Tas notika naktī pirms kronēšanas, kad jaunais Karalis viens sēdēja savā skaistajā istabā. Galminieki bija atvadījušies no viņa, liekdami galvas līdz pat grīdai, kā to nosa­ka ceremoniju tradīcijas, un tad devušies uz pils Lielo Zāli, lai apgūtu vēl pēdējās iemaņas pie Etiķetes Profesora; dažiem galminiekiem, par spīti audzināšanai, aizvien vēl piemita gluži dabiskas manieres, kas galmā tika uzskatītas par ļoti nopietnu trūkumu - tas nu man jāatzīst.

   Zēns - jo viņš vēl bija tikai sešpadsmit gadus vecs - par galminieku aiziešanu neskuma, bet ar dziļu atvieglojuma nopū­tu atlaidās ar zeltu izšūtās guļvietas mīkstajos spilvenos un gulēja tur, reizē tramīgs, pārsteigts un apmulsis, gluži kā rudais meža Fauns vai jauns dzīvnieks, kas pēkšņi mežmalā saodis medniekus.

   Tie patiešām ari bija mednieki, kas nejauši viņu atrada un tuvojās, pārliecināti par drošu medījumu, kad viņš basām kājām un stabuli rokā staigāja aiz kazu bara, kas piederēja ganam, kurš viņu bija atradis mežā un kuru viņš visu laiku bija uzskatījis par savu tēvu.

   Viņš bija piedzimis vecā Karaļa vienīgās meitas slepenajā laulībā - kā runā, ar kādu ievērojami zemākas izcelsmes svešinieku, kurš esot savaldzinājis jauno Princesi ar fautas spēli; citi turpretī minēja kādu mākslinieku no Rimini, kuram Princese esot parādījusi lielu, varbūt pat pārlieku lielu godu un kurš pēkšņi esot pametis pilsētu un atstājis savu mākslas darbu Katedrālē nepabeigtu. Kad jaunais Karalis bija tik tikko nedēļu vecs, viņu izzaga no šūpuļa un atdeva kāda zemnieka ģimenē audzināšanai. Zemniekam un viņa sievai savu bērnu nebija, viņi dzīvoja nomaļā meža nostūrī vairāk nekā dienas jājiena attālumā no pilsētas.

   Bēdas vai kāda sērga, kā apgalvoja galma dziednieks, vai arī ātri iedarbīga itāļu inde karstvīna kausā, kā apgalvoja citi, nogalēja bālo meiteni, kas bija devusi dzīvību jaunajam Karalim. Un tieši tobrīd, kad uzticamais ziņnesis, jaundzimušo šķērseniski seglos turēdams, apturēja ceļā nodzīto zirgu pie necilās būdiņas durvīm un noliecies pieklauvēja, Princesi ielaida kapā, kas bija izrakts pamestā kapsētā aiz pilsētas vārtiem, kurā, kā ļaudis melsa, jau gulējis vēl viens mirušais - jauns, skaists svešzemnieks, kam rokas bijušas sasietas uz muguras ar mezglainu virvi, bet krūtis - vienās asiņainās brūcēs.

   Tā vismaz ļaudis čukstus stāstīja cits citam. Noteikti zināms bija vienīgi tas, ka vecais Karalis, uz nāves gultas gulēdams, vai nu par lielo grēka darbu sirdsapziņas mocīts, vai arī nevēlē­damies atstāt karaļvalsti svešas cilts pēcnācējiem, lika atvest zēnu uz pili un visas Valsts Padomes priekšā atzina viņu par savu mantinieku.

   Jau no pirmās dienas pilī jaunais Karalis izrādīja tās savādās alkas pēc skaistā, kas tik dziļi ietekmēja visu viņa dzīvi. Tie, kas pavadīja zēnu viņam atvēlētajās telpās, nereti pieminēja prieka saucienu, kāds izlauzās pār viņa lūpām, ieraugot sev sagatavo­to smalko tērpu un dārgakmeņus; un cik sparīgi viņš nosviedis zemē savu rupjo ādas kreklu un aso aitādas apmetni.

 

    Reizēm viņš tomēr ilgojās pēc brīvās meža dzīves un ne reizi vien sadusmojās par nogurdinošajām Galma ceremonijām, kas ik dienas aizņēma tik daudz laika. Taču brīnišķīgā pils - Līksmes Pils, kā tā tika dēvēta un kuras kungs un pavēlnieks viņš tagad jutās - tā viņam šķita kā īpaša viņam vien radīta pasaule. Tur viņš paglābās no Padomes sēdēm vai Pieņemšanu zāles, skriedams gar apzeltītiem bronzas lauvām pa lielo kāpņu marmora pakāpieniem, klīzdams no istabas istabā, no gaiteņa gaitenī, kā cilvēks, kurš meklē skaistumā zāles pret sāpēm un spirdzināju­mu pēc slimības.

