Reiz kādā mežā auga maza eglīte, un šī eglīte bija milzīgi iedomīga. Visvairāk viņa lepojās ar saviem kuplajiem zariem. Katru vasaru eglīte cītīgi auga, un, kad pienāca ziema, tad viņa iepūtīgi teica citām eglēm: «Pa vasaru es esmu kļuvusi vēl skaistāka. Redziet, cik man brīnišķīgi zari! Es esmu tā daiļākā eglīte visā mežā. Un kad pienāks svētki, tad es katrā ziņā kļūšu par grezno Ziemassvētku eglīti.»

Drīzi vien pēc tam pa mežu sāka staigāt rūķi, uzāvuši garus stulmu zābakus un uzģērbuši vatētus mēteļus. Viņi nesa padusē spožus cirvīšus un izvēlējās Ziemassvētku eglītes. Bet mežs bija liels, un rūķi pat neaizbrida līdz tai vietai, kur auga mazā, iedomīgā eglīte. Eglītei tas ļoti nepatika. Viņa jutās pavisam neērti, jo bija jau iepriekš visām draudzenēm izlielījusies, ka kļūs par Ziemassvētku eglīti

Šņak! šņak! šņak! Kaut kur tālu skanēja rūķu sidraba cirvīši.

«Ak!» mazā eglīte pie sevis nopūtās, «nu rūķi droši vien nocērt kādu pavisam neglītu egli. Un tāda nu kļūs manā vietā par izgreznoto Ziemassvētku princesi! Cik tas ir nepatīkami! Cik ļoti nepatīkami!»

Citas egles, kas auga ap mazo eglīti, sabāza galotnes kopa, sačukstējās un zobojās. Viņām tīri labi patika, ka iedomīgā eglīte nekļuva par izgreznoto svētku princesi. Pāris dienas mazā eglīte izskatījās ļoti neapmie­rināta un īgna. Bet pēc tam viņa nopurinājās, izpleta zarus uz visām pusēm, izslēja galotni lepni gaisā un uzpūtīgi teica:

«Pa vasaru es kļūšu vēl desmitreiz kuplāka un vēl desmitreiz skaistāka. Un jūs redzēsiet - nākošos Ziemassvētkos es katrā ziņā būšu izgreznotā svētku egle!»

Kad pienāca vasara, tad mazā, iedomīgā eglīte citu neko nedarīja, kā tikai rūpējās par augšanu, par savu skuju biezumu, par zaru kuplumu un galotnes skaistumu.

Vēlu rudenī, kad vēji jau sāka palikt asi, tad kādu dienu pie mazās eglītes atnāca Miķelis Zaķis. Viņš iesprauda ķepas sānos, apskatīja eglīti un teica: «Tu esi jauka eglīte. It sevišķi es priecājos par taviem zariem. Tie ir kupli un biezi.»

Mazā eglīte klausījās ar lielu patiku. Viņa aizvien ļoti priecājās, ja to kāds slavēja. «Bet nu man būtu pie tevis viens lūgums,» Miķelis Zaķis pazemīgi turpināja. «Vai tu man varētu atļaut dzīvot zem taviem zariem? Tur man būtu labs patvērums.»

Protams, ka mazā eglīte atļāva Miķelim Zaķim piemesties zem viņas zariem. Nevarēja jau atraidīt tādu - tik patīkamu zaķi, kas prata tik jauki slavēt viņas skaistumu. Tā Miķelis Zaķis tūliņ ievācās savā jaunajā mītnē. Viņš nodzīvoja tur līdz pat tam laikam, kad pa mežu atkal sāka bradāt rūķi un izvēlējās Ziemas­svētku eglītes.

«Es esmu tā skais­tākā visā mežā,!» mazā eglīte lielījās citām eglēm, «šogad es katrā ziņā kļūšu par izgreznoto Ziemas­svētku princesi.»

Bet mazie rūķi ar saviem spožajiem cirvīšiem aizsoļoja pavisam uz otru meža stūri. Nu citas egles sabāzušas galotnes kopā zobojās un apsmēja mazo iedomīgo eglīti, kura atkal bija gluži par velti izlielījusies. Tas mazajai eglītei nemaz nepatika.

«Nāciet šurpu! Nāciet pie manis!» eglīte uztraukusies sauca rūķiem. «Es esmu tā skaistākā visā mežā!»

Eglīte sauca un sauca. Viņa locījās un māja ar zariem. Bet rūķi bija pārāk tālu un nemaz nevarēja sadzirdēt mazās, iedomīgās eglītes saucienus. «Ak, nelaime!» eglīte pie sevis sūrojās. «Nu viņi nocērt manā vietā atkal kādu pavisam neglītu egli.»

