Aiz purviem, aiz mežiem izceļas saules zeme — Ezeriena. Tur guļ zaļi kalni, galvas nolikuši pie arāju sētām, kā­jas zilā ezerā.

   Ap viņu pēdām tinas viļņu putas kā nospārdīti paladziņi. Ezers aiz­plūst un apstājas otrā krastā pie purviem, mežiem, miglas dūmos. Viņa mala ik dienas guļ miglā, šai malā viļņi spēlējas saulē. Jaunas ievas skalo savas ziedu bārk­stis ezerā.

   Aiz viņām lazdas lapo kuplām la­pām; aiz lazdām rindā slaiki ozoliņi.

   Pret kalnu rudzi viļņo. Viņos stāv meža ābele kā pelnu rušķīte ar nesukātu galvu.

   No kalna nāk pats Ezerietis ar sētuvi kaklā. Vējā plivinās viņa zelta matu šķipsnas, viņa roka pilna zelta miežu graudu.

   Kalnā māja ābeļu dārzā kā zaļā vainagā; tik pe­lēko jumtu un balto skursteni var redzēt.

   Zem ābelēm staigā māte no istabas uz klēti, no klēts uz istabu, pati kupla kā ziedoša ābele.

*

   Ezeriešam bij meita.

   Visi viņu sauca Ezerieša meitu, jo viņa bij viena pati savam bagātam, tālu slavētam tēvam.

   Viņa bij jauna un slaika kā zaļa kaņepīte.

   Viņas acis bij divi saules pilni ezeriņi. Pār viņas pieri staroja bāls zvaigžņu spožums.

   Viņa nepazina ne rūpju, ne darba. Tā cēlās, kad saule bij gabalā, mazgājās pienā un staigāja dzelte­nās kurpītēs.  Māte teica: «Mums ir viena pati meita. Mēs viņai atdosim visu. Viņai nebūs ne salmiņš jāceļ: lai zied mums par prieku.»

   Meitas gāja sienu pļaut, meitas gāja linu plūkt, viņu līdzi aicināja.

   «Kā lai eju jums līdz? Sīki mani pirkstiņi, rakstīts mans priekšautiņš.»

   Viņa taupīja sevi kam labākam... Meitas gāja dienas darba, — Ezerieša meita staigāja pa dārzu un rotājas.

   Viņa izstaigāja visas birzes, visas pļavas, izšūpojās visos ievu ceros. Viņas garās, brūnās bizes atšķetinājas vējā un mati piebira ziedu, zāļu, kukainīšu. Tā pamāca, apkrāvusies ziedošiem zariem un zālēm.

   Visa klētiņa kūpēja no smaržas.

    Un Ezerieša meita noreibuši gulēja uz vīstošiem vainagiem.

   Tad viņā sāka tvīkt skumjas. Tās sagrāba viņas dvēseli karstas rokas; viņa palika bāla, acis iepletās tumšas un dziļas kā atvari, tā gāja ārā, vērās uz ceļu un klausījās.

   «Kas tev ir, bērniņ?» māte pienākusi jautāja.

   «Es gaidu, es gaidu!»

   «Kā tu gaidi, zīlīt?»

   «Es pati nezinu, kā.»

   Māte noskatījās viņā un aizgāja, sevī klusi smaidī­dama. «Viņa jau ir pieaugusi. Ir laiks, ka mūsu sētā sāk skanēt precinieku pulksteņi.»

   Un rītā tēvs ieraka sētā jaunu precinieka stabu — zaļu ozola stabu ar spožu tērauda riņķi, kur zirgus piesiet.

   Nu dimdēja pakavi, skanēja zvani, nu brauca pre­cinieki pelēkos svārkos, saglaustiem matiem, baltiem kreklu atlokiem.

   Bija stalti, bija bagāti, bet Ezerieša meita neviena negribēja.

   «Vēl jau ir bērns, lai padzīvojas vēl kādu gadu,» vecie runāja, un precinieku pulksteņi drīz apklusa.

   Bet ļaudis ļauni smējās: «Diezin kāda ķēniņa dēla grib sagaidīt.