   Dažreiz šajos meklējumu un atklājumu ceļojumos - kā viņš pats tos sauca un kas patiešām arī bija īsti ceļojumi pa brīnumzemi - viņu pavadī­ja slaidi, gaišmataini Galma pāži plandošos apmetņos ar krāsainām lentēm. Taču daudz biežāk viņš tajos mēdza doties viens pats, nojauzdams, ka Mākslas noslēpumi vis­labāk atklājas vienatnē un ka Skaistums, tāpat kā Gudrība, mīl vientuļus pielūdzējus.

   Tolaik par viņu klīda daudz dīvainu nostāstu. Runāja, ka druknais Birģermeistars, kas reiz ieradies pilī, lai pilsētas iedzīvotāju vārdā nolasītu svi­nīgu runu, esot nejauši ierau­dzījis viņu apbrīnā nometu­šos ceļos pie kādas nesen no Venēcijas atvestas lielas glez­nas, kas, kā licies, vēstījusi par jaunu dievību parādīšanos. Citreiz viņš uz vairākām stundām pazudis un tikai pēc ilgiem meklējumiem atrasts mazā istabiņā vienā no ziemeļu puses torņiem lūko­jamies uz Grieķijas dārgak­menī kaltu Adonīda tēlu.

   Stāstīja arī, ka viņš pieķerts, skūpstot antīku skulptūru, kas atrasta upes dzelmē, ceļot akmens tiltu, un uz kuras bijis iegravēts bitīniešu verga Adriana vārds. Un viņš esot varējis caurām naktīm vērot mēnessgaismas atblāzmu uz sudrabā lietā Edimiona tēla.

   Ikviens dārgs un rets mate­riāls iedvesa viņam bijību. Kaismīgi vēlēdamies tos iegūt, viņš izsūtīja pa pasauli dau­dzus tirgoņus - vieni devās pēc dzintara pie skarbajiem Ziemeļjūru zvejniekiem, citi - uz Ēģipti pēc brīnumaini zaļā tirkīza, kas atrodams vienīgi valdnieku kapenēs un kam piedēvē burvju spēku, vēl citi devās uz Persiju pēc zīda pak­lājiem un apgleznotiem trau­kiem, un vēl citi - uz Indiju pēc caurspīdīgiem audumiem, ziloņkaula, mēnessakmens un nefrīta rokassprādzēm, san­dalkoka, zilās emaljas un smalkvilnas lakatiem.

   Taču visvairāk viņam pati­ka zeltā austais apmetnis, kas viņam bija jāvelk kronēšanas dienā, rubīniem rotātais kronis un pērlēm apvītais scepteris. Tieši par to viņš domāja arī šajā naktī, gulēdams uz dārgā dīvāna un lūkodamies kamīnā, kur, lēnām gailēdams, pelnos pārvērtās milzīgs priežkoka bluķis.

  

    Jau pirms vairākiem mēnešiem viņam tika parādīti slavenāko tālaika mākslinieku zīmēti tērpi. Un tagad dienām un naktīm tiem nācās strādāt, lai pārveidotu tos pēc jaunā Karaļa ieteiku­miem. Visā pasaulē meklēja tiem piemērotus dārgakmeņus. Iztēlē viņš redzēja sevi stāvam Katedrāles augstā altāra priekšā skaistajā karaļa tērpā, un smaids rotājās viņa zēniskajās lūpās, iedegdams mirdzumu arī tumšajās acīs.

   Pēc brīža viņš piecēlās kājās un, atspiedies pret akmenī kalto kamīna dzegu, pārlaida skatienu blāvi apgaismotajai istabai.

