"Jā, tas bija toreiz!" tu atkal teiksi. "Bet tagad, mūsu dienās?" Tagad mēs redzam gulbi aiz gulbja cēlā lidojumā. Viens ļauj savam spārnam slīdēt pār zelta arfas stīgām, un brīnišķas skaņas dzirdamas ziemeļos, Norvēģijas klintis senatnes gaismā paceļas augstāk, iešalcas egles un bērzi. Ziemeļu dievi, varoņi un cēlās sievas parādās uz dziļo, tumšo mežu pamata.

    Redzējām vienu gulbi ar spārnu šķeļam marmora klinti tā, ka tā plīsa un no akmens iznāca tajā ieslēgtie daiļuma tēli, un ļaudis visās zemēs pacēla galvas, lai ieraudzītu šos varenos tēlus.

   Redzējām trešo gulbi izvērpjam domu pavedienu, kas nu stiepjas no zemes uz zemi apkārt visai pasaulei tā, ka vārds zibens ātrumā sasniedz jebkuru pasaules malu.

   Dievam ir mīļa vecā gulbju ligzda starp Baltijas un Ziemeļu jūru. Lai nāk plēsīgi putni pa gaisu to izvazāt — tas viņiem neizdosies! Pat gulbju mazuļi, kuriem spalvu vēl nav, nostāsies rindā gar ligzdas malu, esam to jau redzējuši, un griezīs savas krūtis pretī, lai cērt tajās, lai tek asinis, bet viņi cirtīs gan ar knābjiem, gan ar nagiem.

   Paies vēl gadu simti, gulbji lidos no ligzdas, pasaule tos redzēs un dzirdēs, līdz pienāks laiks, kad garā un patiesībā varēs sacīt: "Tas ir pēdējais gulbis, pēdējā dziesma no gulbju ligzdas!"