   Ezerieša meita bij pirmā dziesmās un rotaļās. Bet kas ar viņu bija, kas ne: visjautrākā rotaļā tā nosku­musi atstāja rindu un aizgāja. Kas viņu tādā reizē sastapa, tas redzēja tikai viņas plaši ieplestās acis kā pret sauli atvērtus lodziņus.

   Meitenes gāja tai pakaļ un atrada viņu pakalne stāvam.

   «Ko tu skaties?» viņas brīnījās. «Es gaidu...»

   Bet debesis bija klusas un mēmas, zeme paēdusi un apmierināta. Nekā nesagaidījusi, tā gāja vakarā uz māju. Un viņas tēls šūpojās caur krēslu kā maldu sapnis balts.

   Ziemas vakarā, kad sievas trieca ap ratiņu, Ezerieša meitas smiekli vijās caur viņu valodām ka sudraba strauts... Bet kas viņai uznāca — tā nobālēja un apklusa ... piestājās pie loga un skatījās ārā, kur ista­bas dzeltenā gaisma plivinājās zem koku ēnām ka vējā palaista bura un zvaigznes bira tumsā kā zaļi, sēri pilieni.

   «Ko tu skaties tumsā?» sievas jautajā.

   «Es gaidu, es gaidul»

   «Gaidi, gaidi, kāda ķēniņa dēla tu sagaidīsi.» Bet viņa sagaidīja...

   Visu nakti viņa bij maldījusies apkārt briesmīga nemierā, viņas kājas bij nosalušas, mati slapji no ra­sas, piere blāzmoja kā zvaigžņu sietiņš.

   Viņa stāvēja zem liepām savas klētiņas priekšā. Aiz klētiņas jumta svīda rīts, ap liepu galotnēm staroja bāli zili gaismas kroņi. Tumsas pilnie zari sāka mos­ties, lapas klusi drebēja rīta vēsmā; zalē skanēdami nokrita divi trīs rasas pilieni...

   Tad liepu galotnes sāka sarkt, un viņa dzirdēja aiz klētiņas pakavu dunoņu. Tur viņš nāca ka sarkans mē­nesis caur vakara dūmiem — pelēkā miglas kumeļa, rožu vainagu galvā... Viņa vaigs klusi blāzmoja zīda matu ēnā, kad viņš garām gāja... Vai viņš to sveici­nāja? Vai viņš to skūpstīja? — viņas dvēsele pielija kā ar sauli.

   Zem ābelēm blāzmodams zuda viņa sarkanais mē­telis, pakavi dunēja, koki drebēja, rasas piles smagi krita...

   Ezerieša meitas sirds bij laimes pilna.

   Ar kadu prieku, ar kādu kaislību viņa tagad taisī­jās dzīvot!

   «Māt, es gribu būt daiļa! Dod man balto āboliņa lauku, balto kazu un baltos sudraba dālderus.» «Ko darīsi ābolā?» «Ganīšu viņā kazu.» «Kam tev kaza?» «Mazgāšos viņas pienā...» «Ko pirksi par maniem dālderiem?» «Saktas, zīles, dzīpariņus.»

   «Ņem, meitiņ, ņem, audz balta un daiļa par visām meitām!»

   Baltābola lauks ziedēja kalnā, saulē. Kaza ganījās saldas āboliņa galviņās. Ik rītus, ik vakarus uz viņu nāca Ezerieša meita ar baltu slauceni rokā. Ik rītus, ik vakarus mazgājās kazas pienā.

   Dienām rakstīja priekšautus un rotājās zīlēm un sak­tām. Naktis staigāja pa ceļiem, klausījās un gaidīja... Bet viss bija tāpat kā agrāk.

   Zeme dusēja, koki elpoja, visur bij miers. Neviens neatsaucas uz viņas gaidām. Zvaigznes dzisa kā izde­gušas dzirkstis pelēkā debesu pavardā. Ezerieša meita gāja noskumusi gulēt.

*

   Valgā, klusā vasaras vakarā liepas smaržoja. Aiz­gāja saule, nogulas mākoņi, norima vējš. Zvaigznes saka mirkšķināt pelēki zilām actiņām. Visas durvis aizveras, visas balsis apklusa; bet Ezerieša meita neva­rēja aizmigt. Pa klētiņas durvīm plūda liepu smarža un ceļa viņu augša. Viņa gāja ārā, klausījās, kā dārzs elpo, un domāja: «Liepas smaržo.. .» Smaidīja, skatī­jās zvaigznes un sāka iet uz mežu. Ejot šūpojās pati savos sapņos.