   Sienas klāja krāšņi gobelēni, kuros bija attēlots Skaistuma triumfs. Vienu istabas kaktu aizņēma liels sienas skapis, ahātiem unlazurītiem inkrustēts,n  pie loga bija novietots rūpīgi darināts, lakotiem paneļiem un zelta mozaīkā greznots rakstāmgalds. Uz tā atradās vairāki smalka Venēcijas stikla trauki un kāds tumši svēdrains oniksa kauss. Bālas magones bija izšūtas gultas zīda pārklājā, tik daiļas, it kā tikko slīdējušas no miega gurdajām skavām, un slaidas, smalkām vītnēm līdzīgas ziloņkaula kolonnas balstīja samta baldahīnu, pār kuru virmoja strausa spalvu pušķi kā baltas putas uz apgleznoto griestu apsūbējušā sudraba fona. Zaļā bronzā izlietais smejošais Narciss virs galvas turēja mirdzošu spoguli, bet galda vidū stāvēja lēzens ametista trauks.

   Viņš palūkojās ārā un redzēja milzīgo Katedrāles kupolu kā lielu burbuli pār tumsā iegrimušajiem namiem un nogurušo sardzi soļojam šurpu turpu pa terasi upmalā, kur jau sāka celties migla. Tālu dārzā dziedāja lakstīgala. Viegla jasmīnu smarža ieplūda pa atvērto logu. Viņš atglauda no pieres brūno matu cir­tas, paņēma lautu un pārlaida pirkstus tās stīgām. Smagie acu plaksti noslīga, un viņu pārņēma savāds gurdums. Nekad vēl viņš tik skaidri, ar tik dziļu prieku nebija izjutis skaistu lietu maģisko un noslēpumaino varu.

   Kad torņa pulkstenis nozvanīja pusnakts stundu, viņš paskandināja zvaniņu, un ieradās pāži, kas uzmanīgi izģērba viņu, noskaloja viņa rokas rožūdenī un izkaisīja ziedus pār spil­venu. Tikko tie bija aizgājuši, jaunais Karalis iegrima miegā. Gulēdams viņš redzēja sapni, un tāds bija viņa sapnis. Viņš redzēja, ka stāv garā, zemā jumtistabā, kur visapkārt klaudz un klab stelles. Vārīga dienasgaisma spraucās caur režģotajiem logiem, apspīdēdama salīkušus audēju stāvus. Bāli, slimību novārdzināti bērni tupēja sarāvušies uz milzīgajiem šķērskokiem. Kad atspoles šāvās cauri velkiem, viņi pacēla sma­gās latas un, kad atspoles apstājās, atkal nolaida tās, un saspieda pavedienus kopā. Viņu sejas bija izsalkuma izmocītas, vājās rociņas nespēkā drebēja. Pie galdiem sēdēja kalsnas sievietes un šuva. Telpa pretīgi oda. Gaiss bija smirdošs un smacīgs, no sienām sūcās mitrums.

   Jaunais Karalis piegāja pie viena no audējiem, nostājās tam līdzās un vēroja tā darbu.

   Audējs nikni atskatījās un teica: "Kāpēc tu mani tā pētī? Vai izspiego, lai ziņotu kun­gam?"

   "Kas ir jūsu kungs?" vaicāja jaunais Karalis.

  

    "Mūsu kungs!" rūgti iesau­cās audējs. "Viņš ir tāds pats cilvēks kā es. Patiesi, ir tikai viena atšķirība - viņš valkā smalkas drānas, bet es staigāju skrandās; es mirstu badā, bet viņam mokas sagādā nesātīga pārēšanās."

   "Te ir brīva valsts," jaunais Karalis iebilda. "Tu nevienam neesi vergs."

   "Kara laikā," audējs pār­trauca, "stiprais padara par vergiem vājos, bet miera laikā par bagātnieku vergiem kļūst nabagi. Mums jāstrādā, lai izdzīvotu, bet viņi mums mak­sā tik maz, ka mēs mirstam badā. Augu dienu mēs lokām muguras viņu labā, viņu lādes pildās ar zeltu, bet mūsu bērni izdziest pirms laika, mūsu mīļoto sejas kļūst cietas un ļaunas. Mēs izspiežam vīnogas, bet vīnu dzer citi. Mēs sējam labību, bet mūsu galds ir tukšs. Mēs esam iekalti ķēdēs, kaut arī ar aci tās neieraudzīt; mēs esam vergi, lai gan mūs dēvē par brīviem." "Vai tā notiek ar visiem?" jaunais Karalis vaicāja. "Ar visiem," audējs atbildēja. "Ar jauniem un ar veciem, ar sievietēm un vīriem, ar maziem bērniem un arī sirmgalvjiem. Mūs paverdzina tirgoņi, bet mēs esam spiesti pakļauties to iegribām. Pat mācītājs pabrauc mums garām, lūgšanas skaitī­dams, un nevienam mūsu liktenis nerūp. Mūsu ieliņās neiespīd saule, pa tām ložņā Nabadzība izsalkušām acīm, un viņai cieši pa pēdām seko Grēks ar savu nodzerto seju. No rīta mūs modi­na Posts, naktī Kauns sēž pie gultas. Bet ko gan tu saproti? Tu neesi viens no mums. Tava seja ir pārāk laimīga." Un audējs aiz­griezās un svieda atspoli cauri velkiem, un jaunais Karalis pamanīja, ka atspolē uztīts zelta pavediens.