Bet visgrūtāk iedomīgajai eglītei nācās paciest to, ka citas egles par viņu varēja tagad atkal zoboties. Tas bija pavisam nepanesami. Un mazā, iedomīgā eglīte nolēma griezties pēc palīdzības pie sava īrnieka

«Paklausies,» viņa teica Miķelim Zaķim. «Tu esi tik ilgu laiku pie manis nodzīvojis, bet īri vēl neesi maksājis. Vai tā nav?»

Zaķis kaunīgi nolaida vienu ausi un sacīja, ka tā jau nu gan esot. Bet parādā jau viņš nedomājot palikt. Nākošajā vasarā viņš katrā ziņā visu nokārtošot.

«Ilgāk es vairs nevaru gaidīt,» eglīte atteica, «tas parāds tev jānokārto jau šodien. Un, lūk, kā: aizcilpo pie Uļa Sermuļa, aizņemies no viņa cirvi un ragaviņas, nocērt mani un aizved tur, kur es kļūtu par izgreznotu Ziemassvētku eglīti!»

«Labi,» Miķelis Zaķis piekrita. «To es izdarīšu un tad man vairs nebūs parādu.» Viņš žigli vien aizcilpoja pie Uļa Sermuļa pēc cirvja un ragaviņām. Pēc tam zaķis nocirta rnazo, iedomīgo eglīti, iecēla ragaviņās un veda ārā no biezā meža. Atvadoties viņa lepni izslēja savu galotni.

«Jūs par mani vēl daudz dzirdēsiet,» viņa teica citām eglēm. «Nu es kļūšu par izgreznoto Ziemassvētku princesi.» Bet lielās, prātīgās egles tikai smīnēdamas šūpojās un neteica neko. Zaķis aizvilka ragaviņas līdz mazā pērļu bērniņa sudraba mājiņai. Tad viņš piedauzīja pie rūts un mazais pērļu bērniņš atvēra durvis. Tas bija pats spožākais pērļu bērniņš visā plašajā pasaulē. Viņam bija mīksti vaidziņi un balti svārciņi ar spīdošām pērļu podziņām. Viņam bija josta ap vidu, un tā izrakstīta smalkiem pērļu rakstiem.

«Ak, Miķelīt!» pērļu bērniņš iesaucās un aiz prieka sasita kopā spožās plaukstiņas. «Kādu tu man esi atvedis jauku Ziemassvētku eglīti!»

Bet mazā eglīte, kurai tik ļoti patika dzirdēt, ja viņu kāds slavēja, tā izpleta savus zarus lielīgi uz visām pusēm un kļuva vēl iedomīgāka. Četrpadsmit lielas un divdesmit sīkas pērlītes atripoja pie pērļu bērniņa kājām, spīdināja savas actiņas un skatījās uz zaļo kociņu.

«Kā tu domā mani izgreznot?» eglīte ziņkārīgi jautāja pērļu bērniņam.

«Es sakāršu zaros visas savas pērlītes,» bērniņš teica. «Un pērlītes svecīšu gaismā mirdzēs kā brīnišķīgi rasas pilieni - tas tik būs jauki!» Un mazais pērļu bērniņš sāka no prieka trallināt un lēkāt.

«Cik tev ir svecīšu?» eglīte jautāja tālāk.

«Man ir desmit baltas svecītes,» pērļu bērniņš smaidīdams sacīja. Bet iedomīgā eglīte nebija apmierināta.

«Tikai desmit svecītes?» viņa iesaucās. «Un pie tam visas baltas? Tas ir par maz tādai tik skaistai eglei, kāda esmu es. Man vajadzīgas vismaz divdesmit svecītes un tām jābūt dažādās krāsās. Es pie tevis nepalikšu.» Iedomīgā eglīte lika zaķim vest viņu tālāk. Gan atradīšot kādu citu, kas viņu pratīšot daudz labāk izgreznot. Spožais pērļu bērniņš palika stāvam uz savas mājiņas apsnigušā sliekšņa, un lūpa viņam raustījās tā kā uz raudāšanu.

«Žēl!» viņš nopūtās. «Nu es palikšu bez Ziemassvētku eglītes.» Miķelis Zaķis veda eglīti tālāk. Bet viņš jau bija krietni piekusis.

«Es neesmu pieradis vilkt tādu vezumu,» zaķis teica, «tu esi milzīgi smaga. Es tevi vairs ilgi negribu vadāt.» Un Miķelis Zaķis pievilka ragaviņas pie kādas pelēkas būdiņas. Tur dzīvoja piparu māmiņa. Viņa iztecēja pagalmā ar piparu dzirnaviņām rokā, un viss tās brūnais lakats bija pilns ar piparu aso smaržu. «Ak, kādu tu man esi atvedis jauku eglīti!» piparu māmiņa iesaucās, «kas tai par kupliem zariem!»

Un visi mazie pipariņi pabāza savas tumšās galviņas no māmiņas daudzajām kabatām, lai redzētu skaisto eglīti. Bet iedomīgā eglīte kļuva vēl uzpūtīgāka.