   Migla šūpojās uz pļavām. Mēness kāpa debesīs. Vi­ņam pakaļ salīcis līda melns mākonis kā ļaundaris un stiepa ap viņu savas rokas. Birzes bērzu baltie stulmi grima liepu tumšajā velvē. Zvaigznes mirdzēja kā sve­cītes altārī... Zaru zariņi pastiepusies klausījās un gaidīja...

   Ezerieša meita iegāja birzē; mēneša stari bēguļoja pa birzes kluso krēslu. Kur viņi slēpdamies piekļāvās, tur atspīdēja bērzu baltā miza... Tad palika tumšs, lapas sāka šalkt un drebēt, un Ezerieša meita dzirdēja skaņas... Viņa apstājās un klausījās: viens spēlēja tumsā.

   Ezerieša meita gāja skatīties. Tā ilgi maldījās pa mežu. Viss bija tumšs. Vējš gaudoja. Koki raudāja, un visas zālītes drebēja. Un Ezerieša meita juta jau uz rokām un vaigiem siltu rasu. Kad mākonis palaida vaļā mēneša ripu, tā pamanīja vienu cilvēku, kas nedzirdamiem soļiem staigāja pa birzi un spēlēja.

   Viņa gāja tam līdzi un apstājās, kad viņš, pie bērza atslējies, sāka skaņot savu vijoli. Bērza zaros šūpojās mēneša stars, un viņa gaismā ta ieraudzīja gaišu galvu, ap kuru vijās tumši sarkanas rozes kā sarecē­jušas asinis. Tas bija viņas ķēniņa dēls.

   Viņš pacēla savu bālo seju un smaidīdams skatījās viņā.

   «Kas tu esi?» viņa, elpu aizturējusi, jautāja.

   «Es esmu sapnis. Es nogriežos no tā, ko dzied un runā, un nakti spēlēju klusākas domas. Neviens vēl viņas nav domājis, neviens viņu nedzird... Nevienam manis nevajaga, viens staigāju pa tumsu, un tikai koki un zālītes klausās manas vijoles skaņas. Kā tu esi at­nākusi še? Tagad jau visi guļ...»

   «Es nevarēju gulēt. Mani nesa šurp liepu smarža un zvaigžņu spožums. Ņem mani līdz!...»

   «Es esmu klaidonis, man nava mājas. Es klejoju pa tādiem biezumiem, kur vēl nav iespīdējusi saules acs, es izbrienu purvus, pārpeldu jūras un atdusos kalnos, sniega gultā. Man līdz var staigāt tikai varoņi...» — un spēlēdams nozuda tumsā.

   Kad izdzisa pēdējās vijoļuskaņas un birze atkal pa­lika klusu, Ezerieša meita gāja uz māju. Mākonis bij uzgūlies mēnesim un grima ar viņu aiz eglēm. Ezeriena gulēja dziļā tumsā.

*

   Dienas aizgāja. Neviens neatnāca. Ezerieša meita staigāja pa ezera krastiem un rotājās ar zemes zie­diem. Saule tvīkdama brida pa strauta oļiem. Viņa ne­gāja dzert, viņa gāja spoguļoties. Nokritusi pie avota zālē, viņa skatījās savās starojošajās acīs, pietvīkušā vaigā. Viņas mati izrisa kā zelta vilnis, un no viņiem ziedi bira ūdenī. Un Ezerieša meita redzēja, cik viņa skaista. Kaut kas smags kā svins piepildīja visus vi­ņas locekļus, un noreibušu galvu viņa skatījās savā skaistumā... saskaitusies purināja ziedus no matiem un čukstēja: «Ko līdz mani brūni mati, ziedu, zāļu pie­biruši? Neviens nenāk. Nevienam manis nevajaga. Man pašai ar sevis nevajaga. Kur lai lieku sevi? Vai lai aprokos zemē, vai lai grimstu ezera dzelmē? Pa­saule ir tukša. Es gaidu, es saucu, bet neviens neat­saucas.»

