Reiz dzīvoja kāda sieva, kura ļoti vēlējās mazu bērniņu, bet nezināja, kur lai tādu ņem. Tad viņa aizgāja pie vecas raganas un teica: "Es no visas sirds gribētu mazu bērniņu. Vai tu man nepateiktu, kur lai es tādu ņemu?"

   "Jā, gan mēs ar to lietu tiksim galā!" ragana sacīja. "Te tev būs miežu grauds, tas nepavisam nav no tiem, kas aug zemnieka tīrumā vai ko paber vistām. Iedēsti to puķupodā, tad tik tu redzēsi!"

   "Paldies tev!" sieva pateicās un, iedevusi raganai divpadsmit šiliņu, gāja mājās, iestādīja miežu graudu, un tas uzreiz izauga par lielu, skaistu puķi, kas izskatījās gluži pēc tulpes, bet ziedlapiņas bija cieši aizvērušās, it kā zieds vēl būtu pumpurā.

   "Tā nu gan ir jauka puķe!" sieva priecājās un noskūpstīja skaistās, sarkanās un dzeltenās ziedlapiņas, bet, kolīdz viņa to izdarīja, zieds ar skaļu paukšķi atvērās. Nu bija redzams, ka tā patiešām ir tulpe, bet zieda vidū uz zaļa krēsliņa sēdēja sīciņa meitenīte, tik smalka un jauka! Viņa nebija garāka par īkšķi, un tāpēc sieva nosauca viņu par Īkstīti.

   Glīta, lakota valrieksta čaumala viņai kalpoja par šūpuli, zilas vijolīšu ziedlapiņas bija viņas gultasmaiss un rožu ziedlapiņa — viņas dūnu sega. Naktī viņa gulēja tur, bet dienā spēlējās uz galda, uz kura sieva bija uzlikusi šķīvi un apkārt tam apvijusi veselu vainagu ar puķēm, kam kāti līka ūdenī. Tur peldēja liela tulpju lapa, uz tās sēdēja Īkstīte un braukāja no vienas šķīvja malas uz otru, airēdamās ar diviem baltiem zirga astriem. Tas izskatījās brīnumjauki! Viņa mācēja arī dziedāt tik smalki un patīkami, kā te vēl nekad neviens nebija dzirdējis.

    Kādu nakti, kad viņa gulēja savā skaistajā gultiņā, pa logu ielēca riebīgs krupis; viena rūts bija izsista. Krupis bija tik pretīgs, liels un slapjš. Tas uzlēca tieši uz galda, kur zem sarkanās rožu lapas aizmigusi gulēja Īkstīte.

    ''Tā būtu skaista sieva manam dēlam!" krupis teica, paņēma valrieksta čaumalu, kurā gulēja Īkstīte, un pa logu izlēca ārā dārzā.

   Garām tecēja liela un plata upe, bet tās krasti bija staigni un dūņaini. Tur dzīvoja vecā krupju māte ar savu dēlu. Ai! Viņš ari bija pretīgs un neglīts, uz mata tāds pats kā māte. "Kvāk, kvāk, brekekeks!" tas bija viss, ko viņš varēja pateikt, ieraudzījis jauko meitenīti valrieksta čaumalā.

   "Nerunā tik skaļi, citādi viņa pamodīsies!" vecā krupju māte brīdināja. "Ņems un vēl aizbēgs no mums, jo viņa ir tik viegla kā gulbja dūna! Uzliksim viņu uz kādas no platajām ūdensrožu lapām upes vidū, viņai — tik mazai un vieglai — tā būs gluži kā sala. No turienes viņa neaizbēgs, kamēr dūkstī savedīsim kārtībā goda istabu, kur jums būs dzīvot un strādāt!"

   Upē auga ļoti daudz ūdensrožu ar platām, zaļām lapām, kas izskatījās tā, it kā peldētu pa ūdeni. Lapa, kas atradās vistālāk no krasta, bija ari vislielākā. Turp aizpeldēja vecais krupis un uzlika uz tās valrieksta čaumalu ar īkstīti.

