Dzīvoja reiz nabaga zemnieks, tas vakarā sēdēja pie pavarda un rušināja ogles, kamēr sieva vērpa.
- Cik bēdīgi, ka mums nav bērnu! — viņš ierunājās. - Pie mums tik klusu, bet, klau, cik skaļi un jautri citās mājās!
- Jā, — sieva nopūtās, — bijis mums vismaz tāds bērniņš kā īkšķītis, arī tad es būtu laimīga, un mēs viņu tā mīlētu!
Un gadījās, ka sievai pēc septiņiem mēnešiem piedzima bērns, kas bija gan vesels, tomēr tikai īkšķa lielumā. Taču vecāki sacīja:
- Nu ir noticis tā, kā mēs gribējām, un savu bērniņu mēs mīlēsim.
Un viņi nosauca to par Īkšķīti. Bērnam netrūka barības, tomēr lielāks viņš nekļuva, bet palika tai pašā augumā, taču acis viņam bija gudras, un drīz īkšķītis parādīja, ka saprāta un izveicības viņam netrūkst un viss izdodas, ko viņš uzsāk.
Kādu dienu tēvs dzīrās iet uz mežu malku cirst un runāja ar sievu: — Labi gan būtu, ja kāds vēlāk atbrauktu ar zirgu, lai varu malku pārvest.
- Tēt! — Īkšķītis iesaucās. — Es aizbraukšu pēc malkas; vari paļauties, ka noteiktā laikā būšu mežā.
Tēvs pasmējās.
- Ej nu ej, tu esi pārāk mazs, lai vestu zirgu pie pavadas.
- Tas nekas, tēt, ja vien māte iejūdz zirgu, tad es iesēdīšos tam ausī un saukšu, uz kuru pusi jāiet.
- Var jau pamēģināt, kas tur iznāks, - tēvs piekrita.
Kad pienāca braukšanas laiks, māte iejūdza zirgu, iesēdināja Īkšķīti ausī, un zēns dzina zirgu, klaigādams:
- Nū! Tprr! Uz labo! Uz kreiso!
Viss gāja kā labam braucējam, un rati ripoja taisnā ceļā uz mežu. Kādā ceļa līkumā, kad Īkšķītis skubināja zirgu, nāca pretī divi svešinieki.
- Cik ērmīgi! - pirmais ierunājās. — Rati ripo, braucējs skubina zirgu, bet pats nav redzams.
- Tur slēpjas kāds joks, - otrs atbildēja. - Sekosim ratiem un noskatīsimies, kas tur notiks.
Rati brauca mežā iekšā, taisni uz priekšu, kur dzirdēja cērtam malku. Kad Īkšķītis ieraudzīja tēvu, tad uzsauca viņam:
- Re nu, tēt, es esmu ar ratiem klāt! Nocel mani zemē!
Tēvs saņēma ar kreiso roku zirgu aiz iemauktiem, bet ar labo izcēla no auss savu dēliņu, kurš līksmi uzsēdās uz smilgas stiebra. Kad abi svešinieki ieraudzīja Īkšķīti, viņi nezināja, ko aiz izbrīna sacīt. Pirmais pasauca otro sānis un iečukstēja tam:
- Klau, šis zēns varētu atnest mums laimi, ja mēs to pilsētā rādītu par naudu. Nopirksim viņu!
Viņi pienāca pie zemnieka un uzrunāja to:
- Pārdodiet mums šo mazo vīriņu, viņam pie mums neklāsies slikti.
- Nē, - tēvs atbildēja, — viņš ir mans lielākais dārgums, un es viņu nepārdošu ne par kādu naudu.
Bet Īkšķītis, izdzirdējis, ka viņu grib pirkt, uzrāpās pa tēva apģērba kroku uz viņa pleca un iečukstēja ausī:
- Pārdod mani, tētiņ, gan es tikšu pie tevis atpakaļ!
Un tā tēvs pārdeva viņu par krietnu naudas žūksni abiem svešiniekiem.
- Kur lai tevi uzsēdina? — viņi vaicāja zēnam.
- Uzsēdiniet mani uz cepures malas, tur es varēšu pastaigāties un apskatāt apkārtni, — krist jau es nekritīšu.
Viņi izpildīja zēna vēlēšanos. īkšķītis atvadījās no tēva, un visi trīs devās ceļā. Tā viņi gāja labu laiku, kamēr iestājās krēsla, tad Īkšķītis ierunājās:
- Noceliet mani ātrāk zemē, man ir liela vajadzība.
- Paliec vien turpat augšā, — atbildēja vīrs, uz kura cepures viņš sēdēja, — es par to daudz neuztraukšos. Putni arī kādreiz kaut ko tādu uzmet uz galvas.
-    Nē, nē, - Īkšķītis turējās pretī, - es zinu, kā jāuzvedas, laidiet mani ātrāk zemē.
Svešais noņēma cepuri un nolaida Īkšķīti uz tīruma ceļa malā. Viņš sāka tur lēkāt pa kukuržņiem, pamanīja peles alu un aši iešmauca tanī.
- Uz redzēšanos, kungi, turpiniet savu ceļu bez manis, — viņš uzsauca izzobodams. Svešie pieskrēja klāt un sāka bakstīt peles alu ar spieķiem, bet veltīgi, — īkšķītis līda aizvien dziļāk, un, tā kā drīz sametās tumšs, tad viņiem nācās doties mājās sapīkušiem
un ar tukšām kabatām.
Kad Īkšķītis manīja, ka svešie projām, viņš izlīda no savas apakšzemes slēptuves. "Tumsā iet pa tīrumu ir ļoti bīstami," viņš prātoja, "te viegli var lauzt kaklu vai kāju!"
Par laimi, ceļā pagadījās tukšs gliemežvāciņš.
- Paldies Dievam, nu varēšu mierīgi pārlaist nakti, — viņš sacīja un ielīda tanī. Taču pēc brītiņa, kad viņš jau gribēja iemigt, gāja garām divi vīri un viens teica otram:
- Kā mēs varētu nozagt bagātajam mācītājam viņa zeltu un sudrabu?
- Es tev pateikšu, kā tas izdarāms! - īkšķītis iesaucās.
- Kas tur ir? — zaglis izbijies jautāja. - Es dzirdēju kādu runājam.
Abi apstājās un sāka klausīties, un Īkšķītis atkal ierunājās:
- Ņemiet mani līdzi, es jums palīdzēšu.
- Bet kur tu esi?
- Pameklējiet pa zemi un paklausieties, no kurienes skan balss, - viņš tos pamācīja.
Beidzot zagļi atrada Īkšķīti un pacēla viņu gaisā.
- Ko tu vari mums palīdzēt, knauķi? — viņi jautāja.
- Redziet, es varu ielīst caur logu restēm mācītāja kambarī un pasniegt jums visu, ko vien vēlaties.