   Tā pieplaka zālē, un viņu sāka smacēt asaras. Viņa raudāja un ar asarainu vaigu smagi vilkās uz māju. Viņu smacēja nost viņas pašas ziedu svars. Pilna kvē­les un spožuma viņa kāpa kalnā, un viņas miesa tvīka kā auglis saulē. Visi viņas dvēseles zariņi bij pie­kārti pilni nezināmu ziedoņa balvu. Viņa gāja kā zem nastas. Bet nevienam viņas nevajadzēja.

   Tad, kā tas gadījās, kā ne, tēvs salīga jaunu puisi... bālu, platu seju, lielu muti, degoši sarkanu galvu.

   «Cik riebīgs,» Ezerieša meita, viņam garām iedama, nodomāja; bet, kad viņš uz tās paskatījās un smaidīja ar savu plato muti, tā juta kā ļaunu varu pār sevi, tā zaudēja gandrīz samaņu un viņai palika tik smagi, ka gribēja saļimt pie viņa kājām. Viņa dvaša bij kā rei­binošs tvans, un viņa sarkanos matos tumsā šaudījās zaļas dzirksteles.

   Šis platais, neizsakāmi riebīgais kalps! Viņš gāja un likās visur virsū smagi kā klints gabals, un pie pas­talām tam bij piekaltuši brūni mālu piki.

   Viņa baidījās no tā un jau pa gabalu bēga viņam iz ceļa. Kad tie nejauši sastapās uz dārza šaurā celiņa, tā metās zem ābelēm un drebēja, paslēpusies kaut kur aiz koka, kamēr aizdunēja viņa soļi.

   Viņš bija arvienu tur, kur Ezerieša meita mazgāja kājas vai brida pār strautu. Un, ezerā peldoties, tā bieži redzēja aiz lazdām viņa sarkano galvu. Tad viņu kaut kas smacēja un lieca pie zemes kā nobriedušu vārpu un tā sarka aiz kauna un dusmām.

   «Skaties, kāds viņš riebīgs, netīrs lācis!» tā runāja ļaudīs, bet klusām tvīka un drebēja no katra viņa skata.

   Vakaros, kad ta aizslēdza klētiņas durvis un taisījās uz dusu, tā tumsā vēl redzēja viņa acis. Tās bija čūs­kas acis, kas glūn uz zīlītes. Nosēdusies uz gultas ma­las, Ezerieša meita kāri lūkojās šais acīs, kamēr viņas sāka kvēlot kā ugunsrozes, un tā noreibuši ieslīga savā gultā. Bet miegs viņai nedeva dusas. Visu nakti pār viņu lēkāja sarkanas ugunis, visu nakti to mocīja karstums un nemiers, un rītā tā piecēlās bāla un no­gurusi kā dziestoša mēnesnīca.

*

   Kādā vakarā tā izģērbusies sēdēja uz gultas malas garā linu kreklā, nolikusi starp ceļiem savas skaistās rokas.

   Durvis bij aizbultētas, klētiņa pilna smaržojošas krēslas.

   Viens klusu piedauzīja pie durvīm. Ezerieša meita nodrebēja. Viņa juta aiz durvīm kalpa ēnu. «Kas tur ir?» «Ielaid!» «Ko tu gribi?»

   Viņš cieta klusu. Bet varēja dzirdēt aiz durvīm kalpa karsto elpu.

   Ezerieša meitai iesitās galvā kā tvans. Viņa piegāja pie durvīm un uzlika savu balto rociņu uz sarūsējušās bultas.

   «Man nav bailes,» viņa noreibuši domāja. «Lai viņš nāk, es viņu aizdzīšu. Lai nāk...» — un atvilka bulti.

   Durvis vērās... «Ko tu meklē? Ej prom!» tā gribēja teikt, gribēja to atgrūst, bet ieķērās viņam krūtīs un kā nesamaņā vilka to pie sevis. Kalpa reibinošā elpa tai iesitās sejā kā tvans, un tā, smagi nopūzdamās, sa­ļima viņa rokās ...

*

   Otrā rītā Ezerieša meita raudādama purināja zemes no saviem baltiem palagiem.