   Un viņu sagrāba briesmīgas bailes, un viņš jautāja audējam: "Kas tas par apmetni, ko tu aud?"

   "Tas ir apmetnis jaunā Karaļa kronēšanai," viņš atbildēja. "Bet kas tev par daļu?"

   Tajā mirklī jaunais Karalis skaļi iekliedzās un pamodās, un, lūk, viņš atradās savā guļamistabā un pa logu tumšajās debesīs redzēja milzīgu, medusdzeltenu mēnesi.

   Un tad viņš atkal iemiga un redzēja sapni, un tāds bija viņa sapnis.

   Viņš redzēja, ka ir atlaidies uz milzīgas galeras klāja, ko airē simts vergu. Viņam blakus uz paklāja sēdēja galeras saimnieks. Viņš bija melns kā melnkoks, bet viņam galvā - tumšsarkans turbāns. Lieli sudraba auskari vilka uz leju gaļīgās ausu ļipiņas, bet rokā viņš turēja ziloņkaula svaru Nožēlojamās skrandās tērptie vergi bija sakalti važās cits ar citu. Karstā saule versmaini spīdēja viņiem virs galvas, un uzraugi nēģeri skraidīja šurpu turpu pa ejām un pātagoja vergus ar ādas pletnēm. Vergi tikai cilāja kalsnās rokas un vilka pa ūdeni smagos airus. Sāļas šļakatas uzšāvās gaisā pēc katra vēziena.

  

    Beidzot viņi sasniedza kādu nelielu līcīti un gatavojās kāpt krastā. Viegls vējiņš pūta no krasta un piebārstīja klāju un lielās trīsstūrveida buras ar sārtiem, smalkiem putekļiem. Parādījās trīs arābi uz savvaļas ērzeļiem un svieda viņiem ar šķēpiem. Galeras saimnieks izvilka ornamentiem rotātu loku un iešāva bultu vienam no arābiem kaklā. Tas smagi nogāzās piekrastes bangās, bet pārējie aizauļoja.

   Gausā solī uz kamieļa viņiem sekoja dzeltenā plīvurā ieti­nusies sieviete, laiku pa laikam atskatoties atpakaļ uz mirušo.

   Līdzko viņi bija nolaiduši buras un izmetuši enkuru, uzraugi izvilka no kravas tilpnes garas virvju kāpnes ar svina atsvariem. Galeras saimnieks tās pārsvieda pār bortu un augšgalu stingri piestiprināja pie diviem tērauda balstiem. Tad uzraugi sagrāba jaunāko no vergiem, noņēma viņam važas, aizbāza nāsis un ausis ar vasku un piesēja smagu akmeni viņam ap vidukli. Vergs grīļodamies norāpās pa trepēm un pazuda jūrā, uzvirmoja tikai daži sīki burbulīši. Citi vergi bažīgi noraudzījās viņam pakaļ. Kuģa priekšgalā haizivju atbaidītājs monotoni sita bungas.

   Pēc kāda laika nirējs parādījās virs ūdens ar lielu pērli labajā rokā un, smagi elsodams, pieķērās trepēm. Uzraugi to viņam atņēma un pašu iegrūda atkal jūrā. Pārējie vergi, pār airiem noliekušies, gulēja.

   Atkal un atkal nirējs parādījās virspusē un katru reizi atnesa kādu lielisku pērli. Galeras saimnieks tās nosvēra un noglabāja zaļā ādas maisiņā.

   Jaunais Karalis pūlējās ko pasacīt, bet viņa mēle bija kā pieli­pusi aukslējām un lūpas neklausīja. Uzraugi pļāpāja savā star­pā, līdz sastrīdējās kādas spožas kreļļu virtenes dēļ. Apkārt galerai riņķoja divas dzērves.