   No rīta mazā nabadzīte pamodās pavisam agri un, ieraudzījusi, kur atrodas, sāka rūgti raudāt, jo lielajai, zaļajai lapai visapkārt bija ūdens un viņa nekādi nevarēja tikt krastā.

   Vecā krupju māte sēdēja dūkstī, izdaiļodama istabu ar meldriem un dzelteniem ūdensrožu pumpuriem —jaunajai vedeklai tur jājūtas omulīgi —, tad ar savu riebīgo dēlu viņa aizpeldēja līdz lapai, kur stāvēja Īkstīte. Krupji gribēja paņemt viņas glīto gultu, kura bija jānovieto līgavas istabā, pirms viņa pati tur ierodas. Vecais krupis dziļi paklanījās viņas priekšā un teica: „Te nu tu redzi manu dēlu, viņš būs tavs vīrs, un jūs abi jauki dzīvosiet tur lejā — dūkstī!"

   "Kvāk! Kvāk! Brekekekeks!" tas bija viss, ko dēls varēja pateikt.

   Tad viņi paņēma glīto gultiņu un aizpeldēja ar to prom, bet Īkstīte gluži viena sēdēja uz zaļās lapas un raudāja, jo negribēja dzīvot pie riebīgās krupju mātes un negribēja arī viņas pretīgo dēlu par vīru. Mazās zivtiņas, kas peldēja dziļāk ūdenī, bija redzējušas krupi un dzirdējušas, ko vecā teikusi, tāpēc izbāza galvas ārā no ūdens, viņas taču vēlējās mazo meitenīti redzēt. Kolīdz zivis viņu ieraudzīja, Īkstīte tām šķita tik daiļa un tām bija gaužām žēl, ka viņai jādodas lejā pie riebīgā krupja. Nē, tas nedrīkst notikt! Zivis sapulcējās ūdenī ap zaļo kātu, kas turēja lapu, uz kuras stāvēja Īkstīte, ar zobiem pārgrauza to pušu, un lapa ar Īkstīti aizpeldēja lejup pa straumi, tālu prom, kur krupis nevarēja nokļūt.

   Īkstīte slīdēja garām daudzām un dažādām vietām, un mazie putniņi, krūmos sēdēdami un skatīdamies uz viņu, dziedāja: "Kāda maza, glīta jaunava!" Lapa peldēja aizvien tālāk un tālāk prom, un Īkstīte nokļuva svešā zemē.

   Kāds jauks, balts taurenītis sāka riņķot ap viņu un visbeidzot nosēdās uz lapas, jo Īkstīte viņam ļoti patika, un viņa bija laimīga, jo nu krupis viņu vairs nevarēja panākt, un tur, kur viņa peldēja, bija tik skaisti. Saule atspīdēja ūdenī, un tas mirdzēja kā tīrākais zelts. Tad Īkstīte paņēma savu jostu, piesēja tās vienu galu pie taureņa, otru — pie lapas. Nu lapa slīdēja uz priekšu daudz ātrāk un viņa līdzi, jo viņa taču stāvēja uz lapas.

   Pēkšņi atlaidās liela maijvabole, ieraudzīja īkstīti, acumirklī satvēra savās spīlēs viņas slaido vidukli un uzlaidās ar īkstīti kokā, bet zaļā lapa peldēja tālāk pa upi, un taurenis lidoja tai līdzi, jo bija piesiets pie lapas un nevarēja tikt vaļā.