   Viņai bija kauns rādīties mātei; tā visu dienu slap­stījās pa dārzu, pa klēti, un viņas skaistā galva bij nokārusies kā aizšautai dūjai.

   «Ko tu darīji?» liepas šalca. «Tu esi Ezerieša meita, viņš — netīrs kalps.»

   «Es vairs nekad tā nedarīšu, nekad, nekad,» viņa solījās.

   Tad nāca karstas naktis, un kalps atkal klauvēja pie Ezerieša meitas durvīm.

   «Es pieiešu tikai pie durvīm,» tā drebēdama domāja.

   «Es tikai atvilkšu bulti...

   Es tikai pavēršu durvis un aizdzīšu viņu...»

   Bet viņu apreibināja kalpa karstā elpa, un tā ap­mulsusi ieslīga viņa rokās.

   Un tā arvienu tālāk ...

   Naktis pagāja karstā tvanā, dienas kaunā un sāpēs...

   Reiz Ezerieša meita sēdēja norā uz akmeņa un, galvu ietinusi priekšautā, raudāja.

   Tad atnāca pie viņas kalps, deva tai zelta gredzenu un sauca viņu par savu līgavu.

   Bet Ezerieša meita nosvieda gredzenu zemē un teica: «Es tev neesmu līgava! Es tevi ienīstu, es tevis ne­gribu. Es esmu Ezerieša meita, tu esi netīrs kalps. Ej nost no manis, tavā dvašā ir čūskas nāvekļi!»

   Viņa skrēja uz māju, ķērās tēvam ap kaklu un lū­dzās: «Tēt, dzen kalpu prom! Viņš dod man gredzenu un sauc mani par savu līgavu.»

   Otrā dienā kalpa vairs nebij Ezerienā. Ezerieša mei­tai palika tik viegli kā saulē pēc negaisa tvana.

   Tā nopina vainagu no pēdējām vasaras puķēm un gāja uz avotu spoguļoties.

   Viņa redzēja bālu seju un nogurušas acis, ap kurām jau lasījās sīkas grumbiņas.

   Kur bija palikušas tās zelta šķipsnas, kas vijās ap viņas pieri kā rudeņa saule? Viņas mati bij vienādi pelēki, kā smilts.

   Un rudens jau bij. Pa birzi staigāja pelēkas sievas, lasīdamas nobirušās lapas ...

   Ezerieša meita sēdēja pie avota un raudāja par savu zudušo skaistumu.

   Izmisusi viņa staigāja pa lauku, it kā meklētu aizgā­jušās vasaras.

   Kad atnāca vakars, zeme un debess pazuda miglas atvarā. Bet Ezerieša meita negāja uz māju. Māja viņai izlikās tukša un sveša.

   Viņa peldēja pa miglu un skatījās pēc ieraduma uz augšu, kur reiz bij bijušas debesis, un vēsi pilieni krita viņas karstās acīs.

   Miglas atvarā nebij zvaigžņu. Viņa maldījās pa pie­lijušiem laukiem, krita pār akmeņiem un nosita kāju. Caur visu miesu izgāja karstas sāpes, viņa nogurusi palika pie akmeņa sēdot un necēlās augšā... Melns vilnis iesitās tai galvā un izgāja caur visiem locekļiem kā vēss, salds nogurums. Ausīs ieskanējās kā aizmirsta skaņa... Un viņa redzēja, ka pār birzes melno gūzmu sprakšķēdamas cēlās augšā zelta zvaig­znītes un rādīja zudušās debesis.

   Gaišs laimes vilnis viņu cēla augšā un nesa uz birzi.

   Bērzi nosaluši spiedās cits pie cita. Viss mežs šalca. Un varēja dzirdēt kā zobu klaboņu. Vai nosalis cilvēks drebēja mežā, vai stīvie zari sasitās... Kājas rauša mirušās lapas, salda trūdu smarža apkampa dvēseli kā smagas, bālas rokas.

   Un aiz kokiem spīdēja uguns. Tur sēdēja Sapnis un pilnām rokām meta zaļas egļu skujas sārtā.

   Sašņācās liesmas, skujiņas sprakstēja, zelta zvaig­znītes sitās uz augšu un rādīja zudušās debesis.

   Ezerieša meitai staroja acis ...