   Tad vergs iznira pēdējo reizi, un pērle viņa rokā bija skaistā­ka par visām Ormuzas pērlēm kopā. Tā izskatījās kā pilns mēness un šķita spožāka par rīta zvaigzni. Bet nirēja seja bija kļuvusi savādi bāla, un, kad viņš novēlās uz klāja dēļiem, no ausīm un deguna izšļācās asinis. Viņš viegli notrīsēja, tad apri­ma. Uzraugi paraustīja plecus un pārsvieda līķi pār bortu.

   Bet galeras saimnieks iesmējās un pasniedzās pēc pērles, un aplūkojis piespieda to sev pie pieres un paklanījās. "Tā būs," viņš paziņoja, "jaunā Karaļa scepterim." Un pamāja uzraugiem, lai paceļ enkuru.

   Kad jaunais Karalis to izdzirdēja, viņš ieklie­dzās kā neprātīgs un pamodās, pa logu viņš ieraudzīja rītausmas gaišpelēkos pirkstus notrau­šam pamazām dziestošās zvaigznes.

   Un viņš iemiga vēlreiz un redzēja sapni, un tāds bija viņa sapnis.

   Viņš redzēja, ka laužas caur biezokni, kur no koku zariem nokarājas svešādi augļi un skaisti, indīgi ziedi. Odzes šņā­ca, kad viņš gāja tām garām, daudzkrāsaini papagaiļi, spalgi klaigādami, laidelējās no zara uz zaru. Sakarsušās dūņās snauda milzīgi bruņrupuči. Kokos tu­pēja pērtiķi un pāvi.

  

    Viņš lauzās tālāk un tālāk, līdz nonāca meža malā, un tur, ielejā, izkaltušas upes gultnē ieraudzīja strādājam lielu ļaužu pūli. Kā skudras viņi rāpoja pa stāvajiem krastiem, raka dziļas bedres un līda tajās iekšā. Vieni skaldīja akmeņus ar lieliem kapļiem, citi, rāpus nometušies, kaut ko meklēja smiltīs. Vēl citi rāva kaktusus ar visām saknēm un samina to sārtos ziedus. Visi steidzās, mudināja cits citu, un neviens nestāvēja dīkā.

   No alas tumsas to visu vēro­ja Nāve un Mantrausība, un pēkšņi Nāve ierunājās: "Man tas ir apnicis, atdod man trešo daļu un ļauj man iet."

   Bet Mantrausība tikai purināja galvu. "Tie ir mani kalpi,” tā atbildēja.

   Tad Nāve vaicāja: "Kas tev saujā?"

   "Man ir trīs graudi,” tā atbildēja. "Un kas tad ir?"

   "Dod man vienu," Nāve lūdzās. "Es to iestādīšu dārzā; tikai vienu graudiņu, un es tad iešu projām."

   "Neko es tev nedošu," Mantrausība atcirta un paslēpa roku tērpa krokās.

   Tad Nāve iesmējās un paņēma kausu, pasmēla ar to no peļķes, un no kausa pacēlās Malārija. Tā izplatījās trakā ātrumā, un trešā daļa ļaužu nomira. Tai sekoja drēgna migla, un apkārt locījās ūdensčūskas.

   Kad Mantrausība redzēja, ka trešā daļa strādnieku ir pagalam, tā dauzīja sev pa krūtīm un raudāja. Tā sita sev pa kailajām krūtīm un skaļi vaimanāja.

   "Tu nokāvi trešo daļu manu kalpu," tā kliedza. "Vācies prom! Tatārijas kalnos karo, un abi valdnieki saukdami sauc pēc tevis. Afgāņi nokāvuši melno vērsi un gatavojas kaujai. Viņi sit ar šķēpiem pa vairogiem un jau uzlikuši galvā smagās tērauda bruņucepures. Kas gan ir mana ieleja, salīdzinot ar to? Vācies projām un nenāc te vairs!"

   "Nu nē," Nāve nepiekāpās. "Kamēr tu neatdosi man vienu graudu, es nekur neiešu."

   Bet Mantrausība tikai sažņaudza plaukstu ciešāk un sakoda zobus. "Neko es tev nedošu," tā murmināja.

   Un Nāve atkal iesmējās, paņēma melnu akmeni un iesvieda to mežā, un no velnarutku biezokņa liesmainā mētelī iznāca Drudzis. Tas ātri izgāja cauri ļaužu pūlim, un ikviens, kam tas pieskārās, nokrita miris. Pat zāle nokalta, kur Drudzis bija pāri gājis.