   Ak Dievs, kā nabaga Īkstīte izbijās, kad maijvabole uzlidoja ar viņu kokā, bet visvairāk viņa tomēr bija noskumusi par skaisto, balto taureni, ko bija piesējusi pie lapas. Ja viņš nevarēs tikt vaļā, viņam būs jānomirst badā. Bet maijvabolei tas bija vienalga. Viņa ar īkstīti uzlidoja uz vislielākās, visaugstākās lapas kokā, pacienāja viņu ar ziedu medu un teica, ka Īkstīte esot itin glīta, kaut arī nepavisam ne līdzīga maijvabolei. Vēlāk ciemos atlidoja visas pārējās maijvaboles, kuras dzīvoja kokā. Viņas nopētīja Īkstīti, un maijvaboļu jaunkundzes nicīgi savilka ūsas un teica: "Viņai taču ir tikai divas kājas, tas izskatās nožēlojami." — "Viņai nav arī ūsu!" teica kāda cita. "Viņai ir tik slaids viduklis, fui! Viņa izskatās gaužām līdzīga cilvēkam! Ir nu gan viņa riebīga!" teica visas maijvaboles, un tomēr Īkstīte bija daiļa; tā šķita arī tai maijvabolei, kura viņu bija atnesusi, bet, tā kā visi pārējie sacīja, ka viņa ir neglīta, tad maijvaboļu jaunskungs beigu beigās domāja tāpat un nemaz negribēja viņu paturēt; viņa varēja iet, kur acis rāda. Maijvaboles paņēma viņu, nolaidās lejā no koka un uzlika viņu uz pīpenes zieda. Tur viņa sēdēja un raudāja, jo bija tik neglīta, ka maijvaboles viņu negribēja; un tomēr viņa taču bija visdaiļākā, kādu vien var iedomāties, tik smalka un balta kā skaistākā rožlapiņa.

   Visu cauru vasaru nabaga Īkstīte dzīvoja pavisam viena lielajā mežā. No zāļu stiebriem viņa nopina gultu un piekāra to zem lielas skābeņu lapas, tad lietus viņai nelija virsū. Viņa vāca un ēda ziedu medu un dzēra no rasas, kas ik rītu sanesās lapās. Tā pagāja vasara un rudens, bet nu nāca ziema, aukstā, garā ziema. Visi putni, kas tik skaisti viņai bija dziedājuši, aizlidoja savu ceļu, koki nometa lapas, un puķes novīta, lielā skābeņu lapa, zem kuras viņa bija dzīvojusi, sačokurojās, un pāri palika tikai dzeltens, novītis kāts, turklāt Īkstītei gaužām sala, jo viņas drēbes bija noplīsušas un viņa pati, nabaga Īkstīte, bija tik smalka un maziņa, — viņai bija jānosalst. Sāka snigt, un katra sniega pārsla, kas krita viņai virsū, bija tikpat kā vesela lāpsta ar sniegu, ja to uzmestu mums, jo mēs esam lieli, bet viņa — tikai sprīdi gara. Tad viņa ietinās sausā lapā, bet tā nesildīja, viņa drebēja no aukstuma.

   Meža malā, kur viņa nu bija nonākusi, pletās liels labības lauks, bet labība jau sen bija novākta, tikai kailie, sausie rugāji slējās no sasalušās zemes. Viņai tā bija iešana kā pa biezu mežu, ak, un viņa viscaur trīcēja no aukstuma. Pēdīgi viņa nonāca pie lauku peles mājokļa durvīm. Tas bija mazs caurums zem rugājiem. Tur lauku pelei bija silta un jauka dzīve, visa istaba bija pilna labības, turklāt viņai piederēja arī skaista virtuve un pieliekamais kambaris. Nabaga Īkstīte nostājās pie durvīm kā ubadzīte un lūdza kādu mieža grauda kripatiņu, jo divas dienas itin neko nebija ēdusi.

   "Tu, mazo nabadziņ!" lauku pele iesaucās, jo īstenībā viņa bija labsirdīga, veca lauku pele. "Nāc iekšā manā siltajā istabā un paēd kopā ar mani!"

   Un, tā kā Īkstīte viņai iepatikās, pele teica: "Vari pie manis palikt kaut vai visu ziemu, bet tev jāuztur mana istaba tīra un glīta un jāstāsta man pasakas, jo tās man ļoti patīk." Un Īkstīte darīja, ko labā, vecā lauku pele prasīja, un viņai klājās varen labi.

   "Nu mums drīz būs ciemiņš!" lauku pele pavēstīja. "Mans kaimiņš mēdz katru nedēļu mani apciemot. Viņš ir iekārtojies vēl labāk par mani: viņam ir plašas zāles un mugurā skaists, melns samta kažoks! Ja tu viņu dabūtu par vīru, tad būtu labi nodrošināta! Bet viņš ir akls. Tev jāstāsta viņam visjaukākās pasakas, kādas vien tu zini!"