   Sārts siltums lija uz viņas locekļiem, viņas drēbes kūpēja pie ugunskura.

   Un Sapnis izstiepa rokas un vilka viņu pie sevis... «Vai tu vēl nevari dusēt? Vēl klīsti pa laukiem kā no­maldījusies bezdelīga? Vēl meklē gaismas rudeņa nak­tīs? Vēl nāci sildīties pie mana ugunskura? ... Ko es tev varu dot? Es esmu izdzīts no dzīves kā tu. Es reiz sēdēju pie viņu galdiem, kad viņi svinēja uzvaras svētkus un lielījās ar to, cik kurais nokāvis... Es vi­ņiem teicu, ka dzīve ir neuzvarama un plaša kā pa­saule. Es viņiem stāstīju par salām nezināmos ūdeņos, par saulēm aiz tālumu miglas. Bet mani izsmēja un aizdzina kā ārprātīgu. Viens kurinu mežā uguni un sēju debesīs zvaigznes. Šās zvaigznes priekš tevis deg, priekš tevis mana dvēsele kvēlo... Man dzīve ceļā tīklu stiepj, varbūt viņa sasies mani, tad manas ugunis izdzisīs, tu viena paliksi tumsā...»

   Kad rīta vēji pār bērzu galiem šķira mākoņus, uguns izdzisa ... Sapnis aizgāja.

    Sasiluši pie pavarda, apreibusi no viņa skūpstiem, tā laimīga gāja uz māju. «Vēl atnāks vasara.., Vēl at­nāks vasara .,.» viņas lūpas smaidīja.

*

    Vasara atnāca vienā zeltā. Nekad Ezerieša meita ne­bij tik karsti taisījusies dzīvot kā šai vasarā. No paša rīta viņa izrotājusies gaidīja, kad atnāks, kad sauks viņu... Viņas klētiņa bij ik dienas izlikta jauniem vainagiem, celiņi izkaisīti liepu lapām... Un visa vi­ņas dvēsele bij kā atvērts rožu dārzs...

   Katrai dienai tā noskatījās pakaļ ar izmisumu, kā gribēdama noturēt, saturēt, lai neaiziet... Un atnāca pēdējā vasaras diena. Ezerieša meita zināja, ka tā ir pēdējā: jau rudens bij iekāris bērzu zaros garas zelta ķēdes... Atnāca un aizgāja, un blāzma kaisīja uz vi­ņas kapa sarkanas rožu lapas.

   Ezerieša meita pakrita zem liepas un apklāja rokām vaigu...

   Un liepas šalca: «Ko tu vēl gaidi, slinkā dvēsele? Pēdējā vasara ir prom! Jau rudens stindzina manus zarus. Ko tu vēl gaidi? Dzīve vij tev stipras saites. Drīz, drīz viņa tevi sies ...»

   Un rītā bij liela salna: puķes bij melnas, sakritušas čumuros. Ezerietis noskumis pārnāca no lauka: labība bij nosalusi. No purviem kāpa migla un ietina Ezerienas saulainos kalnus. Uz dzīviem zariem puva melnas lapas, uz laukiem — labība. Un Ezerietis runāja ar māti: «Kur mēs ziemu ņemsim maizi?»

   Ezerieša meita bij nolikusi savas rotas un staigāja, ietinusies pelēkā sagšā.

   Tad pie viņas pienāca māte ar priecīgu vaigu un teica: «Aun baltas kājas, velc goda drēbes, spraud sak­tas krūtīs: šodien tev ir atnākusi laime — bagātais Dūņu Vēzis grib tevi bildināt.»

   «Māt, vai tu man tādu laimi novēli?» Viņa no­griezās un izgāja ārā.

   Tā laidās gar dārzu pa vakara krēslu kā izbaidīta grieze...

   Tad smilgās šmīkstēja sīki solīši; tai pretī nāca balts meitenīts bailēs ieplestām acīm.

   «Māsiņ, māsiņ,» viņa čukstēja. «Tur aizveda vienu saistītu ..-. tādi..,- tādi... zirnekļi... ar tīkliem vilka.»

   «Kāds viņš bij? Kāds viņš bij?»

   «Viņam bij mētelis saplēsts, sarkans un galvā no­vītis vainags, novītis vainags...»

