Izmantošana nekomerciāliem mērķiem. Atsauce uz biedrību Ideju Forums obligāta.
e-pasts pasakas@pasakas.net
Gulbju jaunava
Teicējs: Anta Krūmiņa
Autors: Kārlis Skalbe


Trīs gulbju jaunavas reiz ziemas vakarā lidoja pār Vidzemes kalniem, un saulesriets krāsoja sarkanas viņu garās, baltās drānas. «Ziema man liekas kā gara, balta kalna mugura, kura man jāpārlido. Aiz kalna zied vasara, putni svilpo un uz zilā, siltā ezera līmeņa zivis met mirdzošus lokus. Es dzīvoju tikai vasarā. Man apnicis mūžīgi kaisīt šīs baltās pūkas.» Viņa īdzīgi papurināja spārnu, un pār zemi lidoja vesels viesulis maigu, baltu sniega pārsliņu. «Mans rožu dārzs ir ziemas saulesriets,» otra teica, ieraudama galvu pūkainajos spārnu plecos. «Visskaistāk rozes uzzied sniegā.»
Trešai acis bija zaļas kā ledi. «Es mīlu lielās, spožās ziemas zvaigznes. Manas puķes uzzied tikai nakti,» viņa teica un ilgodamās raudzījās tālumā.
Tā lidoja trīs gaisa meitas, te pazuzdamas, te no jauna parādīdamās debesu klajā. Mājās aiz noviznījušiem logiem viņas varēja manīt kā slīdošu eņģeļu ēnas. Tās dzīvoja pastāvīgā kustībā. Vējputenī viņas dejoja laukā, augstu sviezdamas gaisā baltos, garos spārnus, kas grieza sniega pārslu viesuļus.
Ja pārsliņas lidoja domīgi un maigi, tad viņas šūpojās gaisa meitu sapņojošā elpā, kuras slīdēja, rokās saķērušās, klusi sakļāvušas spārnus.
Viņas atdusējās mežā, noliekdamas egļu un priežu zaļās galotnes. Mednieks norā dažreiz uzgāja trīs baltas sniega kupenas, kuras piepeši uzspurdza augšā, ievērpdamas viņu vējputenī un aiznesdamas tālu mežā, kur pazuda visas pēdas ..
Vasarā gulbju jaunavas ģērbās baltās, smalkās miglas pūkās.
Reiz karstā vasaras dienā, meklēdamas veldzi, tās nometa drēbes un ieslīdēja ezerā, kur aiz zaļām niedrēm mīksti saules gredzeni rotājās ap viņu baltiem pleciem.
Bet, kamēr tās peldējās, kāds puisis bija slepeni nolūkojis viņas aiz krasta krūmiem. Tas paņēma jaunākās drēbes un turēja tās rokās reibuma pilns. Iznākušas no ezera, divas apģērbās un aizlidoja. Bet trešā nevarēja atgriezties gaisos. Raudādama tā sekoja puisim, kurš lempīgi vilka sev līdzi viņas garās gulbes drānas, ar balto spārnu galiem slaucīdams zemi.
Puisis ieveda gulbju jaunavu zemā istabā, kur tā ieiedama nodauzīja pieri pie nokvēpušās durvju palodās un pirmoreiz sajuta dūmu smaržu, kas tik brīnišķīgi saista cilvēkus pie mājām.
Puisis noslēpa gulbju jaunavas drānas un apģērba to savas mātes drēbēs, kuras padarīja tuvāku un mīļāku viņas dievišķo daiļumu. Tā kļuva viņam par sievu un iemācījās plecus liekt zem ūdens nēšiem un dzirnas griezt, viņu mīlēdama.
Tie dzīvoja laimīgi, un viņiem bija jau mazs, gaišmatains puisēns.
Reiz ziemā, nākdama no akas, sieva ieraudzīja augšā savādu mākoni. Viņai likās, ka tur, spārniem apkampušās, aizpeld viņas gulbju māsas. Viņu sagrāba tādas ilgas pēc zilā, maigā ziemas apvāršņa, ka viņas pleci nodrebēja un ūdens lielām šaltīm lija pār spaiņa malām. Iegājusi istabā, tā grieza visas malas apkārt, lai atrastu savas gulbes drānas.
Vīrs bija aizbraucis mežā malkā. Istabā kurējās krāsns. Bērns spēlējās tās sārtā atspīdumā. Aizdurvē, vecā tīnē zem izbālējušiem audumiem, ko neviens vairs necilāja, tā atrada savu jaunavas ģērbu. Ak, tas bija tik smalks, ka to varēja satīt un ausī iebāzt. To bija viegli noslēpt.
Gaišā apģērba maigās pūkas izlīdzinājās, un tas gulēja sievai uz rokām kā balts sniega mākonītis.
Viņa jau gribēja to uzģērbt, bet pamanīja, kaviņu velk kāds atpakaļ.
Atgriezusies tā ieraudzīja sava bērna acis, lielas un spožas kā ziemas zvaigznes.
Tur tagad bija viņas debesis.
Lai tiktu vajā no nepārvaramā kārdinājuma, tā strauji savīstīja tērpu un iesvieda ugunī.
Baltais pūku mākonītis uzliesmojot kļuva rožains, tad sadrupa smalkos miglas pelnos.
No meža pārbrauca vīrs un pie sliekšņa nodauzīja no lielām, apsalušām pastalām ledus bumbuļus, kuri skanēdami aizvēlās pa kulu. Sieva palīdzēja viņam novilkt kažoku un nolika priekšā uz galda kūpoša azaida bļodu.
Aiz noguruma vīrs izskatījās miegains un smags.
Sieva klusi novērsa acis, lai tas neredzētu, ka viņa bija raudājusi.
1936