   Taču Īkstīte nemaz neklausījās, viņa negribēja kaimiņu, jo tas bija kurmis. Viņš atnāca ciemos savā melnajā samta kažokā, viņš esot tik bagāts un tik mācīts, teica lauku pele. Viņa mājoklis arī esot reižu divdesmit lielāks nekā viņai. Un mācīts viņš tiešām ari bija, bet saule un skaistās puķes viņam nemaz nepatika, par tām viņš runāja ļaunu, jo nekad tās nebija redzējis. Īkstītei bija viņam jādzied, un viņa dziedāja gan "Bizbiz mārīt, mājiņa deg!", gan "Kas dārzā, kas dārzā..." — un skaistās balss dēļ kurmis iemīlējās viņā, bet neteica vis vēl neko; tāds prātīgs vīrs viņš bija.

   Nesen viņš no savas mājas līdz peles dzīvoklim bija izracis garu eju, pa to viņš lauku pelei un Īkstītei atļāva pastaigāties, kad vien viņas grib. Bet viņš lūdza nenobīties no beigtā putna, kurš guļot ejā. Tas esot liels putns ar spalvām un knābi, laikam nomiris tikai nesen, ziemai sākoties, un nu aprakts tieši tur, kur viņš izracis savu eju.

   Kurmis paņēma mutē praula gabalu, jo tas taču tumsā spīd, un gāja viņām pa priekšu, rādīdams gaismu garajā, tumšajā ejā. Kad viņi nonāca vietā, kur gulēja beigtais putns, kurmis atspieda savu plato degunu pret alas griestiem, paceldams zemi uz augšu, tā ka izveidojās liels caurums, pa kuru iespīdēja gaisma. Alas vidū gulēja beigta bezdelīga, skaistos spārnus piekļāvusi pie sāniem, kājas un galvu paslēpusi zem spalvām. Nabaga putns laikam bija nosalis. Īkstītei sametās viņa ļoti žēl; viņai patika visi putniņi, kas taču visu vasaru tik skaisti viņai bija dziedājuši un čivinājuši, bet kurmis paspēra to ar savām strupajām kājām, teikdams: "Nu tas vairs nepīkstēs! Cik nožēlojami gan ir piedzimt par nieka putnu! Paldies Dievam, ka neviens no maniem bērniem par tādu nekļūs. Tādam putnam bez viņa čivināšanas taču nekā nav, un ziemā tam jānomirst badā!"

   "Jā, to jūs kā prātīgs virs gan varat sacīt!" lauku pele teica. "Kas tiek putnam no visas čivināšanas, kad nāk ziema? Viņš cieš badu un salst, bet tas jau it kā esot liels gods!"

   Īkstīte neteica neko, bet, kad abi pārējie uzgrieza putnam muguru, viņa pieliecās, pašķīra spalviņas, kas sedza viņa galvu, un noskūpstīja viņa aizvērtās acis. "Varbūt tas bija viņš, kurš vasarā man tik skaisti dziedāja," viņa domāja, "cik daudz prieka viņš man sagādāja, mīļais, skaistais putns!"

   Tad kurmis atkal aizbāza caurumu, pa kuru iespīdēja dienas gaisma, un pavadīja dāmas uz mājām. Bet naktī Īkstīte nemaz nespēja iemigt. Viņa piecēlās no gultiņas, nopina no siena stiebriem lielu, skaistu sedzeni, aiznesa to beigtajam putnam un pārklāja to viņam pāri, bet gar sāniem salika mīkstas puķu pūkas, ko bija atradusi peles istabā, lai viņam būtu silta gulēšana aukstajā zemē.

   "Ardievu, skaistais putniņ!" viņa teica. "Ardievu un paldies tev par skaistajām dziesmām vasarā, kad visi koki zaļoja un saule tik silti spīdēja!" Tad viņa pielika galvu pie putna krūtīm, bet tūliņ izbijās, jo šķita, ka iekšpusē kaut kas pukstētu. Tā bija putna sirds. Putns nebija miris, vien sastindzis, un tagad bija sasilis un atkal atdzīvojās.