   Mantrausība nodrebēja un kaisīja pelnus uz galvas. "Tu esi nežēlīga!" tā sauca. "Nežēlīga! Mūriem apjozta­jās Indijas pilsētās valda bads, Samarkandas akas jau sen izžuvušas. Arī Ēģiptes pilsētās plosās bads, un no tuksnešiem ir atlaidusies siseņu bari. Nīla šogad nav izgājusi no krastiem, priesteri nolādējuši Izīdu un Ozīrisu. Ej pie tiem, kam tevi vajag, atstāj manus kalpus mierā!"

  

    "Nē, nē!" Nāve atcirta. "Kamēr tu neatdosi man vienu graudu, es nekur neiešu."

   "Neko es tev nedošu," Mantrausība nepiekāpās. Nāve iesmējās vēlreiz un iesvilpās caur pirkstiem, un pa gaisu atlaidās kāda sieviete. Uz pieres tai bija rakstīts "Mēris", un izkāmējušas maitu lijas riņķoja virs viņas galvas. Viņa pār­klāja ieleju ar saviem spārniem, un tajā nepalika vairs nevienas dzīvas dvēseles.

   Mantrausība vaimanādama aizbēga mežā, bet Nāve uzlēca mugurā savam sarkanajam zirgam un aizauļoja ātrāk par vēju.

   Un tad no aizas izlīda pūķi un visādi pretīgi, zvīņaini rāpuļi, bet pa karstajām smiltīm klīda šakāļi, kāri ošņādami gaisu.

   Jaunais Karalis ieraudājās un vaicāja: "Kas tie bija par cil­vēkiem, un ko viņi tur meklēja?"

   "Viņi meklēja rubīnus karaļa kronim," atbildēja kāds, kurš stāvēja viņam aiz muguras.

   Jaunais Karalis satrūkās un pagriezies ieraudzīja svētceļnieka drānās tērptu vīru ar lielu sudraba spoguli rokās. Viņš nobālēja un vaicāja: "Kādam karalim?" Un svētceļnieks atbildēja: "Ieskaties šajā spogulī, un tu viņu ieraudzīsi."

   Jaunais Karalis ieskatījās spogulī un, ieraudzījis tajā pats savu seju, iekliedzās un pamodās, un istaba jau bija spožas saules gaismas pielijuši, bet dārzā un alejās dziedāja putni.

   Ienāca Kambarkungs un augstākie valstsvīri un godbijīgi paklanījās, un pāži atnesa zeltā austo tērpu un nolika viņam pie kājām scepteri un kroni.

   Jaunais Karalis uz tiem paskatījās, un tie bija tik skaisti. Tie pārspēja visu, ko viņš bija agrāk redzējis. Bet viņš atcerējās savus sapņus un teica galminiekiem: "Nesiet prom šīs lietas, es tās nenēsāšu."

   Galminieki bija pārsteigti, daži pat iesmējās, jo domāja, ka tas ir kāds joks.

   Bet viņš vēlreiz stingri atkārtoja: "Nesiet šīs lietas prom un noglabājiet. Kaut gan šodien ir mana kronēšanas diena, es tajās netērpšos. Jo šo tērpu Ciešanu stellēs ir audušas Sāpju baltās rokas. Rubīna sirdī lās Asinis, bet pērlē ir paslēpusies Nāve."

   Un viņš tiem izstāstīja savus trīs sapņus.

  

   Kad galminieki bija tos noklausījušies, tie saskatījās un sačuk­stējās, teikdami: "Viņš būs sajucis prātā, jo vai tad sapnis nav tikai sapnis un vīzija - tikai vīzija? Tas nav nekas reāls, kam vajadzētu pievērst uzmanību. Kāda gan mums daļa par to ļaužu dzīvi, kas vairo mūsu bagātības? Tad jau nedrīkstēs vairs maizi ēst, neredzējis tās sējēju, ne vīnu dzert, nesaticis vīnkopi?"

   Un Kambarkungs uzrunāja jauno Karali un teica: "Mans kungs, es lūdzu jūs dzīt projām šīs drūmās domas, uzvilkt šo smalko tērpu, likt galvā šo burvīgo kroni. Jo kā tad ļaudis zinās, kas ir viņu Karalis, ja viņam nebūs Karaļa tērpa?"

   Jaunais Karalis palūkojās uz runātāju. "Vai tiešām tā ir?" viņš vaicāja. "Vai viņi nepazīs manī Karali, ja man nebūs Karaļa tērpa?"

    "Nē, nepazīs, mans kungs," Kambarkungs atbildēja.