   Ezerieša meita skrēja uz birzi... Kāpēc viņa vairs skrēja?... Tur viss bija tumšs, ne actiņas uguns redzēt. Galotnes šņāca, zariņi čukstēja: «Ko tu vēl meklē, gaidu dvēsele? Tava pēdējā vasara ir prom! Viņa aizbrauca saules ratiņos. Kas tavai dzīvei gaismu dos? Sapni aizveda pelēki zirnekļi... Kas tev stin­gušās rociņas sildīs, kas tev tumsā zvaigznes bērs?»

   Viss bija tumšs, tumšs un tukšs. Pūces kliedza, vēji raudāja, aizlūzuši koki vaidēja kā žņaugtu bērnu dvē­seles.

   Bez spēka, bez vaļas, bez jēgas viņa gāja uz māju.

   Tā gāja gar istabu, kur sprakstēja uguns, pa atvēr­tām durvīm gaisma lija pagalmā, drūmi stiepās liepu zaros...

   Piegāja pie akas, slīga pār grodiem un skatījās mel­najā ūdenī... Tad mākoņi šķīrās un viņa redzēja zvaigznes ūdenī.

   Un viņai stiepās pakaļ zilie zemes dūmi un ieslēdza viņu kā gredzenā. Un viņa dzirdēja, kā pavardā ugu­nis sprakst, juta, kā gaisma zem liepām līst, redzēja zvaigznes debesīs. Ar pēdējo spēku viņas dvēsele pie­ķērās šām pēdējām dzīves skaņām.

   «Vēl rītā spīdēs saule... vēl spīdēs saule,» viņa sevi mierināja... iegāja ķēķī, apķērās mātei ap kaklu un raudāja.

   «Māt, es neiešu, neiešu! Neatdod mani vīram!»

   Bet māte teica: «Kam lai tevi vēl atdodu, bērns? Tik bagāta nav Ezerienas kalnos. Viņam ir treknas govis, labākās ganības. Purva priedēs daudz stirnu un briežu...»

   Un, klausīdamās, kā uguns sprakst, viņa atraisījās no mātes rokām un gāja istabā.

   «Vēl rītā spīdēs saule ... vēl spīdēs saule ...» Viņa vēra durvis.

   Aiz galda sēdēja drukns vīrs ar sarkanu bārzdu. Uz galda kā pierijusies čūska gulēja josta, pilna zelta du­kātu.

   «Vai tā ir dzīve?» viņai ienāca prātā, tad kā bez sa­maņas tā gāja pie galda un neredzēja, ka viņš sniedza tai roku, nedzirdēja, ka viņš to sauca par savu līgavu.

   Tur nevarēja ar zirgiem braukt. Viņa plašā sēta bij purva salā.

   Viņas kāzu rītā nezviedza kumeļi, nedziedāja pulk­steņi.

   Miglainā rītā Dūņu Vēzis aizveda Ezerieša meitu.

   Aiz Ezerienas kalniem gulēja purvs, kā jūra plašs. Pār viņu migla šūpojās kā viļņi. Zem viņas rāpoja pa ciņiem kroplas priedītes. Nodzeltējuši bērziņi birdi­nāja sīkas zelta lapiņas. Kad Ezerieša meita ar Dūņu Vēzi stāvēja pakalnē kā krastā, tad purva bērziņi rau­dāja.

   Dūņu Vēzis iebrida papriekšu brūnajā rāvā un snie­dza Ezerieša meitai roku, pie kuras pirkstiem vēl bij piekaltušas asinis.

   «Pie tavām rokām ir asinis!» Ezerieša meita čukstēja ar neizsakāmu riebumu.

   «Jā, es vakar stirnu kāvu,» viņš teica un slaucīja roku.

   Bet Ezerieša meita vairs neskatījās uz viņu. Kā aiz­šauta irbe tā paskrējās uz vienu pusi, uz otru pusi gar zaļo purva malu — bet visur bij priekšā tas pats trek­nais, spīdīgais rāvs.

   Viņa skatījās vēl uz kalnu, bet tas bij ietinies miglā, tur vairs saules neredzēja.

   Tad viņa gāja un skatījās, kā viņas baltās kājas pa­mazām nogrima rāvā...

1905