   Rudenī jau visas bezdelīgas aizlido prom uz siltajām zemēm, bet, ja kāda aizkavējas, tad sals viņu sastindzina tā, ka viņa gluži nedzīva krīt lejā un paliek guļam, kur nokritusi, un to pārklāj sniegs. Īkstīte nodrebēja no galvas līdz kājām, tik ļoti viņa izbijās, jo putns taču bija liels, liels salīdzinājumā ar viņu, kura bija tikai īkšķa garumā, bet viņa tomēr saņēma dūšu, aplika pūkas vēl ciešāk ap nabaga bezdelīgu, atnesa mētras lapu, ar ko pati bija segusies, un pārklāja to bezdelīgai pār galvu.

   Nākamo nakti viņa atkal aizzagās pie bezdelīgas, un tad jau tā bija pavisam atdzīvojusies, bet vēl tik vārga, ka tikai īsu mirklīti varēja atvērt acis un paskatīties uz Īkstīti, kas stāvēja ar praula gabaliņu rokā, jo cita gaismekļa viņai nebija.

   "Paldies tev, tu mazo, mīļo bērniņ!" slimā bezdelīga viņai teica. "Esmu tik jauki sasildījusies! Drīz es atgūšu spēkus un varēšu atkal lidot ārā, siltajā saulītē!"

   "Ai!" Īkstīte iesaucās. "Ārā ir tik auksti, snieg sniegs un salst! Paliec vien siltajā gultā, gan es tevi apkopšu!"

   Tad viņa atnesa bezdelīgai puķu lapā ūdeni. Padzērusies bezdelīga izstāstīja, ka savainojusi spārnu ērkšķu krūmā un tāpēc nav varējusi palidot tik ātri kā pārējās bezdelīgas, kad tās devušās prom, tālu prom uz siltajām zemēm. Pēdīgi viņa nokritusi zemē un vairāk neko neatceroties, un nemaz nezinot, kā še nokļuvusi.

   Tad nu bezdelīga palika zem zemes visu ziemu un Īkstīte kopa viņu un iemīļoja no visas sirds. Ne kurmis, ne pele nedabūja zināt itin neko, jo tie jau nabaga trūcīgo bezdelīgu necieta ne acu galā.

   Līdzko pienāca pavasaris un saule sasildīja zemi, bezdelīga teica ardievas Īkstītei, kas atdarīja caurumu, ko kurmis alas griestos bija ietaisījis. Saule tik jauki iespīdēja iekšā, un bezdelīga jautāja, vai Īkstīte negribot doties līdzi. Viņa varot uzsēsties šai uz muguras, un viņas aizlidošot tālu prom zaļajā mežā. Bet Īkstīte zināja, ka vecā lauku pele bēdātos, ja viņa to pamestu.

   "Nē, es nevaru!" Īkstīte nopūtās. "Ardievu, ardievu! Tu labo, mīļo meitenīt!" bezdelīga teica un izlidoja ārā saulītē. Īkstīte noskatījās viņai pakaļ, un acīs sariesās asaras, jo viņa nabaga bezdelīgu bija tik ļoti iemīļojusi.

   "Kvivit! Kvivit!" putns dziedāja, ielidodams zaļajā mežā.

   Īkstīte bija pagalam noskumusi. Viņai nemaz netika ļauts iziet siltajā saulītē. Labība, kas bija iesēta tīrumā virs lauku peles mājvietas, arĪ izauga augstu gaisā, tas bija īsts, biezs mežs mazajai nabaga meitenītei, kura taču bija tikai īkšķa garumā.

   "Nu tev šovasar jāšuj pūrs!" lauku pele viņai teica, jo kaimiņš, garlaicīgais kurmis melnajā samta kažokā, bija īkstīti bildinājis. "Tev jābūt papilnam gan vilnas, gan linu, uz kā sēdēt un gulēt, kad būsi kurmja sieva!"

