvojas, reizēm iemirdzas tā, ka man sirds noreibst un acīs sakāpj siltums. Tad cilvēki man saka: "Kādas tev siltas acis!" — "Tas no dzintara," es saku. "Tas no dzintara."

   Bet dzintars iemirdzas man rokās. "No cilvēkiem," viņš saka. "Tas no šiem cilvēkiem." Man ir labi un viegli dzīvot. Ar manu dzintaru man ir ļoti labi un ļoti viegli dzīvot. Bet kurmi kopš tās reizes es vairs neesmu redzējis. Esmu redzējis visādus kurmjus, bet to smaidošo ar dzintara zobu, to vairs ne. Droši vien meklē tagad cilvēkus, kam vēl nav pašiem sava dzintara. Ja jūs satiekat, nebaidieties, lieniet līdzi, viņš jūs aizvedīs dzintara pasakā.

   Bet varbūt arī kādā citā pasakā. Vienalga — mēs vēl satiksimies, varbūt krāsu pasakā, varbūt smaržu pasakā, varbūt pasakās, kurās vējš čab lapās vai jūra krāc. Pasaku jau ir ļoti daudz, un tās nekad nebeidzas.