Trīs gulbju jaunavas reiz ziemas va­karā lidoja pār Vidzemes kalniem, un saulesriets krāsoja sarkanas viņu garās, baltās drānas.      «Ziema man lie­kas kā gara, balta kalna mugura, kura man jāpārlido. Aiz kalna zied vasara, putni svilpo un uz zilā, siltā ezera līmeņa zivis met mirdzošus lo­kus. Es dzīvoju tikai vasarā. Man apnicis mūžīgi kaisīt šīs baltās pū­kas.» Viņa īdzīgi papurināja spārnu, un pār zemi lidoja vesels viesulis maigu, baltu sniega pārsliņu. «Mans rožu dārzs ir ziemas saulesriets,» otra teica, ieraudama galvu pūkainajos spārnu plecos. «Visskais­tāk rozes uzzied sniegā.»

   Trešai acis bija zaļas kā ledi. «Es mīlu lielās, spožās ziemas zvaigznes. Manas puķes uzzied tikai nakti,» viņa teica un ilgodamās raudzījās tālumā.

   Tā lidoja trīs gaisa meitas, te pazuzdamas, te no jauna parādīdamās debesu klajā. Mājās aiz noviznījušiem logiem viņas varēja manīt kā slīdošu eņģeļu ēnas. Tās dzīvoja pastāvīgā kustībā. Vējputenī viņas dejoja laukā, augstu sviezdamas gaisā baltos, garos spārnus, kas grieza sniega pārslu viesuļus.

    Ja pārsliņas lidoja domīgi un maigi, tad viņas šū­pojās gaisa meitu sapņojošā elpā, kuras slīdēja, rokās saķērušās, klusi sakļāvušas spārnus.

   Viņas atdusējās mežā, noliekdamas egļu un priežu zaļās galotnes. Mednieks norā dažreiz uzgāja trīs bal­tas sniega kupenas, kuras piepeši uzspurdza augšā, ievērpdamas viņu vējputenī un aiznesdamas tālu mežā, kur pazuda visas pēdas ..

   Vasarā gulbju jaunavas ģērbās baltās, smalkās miglas pūkās.

   Reiz karstā vasaras dienā, meklēdamas veldzi, tās nometa drēbes un ieslīdēja ezerā, kur aiz zaļām nied­rēm mīksti saules gredzeni rotājās ap viņu baltiem pleciem.

   Bet, kamēr tās peldējās, kāds puisis bija slepeni no­lūkojis viņas aiz krasta krūmiem. Tas paņēma jaunā­kās drēbes un turēja tās rokās reibuma pilns. Iznāku­šas no ezera, divas apģērbās un aizlidoja. Bet trešā nevarēja atgriezties gaisos. Raudādama tā sekoja pui­sim, kurš lempīgi vilka sev līdzi viņas garās gulbes drānas, ar balto spārnu galiem slaucīdams zemi.

   Puisis ieveda gulbju jaunavu zemā istabā, kur tā ieiedama nodauzīja pieri pie nokvēpušās durvju pa­lodās un pirmoreiz sajuta dūmu smaržu, kas tik brīniš­ķīgi saista cilvēkus pie mājām.

   Puisis noslēpa gulbju jaunavas drānas un apģērba to savas mātes drēbēs, kuras padarīja tuvāku un mī­ļāku viņas dievišķo daiļumu. Tā kļuva viņam par sievu un iemācījās plecus liekt zem ūdens nēšiem un dzirnas griezt, viņu mīlēdama.

   Tie dzīvoja laimīgi, un viņiem bija jau mazs, gaiš­matains puisēns.

   Reiz ziemā, nākdama no akas, sieva ieraudzīja augšā savādu mākoni. Viņai likās, ka tur, spārniem apkam­pušās, aizpeld viņas gulbju māsas. Viņu sagrāba tādas ilgas pēc zilā, maigā ziemas apvāršņa, ka viņas pleci nodrebēja un ūdens lielām šaltīm lija pār spaiņa ma­lām. Iegājusi istabā, tā grieza visas malas apkārt, lai atrastu savas gulbes drānas.

   Vīrs bija aizbraucis mežā malkā. Istabā kurējās krāsns. Bērns spēlējās tās sārtā atspīdumā. Aizdurvē, vecā tīnē zem izbālējušiem audumiem, ko neviens vairs necilāja, tā atrada savu jaunavas ģērbu. Ak, tas bija tik smalks, ka to varēja satīt un ausī iebāzt. To bija viegli noslēpt.

   Gaišā apģērba maigās pūkas izlīdzinājās, un tas gu­lēja sievai uz rokām kā balts sniega mākonītis.

   Viņa jau gribēja to uzģērbt, bet pamanīja, kaviņu velk kāds atpakaļ.

   Atgriezusies tā ieraudzīja sava bērna acis, lielas un spožas kā ziemas zvaigznes.

   Tur tagad bija viņas debesis.

   Lai tiktu vajā no nepārvaramā kārdinājuma, tā strauji savīstīja tērpu un iesvieda ugunī.

   Baltais pūku mākonītis uzliesmojot kļuva rožains, tad sadrupa smalkos miglas pelnos.

   No meža pārbrauca vīrs un pie sliekšņa nodauzīja no lielām, apsalušām pastalām ledus bumbuļus, kuri skanēdami aizvēlās pa kulu. Sieva palīdzēja viņam novilkt kažoku un nolika priekšā uz galda kūpoša azaida bļodu.

   Aiz noguruma vīrs izskatījās miegains un smags.

   Sieva klusi novērsa acis, lai tas neredzētu, ka viņa bija raudājusi.

1936