- Pareizi gan, - viņi piekrita, — redzēsim tikai, kā tu to izdarīsi.
Viņi aizgāja uz mācītāja muižu. Īkšķītis ielīda pieliekamajā kambarī un kliedza pilnā kaklā:
- Vai gribat pievākt visu, kas te ir?

Zagļi izbijās un apsauca viņu:
- Runā taču klusāk, lai kāds neuzmostas. Taču īkšķītis izlikās nesaprotam un atkārtoja tikpat skaļi:
- Ko jus gribat, - vai visu, kas šeit ir?
To izdzirdēja mācītāja saimniece, kas gulēja blakusistabā, pacēlās gultā sēdus un sāka klausīties. Zagļi aiz bailēm bija aizskrējuši labu gabalu, bet tad sadūšojās un nodomāja: "Mazais knauķis grib mūs izjokot." Viņi atnāca atpakaļ un čukstēja:
- Diezgan jokots, pasniedz mums kaut ko pa logu.
Taču Īkšķītis atkal iesaucās pilnā balsī:
- Es jums došu visu, pastiepiet tikai rokas pretī!

Saimniece dzirdēja to pavisam skaidri, viņa izlēca no gultas un steberēja pa tumsu uz durvīm. Zagļi laidās lapās, it kā viņiem vajātāji jau būtu pie papēžiem, bet saimniece, nevarēdama nekā saskatīt, aizgāja pēc sveces. Kad viņa ienāca pieliekamajā, Īkšķītis bija nemanīts aizlavījies uz šķūni. Saimniece, izlūkojusi visus kaktus un nekā neatradusi, nolēma, ka tas viss viņai rādījies sapņos, un likās gulēt.