   Īkstītei bija jāņem rokā vārpstiņa, un lauku pele nolīga četrus zirnekļus, lai tie vērptu un austu dienu un nakti. Katru vakaru kurmis nāca ciemos un par to vien runāja, ka, līdzko vasara būšot galā, saule vairs nespīdēšot tik karsti; tagad taču tā sakaltējot zemi cietu kā akmeni; jā, tiklīdz vasara beigšoties, tā viņš ar Īkstīti dzeršot kāzas. Bet viņa nemaz nepriecājās, jo garlaicīgais kurmis viņai nepavisam nepatika. Ik rĪtu, saulei lecot, un ik vakaru, tai norietot, Īkstīte izzagās pa durvīm un, vējam pašķirot labības stiebrus tā, ka viņa varēja ieraudzīt zilās debesis, viņa iedomājās, cik gaiši un skaisti ir šeit — laukā, un tik ļoti vēlējās redzēt mīļo bezdelīgu atkal, bet tā vairs nerādījās, laikam lidinājās tālu prom skaistajā, zaļajā mežā. Rudenim atnākot, Īkstītes pūrs bija gatavs. "Pēc četrām nedēļām tev būs kāzas!" lauku pele teica. Bet Īkstīte raudāja, sacīdama, ka garlaicīgo kurmi nemaz negribot.

   "Blēņas!" lauku pele viņu norāja. "Met niķus pie malas, citādi iekodīšu tev ar savu balto zobu! Tu taču dabū varenu vīru! Tāda melna samta kažoka pat ķēniņienei nav! Labumu viņam pilna virtuve un pagrabs! Pateicies Dievam, ka viņš tevi ņem!"

    Tad kāzas bija klāt. Kurmis jau bija atnācis, lai Īkstīti aizvestu. Tur nu viņai dziļi zem zemes pie viņa būs jādzīvo, un viņa nekad vairs netiks ārā siltā saulītē, jo tā viņam nepatika. Nabaga bērns bija tik noskumis, nu viņai bija jāsaka ardievas jaukajai saulītei, ko pie lauku peles viņai durvju priekšā tomēr bija atļauts redzēt.

   "Ardievu, spožā saulīt!" viņa iesaucās, pastiepusi rokas uz augšu, un pagāja kādu gabaliņu prom no peles mājas, jo nu labība bija nopļauta, te slējās tikai sausie rugāji. "Ardievu, ardievu!" viņa teica, apķerdamās ar savām mazajām rociņām ap sīku, sarkanu puķīti. "Sveicini mazo bezdelīgu no manis, ja viņu ieraudzīsi!"

   "Kvivit, kvivit!" tai pašā acumirklī atskanēja viņai virs galvas. Viņa paskatījās uz augšu, tā bija mazā bezdelīga, kas pašlaik lidoja garām. Ieraudzījusi Īkstīti, viņa ļoti nopriecājās. Īkstīte pastāstīja viņai, cik ļoti negribot pretīgo kurmi par vīru un ka nu būšot jādzīvo dziļi pazemē, kur nekad neiespīd saule. To stāstīdama, viņa nevarēja novaldīt asaras.

   "Tagad nāk aukstā ziema," mazā bezdelīga sacīja. "Man jālido tālu prom uz siltajām zemēm — vai negribi doties līdzi? Tu vari sēdēt man uz muguras! Piesien tik sevi cieši ar jostu, un mēs aizlidosim prom no pretīgā kurmja un viņa tumšā mitekļa, tālu prom pāri kalniem uz siltajām zemēm, kur saule spīd jaukāk nekā šeit, kur ir mūžīga vasara un skaistas puķes. Lido tik kopā ar mani. tu, mīļo, mazo Īkstīt, kas izglābi man dzīvību, kad es nosalusi gulēju tumšajā pazemē!"

   "Jā, es došos tev līdzi!" teica Īkstīte un uzsēdās putnam mugurā, ar kājām atspiedās pret izplesto spārnu, cieši piesēja savu jostu pie vienas no stiprākām spalvām, un bezdelīga uzlidoja augstu gaisā, pāri mežiem un ezeriem, augstu pāri lielajiem kalniem, kur vienmēr guļ sniegs, un Īkstīte sala aukstajā gaisā, bet viņa ielīda zem putna siltajām spalvām, pabāzdama ārā vien galviņu, lai redzētu visu skaistumu tur apakšā.

