Kādreiz vecos senos laikos visi ziedi bijuši balti. Tad kādu dienu dārzā ieradies mākslinieks ar lielu krāsu kasti un veselu klēpi otiņu.

    - Sanāciet ap mani un izvēlieties, kādā krāsā gribat iegūt ziedus, - viņš uzsaucis puķēm, krūmiem un kokiem, un tie arī mudīgi sastājušies rindā, lai ātrāk dabūtu sev spilgtākas krāsas.

   Tā nu bija gadījies, ka vistuvāk māksliniekam stāvēja Jasmīns. Viņš arī pateica, ka vēloties ziedus zeltaindzeltenus, viņa iemīļotās Saules matu krāsā.

   - Kā tu iedrošinies līst priekšā karalienei Rozei? - mākslinieks atgrūda Jasmīnu.

   - Es nelīdu. Es te stāvēju jau ilgus gadus, - Jas­mīns aizvainoti atbildēja.

   - Bet tev gan vajadzēja saprast, kam pienākas gods būt visur pirmajam, - mākslinieks viņu pamācīja, - Par sodu tev jāpaliek pēdējam, un arī tad tu vēl mani krietni palūgsies.

   - Jūs maldāties, kungs, es neviena nelūgšos!
   Mākslinieks ilgi noņēmās ar Rozēm. Kādas tikai krāsas sev neizvēlējās lepnās karalienes! Gan sar­kanu, gan dzeltenu, rožainu un oranžu. Tikai zilu neviena negribēja - tā esot tāda zemnieču krāsa. Tad nu zilajā, lai tā nepaliktu pāri, mākslinieks nokrāsoja Neaizmirstules un Rudzupuķes ziedus, kaut gan tās vē­lējās sarkanus. Bet mākslinieks domāja, ka tādām lau­ciniecēm piestāvot zils, un tā jau arī ir.

   Magones prata māksliniekam uzsmaidīt, un tāpēc viņš ar krāsām neskopojās, bet uztriepa tās biezā kārtā. Dālijas paglaimoja māksliniekam, un glaimi bagātīgi atmaksājās. Viņš nostrādāja vairākas dienas, izkrāsodams tās visu krāsu vissīkākajās niansēs.

   Ļoti pazemīgs izrādījās platlapainais Dadzis. Kad mākslinieks noprasīja, kādu krāsu šis vēlētos, viņš atbildēja:

   - Kādu kungs dos, tāda būs laba.

   Mākslinieks nokrāsoja viņa ziedus pelēkus un ap­jautājās, vai Dadzis esot apmierināts.

  - Jā, kungs, jūs jau labāk zināt, kas kuram pie­nākas. Es saprotu, ka visiem spilgto krāsu nepietiek. Un, ja visi būs tik skaisti kā Rozes, kas tad saskatīs Rožu daiļumu?

   Asais Dadzis bija uzstājīgāks un saņēma sārtus zie­diņus. Mazās Atraitnītes sanāca ap mākslinieku bariņā un, pieklājīgi sveicinādamas, palocīja celīšus. Tas izska­tījās tik jauki un mīlīgi, ka mākslinieks viņas iedomājās par mazām meitenītēm un izkrāsoja Atraitnīšu ziedus kā sejiņas - priecīgas, bēdīgas un nopietnas.

   Ābele pasolīja māksliniekam rudenī veselu grozu ābolu, lai nokrāsojot viņas ziedus viegli sārtus. Mākslinieks tad arī netaupīja spēkus, kāpelēdams pa Ābeles zariem līdz pašai galotnei.

   Ceriņi bija izdomājuši citādi atlīdzināt māksliniekam, ja viņš netaupīšot krāsas.

   - Tu varēsi pavasaros lauzt mūsu zarus un dāvāt savām līgavām, tas ir, līgavai, piedod, ka pārteicos, - teica Ceriņu pārstāvis. - Un, jo tu vairāk lauzīsi, jo krāšņāk mēs ziedēsim.

    - Par tādu netaktisku pārteikšanos tu paliksi balts, - aizvainotais mākslinieks atstūma runātāju, bet citus viņa brāļus apveltīja skaistām krāsām.

   

    Pienenītes atnesa māksliniekam krūzīti bieza krē­juma, un Jasmīnam atlika tikai noskatīties, ka zeltaindzelteno krāsu, ko viņš bija izvēlējies, mākslinieks tagad bagātīgi izšķieda bezgala daudzo Pienenīšu ziedu izkrāsošanai.

    Strādādams ar dzelteno krāsu, mākslinieks atcerējās Jasmīnu, kurš pirmais bija to izvēlējies.

    - Nu, brāl, kā tad būs? - viņš izsmējīgi uzrunāja Jasmīnu. - Krāsas vairs nav daudz, bet, ja tu paze­mīgi palūgsies, es vairāk nevienam to nedošu kā tikai tev.

    - Es nelūgšos, - Jasmīns spītīgi atbildēja.

    - Kā tad tā? Vai tu nezini, ka lepns nabags ir dievam pretinieks? - mākslinieku sāka kaitināt Jasmīna spītība. - Nu labi, ja tev ir grūti vārdos izteikt savu lūgumu, tad vismaz paklanies man, paloci muguru.

    - Es drīzāk lūzīšu nekā locīšos, - Jasmīns lepni atteica.

    Mākslinieks noskaities ietrieca ar otiņu Jasmīnam sejā dzeltenas krāsas brizgas un sāka kliegt:

    - Kas tu tāds esi, ka negribi lūgties un locīties? Pa­liec tāds pats balts mūžu mūžos!

    Tāds viņš arī palika - baltais, trauslais Jasmīns. Mēģini viņu liekt, - lūzīs ...