Īkšķītis ielīda sienā un, uzgājis tur ērtu vietiņu, nolēma krietni nosnausties, lai rīt varētu doties uz tēva mājām. Taču viņam bija lemts pieredzēt ko citu! Jā, pasaulē daudz posta un likstu! Tikko svīda gaisma, saimniece piecēlās lopus barot. Viņas pirmais gājiens bija uz šķūni, kur viņa paķēra klēpi siena, pie tam taisni to, kurā gulēja nabaga Īkšķītis. Viņš bija tik cieti aizmidzis, ka nekā nema¬nīja un pamodās tikai govs mutē, kur bija iekļuvis kopā ar sienu.
- Ak Dievs! — viņš iesaucās. — Es laikam būšu iemaldījies vadmalas veltuvē!
Tomēr viņš drīz noprata, kur atrodas, un centās neaizskarts izslīdēt caur govs zobiem, lai tā viņu nesamaltu miltos, un bija spiests laisties lejup kuņģī.
- Šai istabiņā aizmirsuši logus ierīkot, — viņš sacīja. — Ne te saule iespīd, ne gaismu iededzina.
Taisnību sakot, šis dzīvoklis viņam nemaz nepatika, un - tas bija pats ļaunākais — pa durvīm spiedās iekšā aizvien vairāk siena, un telpas palika aizvien mazāk. Ikšķītis sāka aiz bailēm brēkt, cik skaļi vien jaudāja:
- Nedodiet man vairs sienu, nedodiet man vairs sienu!
Saimniece tobrīd slauca govi. Viņa dzirdēja saucam, bet saucēju nekur nevarēja ieraudzīt, un balss šķita līdzīga tai, ko viņa bija dzirdējusi naktī. Viņa tā sabijās, ka noslīdēja no soliņa un izgāza pienu. Aizelsusies viņa metās pie mācītāja un kliedza:
- Ak Dievs, mācītāja kungs, — mūsu govs runā!
- Tu sāc jukt prātā! - mācītājs atcirta, taču gāja līdzi uz kūti, lai redzētu, kas tur notiek. Tikko viņš spēra kāju pār slieksni, te Īkšķītis sauca atkal:
- Nedodiet man vairs sienu, nedodiet man vairs sienu!
Nu arī mācītājs sabijās un nodomāja, ka govī iemājojis ļaunais gars. Viņš lika govi nokaut un iekšas izmest atkritumu kaudzē, Īkšķītim bija daudz pūļu, lai tiktu laukā, un tas viņam gandrīz izdevās, pat galva jau bija ārā, bet te uzbruka jauna nelaime: garām skrēja izsalcis vilks, kas vienā kampienā aprija lopa iekšas. Tomēr Īkšķītis nezaudēja dūšu. "Varbūt ar vilku būs iespējams kaut kā sarunāties," viņš nodomāja un uzsauca:
- Mīļais vilks, es varu tev pagādāt gardu kumosu!
- Kur tas dabūjams? — vilks atsaucās.
- Tādā un tādā mājā, tikai tev tur jālien pa noteku cauruli, tur tu atradīsi gan pīrāgus, gan desas, gan speķi, — un viņš sīki aprakstīja vilkam sava tēva mājas. Vilkam tas nebija divreiz jāsaka, viņš naktī ielavījās mājā un pieēdās pieliekamajā, cik vien līda. Saēdies līdz kaklam, viņš gribēja tikt laukā pa to pašu ceļu, kur ienācis, taču pilnais vēders to neļāva. Īkšķītis to bija paredzējis un sacēla vilka vēderā veselu traci, klaigādams un ķepurodamies, cik jaudas.
- Rimsties jel! - vilks uzsauca. — Pamodināsi vēl cilvēkus!

- Ko niekus, - mazais atbildēja, — tu esi labi pieēdies, tad nu ļauj man arī papriecāties, — un viņš brēca, cik vien spēka.
Beidzot pamodās tēvs un māte, piesteidzās pie kambara durvīm un ieskatījās pa spraugu. Kad viņi ieraudzīja, ka tur ielauzies vilks, tēvs aizskrēja pēc cirvja, bet māte paķēra izkapti.
- Turies man aiz muguras, — tēvs sacīja mātei, kad abi ienāca pieliekamajā kambarī, - kad es viņam cirtīšu un viņš būs vēl dzīvs, tad nāc talkā ar izkapti.
Īkšķītis izdzirdēja tēva balsi un sāka saukt:
- Mīļais tēt, es esmu te, vilka vēderā!
Tad tēvs priekā iesaucās:   
- Tavu laimi, mūsu bērniņš, ir atkal atradies! — un lika sievai aizvākt izkapti, lai neievainotu Īkšķīti. Viņš nosita vilku, sameklēja nazi un šķēres, pārgrieza vilkam vēderu un izlaida savu mazo dēlēnu brīvībā.
- Kā mēs bēdājāmies tevis dēļ! — tēvs sacīja.
- Jā, tēt, es arī ne mazumu izceļojos, bet nu, par laimi, esmu atkal svaigā gaisā!
- Kur tad tu biji?
- Ak, tēt, es biju gan peles alā, gan govs kuņģī, gan vilka vēderā, bet nu palikšu pie Jums un nekur vairs neiešu.
- Un mēs tevi neatdosim vairs nevienam ne par kādiem pasaules dārgumiem, — māte un tēvs nosolījās un glāstīja, un skūpstīja savu mīļo Īkšķīti. Paēdināja viņu, padzirdināja un lika viņam uzšūt jaunas drēbes, jo vecās ceļojuma grūtībās bija pavisam noplīsušas.