   "Man šķita, ka pasaulē dzīvo cilvēki, kas jau pēc izskata vien ir karaļi," jaunais Karalis teica. "Bet varbūt tev ir taisnība. Un tomēr es nevilkšu šo tērpu un nepieņemšu šo kroni, bet aiziešu no pils tāds, kāds šeit ierados."

   Un viņš pavēlēja tiem visiem doties projām, pie sevis paturē­dams tikai vienu pāžu, kādu zēnu, gadu jaunāku nekā viņš pats. Zēns viņu apkalpoja, un, nomazgājies dzidrā ūdenī, jaunais Karalis atvēra lielu izrakstītu lādi un izvilka no tās rupjo ādas kreklu un aso aitādas apmetni, ko bija valkājis, kalnu nogāzēs ganīdams pinkainās kazas. Viņš uzvilka šīs drēbes un rokā paņēma vienkāršo gana spieķi.

   Mazais pāžs no brīnumiem iepleta acis un smaidot vaicāja: "Mans kungs, jums ir gan tērps, gan scepteris, bet kur gan ir jūsu kronis?"

   Tad jaunais Karalis nolauza sausu meža rozes zaru, kas bija pārkāries pāri balkona malai, salieca to par vainagu un uzlika sev galvā.

   "Tas būs mans kronis," viņš atbildēja.

   Un, šādi greznojies, viņš izgāja no savas istabas un devās uz Lielo Zāli, kur viņu gaidīja dižciltīgie augstmaņi.

   Augstmaņi jautri smējās, un daži sauca: "Valdniek, ļaudis gaida Karali, bet tu viņiem gribi parādīties kā ubags!"

   Bet citi runāja bargāk un sadusmoti sacīja: "Viņš apkauno mūsu valsti un nav cienīgs kļūt par mūsu pavēlnieku." Bet viņš neatbildēja tiem ne vārda un gāja vien tālāk, un, nokāpis pa mirdzošajām sarkanbaltā marmora kāpnēm, izgāja pa bronzas vārtiem, uzlēca zirgā un aizjāja uz Katedrāli, un mazais pāžs skrēja viņam līdzi.

   Un ļaudis smējās un sauca: "Tas ir Karaļa āksts, kas devies izjādē," - un tie ņirgājās par viņu.

  

   Bet viņš pievilka pavadu, apturēja zirgu un teica: "Nē, es esmu pats Karalis."

   Un viņš izstāstīja tiem savus trīs sapņus.

   Tad no pūļa iznāca kāds vīrs un rūgtiem vārdiem uzrunāja viņu: "Kungs, vai tad tu nezini, ka bagāto greznība ļauj mums, nabagiem, dzīvot? Jūsu izšķērdība mūs baro, jūsu netikumi dod mums maizīti. Strādāt bargam saimniekam ir smagi, bet palikt vispār bez saimnieka ir vēl ļaunāk. Vai varbūt tu domā, ka mūs pabaros kraukļi? Un vai tu vari mums te ko līdzēt? Vai teiksi pircējam: "Pērc par tik," un tirgonim: "Pārdod par tik?" Man šķiet, ka ne. Tāpēc at­griezies pilī un tērpies purpurā un smalkajās drānās. Kāda tev daļa par mums un mūsu ciešanām?"

   "Bet vai tad bagātie un naba­gie nav brāļi?" jaunais Karalis vaicāja.

   "Kā tad," vīrs atbildēja, "tikai bagātā brāļa vārds ir Kains."

   Tad jaunā Karaļa acis pie­plūda asarām, un viņš jāja tālāk caur kurnošo pūli, bet mazais pāžs nobijās un pameta viņu.

   Kad viņš nonāca pie liela­jiem Katedrāles vārtiem, ka­reivji pacēla āvas un uzsauca: "Ko tu šeit meklē? Pa šīm durvīm drīkst ienākt tikai Karalis."

   Un viņa seja dusmās pietvī­ka, un viņš teica: "Es esmu Karalis," - un, pagrūdis āvas sāņus, iegāja Katedrālē.

   Kad vecais Bīskaps pamanī­ja Karali nākam, tērpušos kazu gana drānās, viņš izbrīnā pie­cēlās no sava krēsla un pagājās pretī, teikdams: "Mans dēls, vai tāds ir valdnieka tērps? Ar kādu kroni lai tevi kronēju, kādu scepteri lai lieku tev rokā? Šai taču jābūt tavai prie­ka, nevis pazemojuma dienai."

