Dārzniekam bija visādas puķes: cita par citu skaistā­ka, cita par citu košāka un cita par citu smaržīgāka. Viņš tās ļoti mīlēja un uzcītīgi kopa, tāpēc puķes zie­dēja visu cauru gadu.

   Kādu dienu dārznieks ienesa siltumnīcā tumši zaļu, neizskatīgu bumbuli. Tas bija rievains un pārklāts ar neskaitāmām adatām.

   — Kas tad tas tāds? — pietvīkdama brīnījās dzeltenā tējas roze. Viņa ļoti apvainojās par tik neglīta viesa ierašanos saulainajā puķu mājā. — Kā tādu var likt kopā ar mums zem viena jumta?

  — Arī es nesaprotu, kāpēc mūsu mīļais dārznieks tā rīkojas. — Ne mazāk sašutusi bija hortenzija un, stīvi turēdama savu sārto ziedu cekulu, turpināja:

   — Tas taču ir apkaunojums mums visām!

  — Jā gan, jā gan... — nopūtās maijpuķīte un aiz­sedza ar lapu caurspīdīgo ziediņu acis. — Man liekas, ka es aiz šausmām esmu kļuvusi slima. Varbūt es pat nokaltīšu un nomiršu, jo nespēju redzēt neko neglītu.

   — Neuztraucies, mana mīļā, — viņu mierināja amarilis. — Skaties uz mani! Mans skaistums lai liek tev aizmirst adatainā bumbuļa neglītumu! Es iepriecināšu tavu sirdi, mīlā!...

  — Bet es domāju tā, — sacīja ceriņš. — Neglītais adatainis nav cienīgs, ka mēs to vispār ievērojam. Izliksimies, it kā viņa te nemaz nebūtu.

   — Pareizi! Pareizi! — atsaucās puķes no visām pu­sēm.— Izliksimies, it kā viņa te nemaz nebūtu!

   Tad ierunājās nonievātais adatu kamols:

   — Kāpēc jūs, māsiņas, esat tik ļaunas? Kāpēc velti dusmojaties? Arī es esmu puķe. Arī es uzziedēšu dārz­niekam par prieku.

   To dzirdot, puķes sāka skaļi smieties. -

   — Tu? Puķe? На, ha! Kā gan tu varēsi ziedēt! Pa­rādi, kā!

   — Es to vēl nevaru paradīt. Pienāks laiks — tad.

   — Viņš melo! Skaidrs, ka melo! — iesaucās neļke, purinādama mežģīnēm rotāto galvu.

   — Bet var būt, ka nemelo, — ierunājās fuksija, šūpo­dama sārto ziedu zvaniņu. — Var taču pasaulē būt arī neglītas puķes.

   — Nu, ja tu esi puķe, — augstprātīgi sacīja roze, pagriezusies pret adataini, — tad es arī zinu, kā tevi sauc.

   — Nu, nu? Kā tad?—interesējās pārējās.

   — Tu esi Ežapuķe! — iesmējās roze. — Jo, atskaitot tavu kupri un asās adatas, tev nav ne lapu, ne ziedpumpuru!

   — Cik asprātīgi! — iesaucās acālija. — Ežapuķe!

  — Jā, mūsu rozei nekad nav trūcis izdomas, — pie­bilda lefkoja, kas vienmēr mīlēja paglaimot tām pu­ķēm, kuras bija ievērojamākas un skaistākas par viņu.

   — Bet arī rozei ir adatas, — atgādināja Ežapuķe.

   — Vai tās jūs nemaz neredzat?

   — Kāds acīs lēcējs! — saniknojās roze. — Kā tev nav kauna salīdzināt sevi ar mani — visu puķu karalieni! Protams, man ir dzeloņi, bet tie aizsargā manu skaisto ziedu. Bez tam dzeloņus es aizsedzu ar gludām un ļoti glītām lapām. Bet tu pat nedomā kaunēties sava neglītuma dēļ.

   — Kāpēc man kaunēties? — atbildēja Ežapuķe.

   — Kāda esmu, tāda esmu. Kad uzziedēšu, gan tad jūs aizmirsīsiet manu neglītumu.

   — Es gan domāju, ka nav pieklājīgi tā izturēties pret ciemiņu, — līdzjūtīgi sacīja cinerārija un pielie­cās tuvāk Ežapuķei.— Neskumsti, — viņa to mierināja. — Es tevi ļoti cienu, kaut arī tu neesi skaista.

   Ežapuķe pateicīgi ielūkojās cinerārijas acīs, kas at­klāti un godīgi raudzījās pasaulē kā mazas saulītes; apkārt saulītēm samtaini mirdzēja ziedlapiņas kā zili vainadziņi.

      Pagāja pāris nedēļu. Ežapuķei vairākās vietās izauga tumši zaļi puniņi.

   — Pieraugi, ka tev neizaug ragi! — zobojās roze. Pagāja vēl dažas nedēļas. Noziedēja ceriņš, novīta maijpuķīte, izbalēja hortenzija. Vienīgi roze, spoguļo­damās siltumnīcas stikla sienās, aizvien kuplāku rai­sīja savu krāšņo ziedu.

   Tad kādu rītu, kad puķes pavēra acis, viņas ierau­dzīja kaut ko neticamu: Ežapuķe bija uzziedējusi un vienlaikus atvērusi trīspadsmit lielus ziedus!... Katru ziedu rotāja violets vainags, kas uz vidusdaļu tapa aiz­vien gaišāks un gaišāks, līdz pašā zieda sirdī zied­lapiņas mirdzēja tik tīras un baltas kā tikko uzsnidzis sniegs. Bet virs tām vizēja neskaitāmi zelta vizulīši.

   — Kāds neredzēts skaistums! — skaudīgi nočukstēja roze, bet cinerārija priecājās no visas sirds.

   — Vai tikai tu mani vairs gribēsi pazīt? — viņa pa­jautāja Ežapuķei.

   — Kāpēc tad ne, mīļā cinerārija! Kā lai es aizmirstu tavu labo sirdi!... — atbildēja Ežapuķe.

   Atnāca dārznieks. Viņš noliecās pār tikko uzplauku­šajiem ziediem un sirsnīgi sacīja:

   — Tu mani nepievīli. Tagad tu esi viskrāšņākā puķe manā siltumnīcā!

   To dzirdot, roze nodrebēja un citu pēc citas no­birdināja savas ziedlapiņas...