«Kā tu domā mani izgreznot?» viņa jautāja piparu māmiņai. Piparu māmiņa mīlīgi smaidīja un teica: «Man ir divdesmit piecas krāsainas svecītes, bez tam trīs brīnumsvecītes, kuras degs gaiši švirkstēdamas un mētādamas zelta zvaigznes uz visām pusēm.»

Bet mazā, iedomīgā eglīte nebija apmierināta «Nē!» viņa uzpūtīgi teica. «Trīs brīnum­svecītes ir pārāk maz tādai tik reti skaistai eglītei, kāda es esmu. Pie tevis es nepalikšu. Man vajadzīgas vismaz desmit tādas brīnumsvecītes, kas švirkstēdamas degtu zaros un mētātu zvaigznes uz visām pusēm.»

Iedomīgā eglīte lika zaķim vilkt viņu atkal tālāk - meklēšot citu, kas pratīšot pareizi novērtēt tās izcilo skaistumu. Bet Miķelis Zaķis kļuva tīri dusmīgs. «Nu, vai zini!» viņš teica. «Labāk gan varēji palikt tepat. Tu man sāc jau apnikt.» Pavisam saskaities Miķelis Zaķis aizvilka ragaviņas līdz namiņam, kurš piederēja iesnu večukam.

«Ei!» Miķelis Zaķis sauca, bungādams ar ķepu pie večuka namiņa durvīm, «lūdzu, iznāc ārā! Es tev atvedu eglīti.»

Pēc brītiņa večuks iztipināja pagalmā. Viņš bija ļoti satuntuļojies. Deguns veču­kam izskatījās piepampis, acis asaroja, un tas viss bija no liela­jām iesnām. Ies­nu večuks visu laiku neganti šķaudījās. «Glīta eglīte! Ha-či!» viņš teica.

«Jā! Es esmu ārkārtīgi skais­ta,» iedomīgā eglīte lielījās. «Es esmu taisni brīnumskaista!»

«Nu, ja tā,» iesnu večuks sacīja, «tad būs tevi arī pamatīgi jāizgrezno...» To teicis večuks atkal atviegloti nošķaudījās.

«Ar ko tu mani izrotāsi?» mazā eglīte jautāja. «Ha-či!» iesnu večuks lielīgi teica. «Man ir četrdesmit krāsainas svecītes un piecpadsmit brīnumsvecītes. Ha-či! Ha-či! Bet tas vēl nav viss: man ir arī piecas spožas stikla bumbiņas, ko iekārt tavos zaros un bez tam vēl brīnišķīgi sudrabaini eņģeļmati. Ha-či!»

Bet mazās eglītes iedomība auga un auga. «Tas viss ir pārāk maz tādai egļu skaistulei, kāda esmu es!» viņa uzpūtīgi sacīja. «Man vajadzētu vismaz piecdesmit stikla bumbiņas un ne sudrabainus, bet zeltītus eņģeļmatus, kas staipītos pa maniem skaistajiem zariem.»

Mazā, iedomīgā eglīte lika zaķim vest viņu vēl tālāk. Šeit viņa negribot palikt, jo arī iesnu večuks neprotot īsti novērtēt tās karalisko skaistumu. Par to nu iesnu večuks kļuva pikts. Viņš iečāpoja savā namiņā un tur vēl ilgi neapmierināti šķaudījās. Bet arī Miķelis Zaķis bija stipri saskaities. «Tu pati nemaz nezini, ko īsti gribi!» viņš uzbrēca eglītei. «Tu man esi apnikusi līdz kaklam!»

Tad Miķelis Zaķis aizveda eglīti līdz iesnu večuka šķībajam malkas šķūnītim, izgāza tur no ragaviņām un teica: «Guli vien tepat un ārstē savu iedomību!» Zaķis aizcilpoja ar visām ragaviņām atpakaļ uz mežu, atstādams mazo eglīti guļam pie iesnu večuka šķībā malkas šķūnīša.

Eglīte gan uztraukusies māja ar saviem zariem un sauca, ka tā viņu vis nedrīkstot pamest. Viņa taču esot visskaistākā egle visā pasaulē. Bet nu nebija vairs neviena, kas viņā klausītos. Tā mazā, iedomīgā eglīte nogulēja pie malkas šķūnīša visus svētkus un vēl pēc tam krietnu laiku. Tad attipināja iesnu večuks. Viņš nošķaudījās trīs reizes un pēc tam saskaldīja eglīti gabalos.

«Tā, lūk, iet!» domīgi noteica lielās sila egles, šūpodamas augstās galotnes un skatīdamās dūmos, kuri griezdamies cēlās augšup no iesnu večuka namiņa sarkanā skursteņa.

Tur izkūpēja gaisā mazās eglītes lielā iedomība.