   Tad viņas nonāca siltajās zemēs. Saule tur spīdēja daudz spožāk nekā šeit, debesis bija divtik augstas, un grāvmalās, uz ežām un sētmalās auga visskaistākās zaļās un zilās vīnogas. Koku zaros karājās citroni un apelsīni, smaržoja mirtes un mētras, un pa lielceļiem skraidīja jauki bērni, spēlēdamies ar lieliem, raibiem taureņiem. Bet bezdelīga lidoja vēl tālāk prom, un pasaule kļuva arvien skaistāka un skaistāka. Zila ezera krastā zem brīnumskaistiem, zaļiem kokiem slējās mirdzoši balta marmora pils no veciem laikiem, vīnstīgas vijās augšup gar augstajiem pīlāriem. Pašā augšā atradās daudz bezdelīgu ligzdu, un vienā no tām dzīvoja bezdelīga, kas nesa Īkstīti.

   "Te ir mana māja!" bezdelīga teica. "Bet vai tu pati tagad neizmeklētu kādu no tām krāšņajām puķēm, kas tur lejā aug; tad es tevi tur nolikšu, un tev būs tik jauki, cik vien tu vēlēsies!"

   "Cik skaisti!" rokas plaukšķinādama, priecājās Īkstīte.

   Tur gulēja liela, balta marmora kolonna, kas bija nokritusi zemē un salūzusi trīs gabalos, bet starp tiem auga brīnumskaistas, lielas, baltas puķes. Bezdelīga ar Īkstīti nolaidās lejā un nolika viņu uz vienas no platajām lapām. Bet tavu brīnumu! Zieda vidū sēdēja mazs vīriņš, tik balts un caurspīdīgs, it kā būtu no stikla. Galvā viņam bija brīnumglīts zelta kronis un pie pleciem bezgala jauki, gaiši spārni, pats viņš nebija lielāks par īkstīti. Tas bija puķu eņģelis. Katrā puķē dzīvoja tāds mazs vīriņš vai sieviņa, bet šis bija visiem ķēniņš.

   "Ak Dievs, cik viņš ir skaists!" Īkstīte pačukstēja bezdelīgai. Mazais princis ļoti nobijās no bezdelīgas, jo viņa bija milzu putns salīdzinājumā ar viņu — tik mazu un smalku. Bet, ieraudzījis Īkstīti, viņš nopriecājās, jo tik skaistu meiteni savu mūžu nebija redzējis. Tāpēc viņš noņēma savu zelta kroni un uzlika to viņai galvā, vaicādams, kā viņu saucot un vai viņa gribot būt par viņa sievu, tad viņa kļūtu par visu puķu ķēniņieni! Jā, tas bija īsts vīrs, ne tāds kā krupja dēls vai kurmis ar melno samta kažoku. Tāpēc viņa skaistajam princim teica jāvārdu, un no katras puķes iznāca pa dāmai un kungam. Viņi bija tik daiļi, ka prieks skatīties. Katrs atnesa Īkstītei dāvanu, bet labākā no visām bija pāris skaistu spār­nu no lielas, baltas mušas. Tie tika piestiprināti Īkstītei uz muguras, un tad ari viņa varēja lidot no puķītes uz puķīti. Kas tas bija par prieku, un mazā bezdelīga sēdēja augšā savā ligzdā un dziedāja viņiem, cik labi vien mācēdama, bet sirdī viņa tomēr bija noskumusi, jo bija ļoti iemīļojusi īkstīti un nemaz negribēja šķirties no viņas.

    "Mēs nesauksim tevi par Īkstīti!" puķu eņģelis viņai teica. "Tas ir neglīts vārds, bet tu esi tik skaista. Mēs tevi sauksim par Maiju!"

   "Ardievu, ardievu!" mazā bezdelīga novidžināja un no siltajām zemēm atkal aizlidoja tālu prom uz Dāniju. Tur viņai bija ligzdiņa virs loga, aiz kura dzīvo vīrs, kurš prot stāstīt pasakas. Bezdelīga dziedāja viņam "kvivit, kvivit!", un tāpēc mums ir zināms šis notikums.