  

   "Vai tad Priekam jānēsā Sāpju, darināts ģērbs?" jaunais Karalis atvaicāja. Un izstāstīja savus trīs sapņus.

   Kad Bīskaps bija tos no­klausījies, viņš sarauca uzacis un teica: "Mans dēls, es esmu vecs vīrs, un mana mūža saule jau slīgst uz rieta pusi, un es zinu, ka plašajā pasaulē ir daudz ļaunuma. Mežonīgi laupītāji nāk no kalniem, aiz­nes sev līdzi mazus bērnus un pārdod tos mauriem. Lauvas snauž, karavānas gaidīdamas, un uzbrūk kamieļiem. Meža­cūkas ielejās izrakņā labību, lapsas vīna kalnā apgrauž vīn­ogulājus. Pirāti noposta pie­krasti, sadedzina zvejnieku laivas un atņem tiem tīklus. Sālsezeru dūksnājos niedru būdiņās dzīvo spitālīgie, un nevienam nav drosmes tiem tuvoties. Ubagi klīst no pilsētas uz pilsētu un ēd kopā ar suņiem. Vai tu spēj ko darīt, lai tā nebūtu?

   Vai ņemsi spitālīgo sev blakus gulta, vai sēdināsi ubagu pie sava galda? Vai lauva mainīs savu dabu, vai mežakuilis tev pakļausies? Vai gan Viņš pats, kurš radījis šo pasauli, nav visu tā nolicis? Tāpēc es tevi neslavēju par to, ko tu esi darījis, bet lūdzu - tūlīt atgriezies pilī un rādi līksmu vaigu, un uzvelc Karaļa cienīgu tērpu, tad es tevi kronēšu ar zelta kroni un tavā rokā likšu pērļu scepteri. Jo visas šīs pasaules nastas ir pārāk smagas viena cilvēka pleciem, un visas pasaules sāpes vienai sirdij nav izciešamas."

   "Un tā runā tu šajā namā?" brīnījās jaunais Karalis un, pagājis garām Bīskapam, uzkāpa pa altāra kāpnēm un nostājās Kristus tēla priekšā.

   Un viņš stāvēja Kristus tēla priekšā, un pa labi un pa kreisi no viņa bija divi brīnišķīgi zelta trauki - biķeris ar dzeltenu vīnu un krūka ar svētīto eļļu. Viņš nometās ceļos Kristus tēla priekšā, un garas sveces spoži mirdzēja dārgakmeņiem rotāta­jā svētnīcā, un vīraka dūmi smalkām strūkliņām vijās caur velvi. Viņš nolieca galvu lūgšanā, un smagajos talāros tērptie priesteri atkāpās.

   Pēkšņi uz ielas atskanēja mežonīgs troksnis, un baznīcā, spalvu pušķiem viļņojot, iebruka augstmaņi kailiem zobeniem un pulēta tērauda vairogiem rokās.

   "Kur ir tas sapņu sapņotājs?" viņi kliedza. "Kur ir tas Karalis, kas uzvedas kā ubags un apkauno mūsu valsti? Mēs viņu no tiesas nokausim, jo viņš nav cienīgs valdīt pār mums.

   Bet jaunais Karalis nolieca galvu vēl dziļākā lūgšanā, un, kad bija to pabeidzis, viņš piecēlās, pagriezās un skumji uzlūkoja atnācējus.

  

    Un pēkšņi caur krāsainajiem logiem uz viņu sāka plūst gaismas strēles, un saulesstari noauda ap viņu mirdzošu tērpu - vēl daudzkārt krāšņāku par to, kas tika gatavots viņa goda dienai. Un viņa izkaltušais gana spieķis uzziedēja baltiem liliju ziediem, kas bija vēl baltāki par pērlēm. Un nokaltušais mežrozes zars uzplauka, un rozes bija vēl sarkanākas par rubīniem. Baltākas par baltajām pērlēm baltoja lilijas sudraba kātos. Sarkanākas par sarkanajiem rubīniem bija rozes starp tīra zelta lapām.

   Un tā viņš tur stāvēja savā Karaļa tērpā, un atvērās dārgak­meņiem rotātā relikviju šķirstiņa vāks, un no zaigojošā kristāla dievmaizīšu trauka atmirdzēja burvīga, noslēpumaina gaisma. Viņš stāvēja tur, tērpies kā Karalis, un Dieva Svētība piepildīja šo namu, un svētie savās nišās šķita sakustamies. Un kamēr viņš tur stāvēja visu priekšā, tērpies savā krāšņajā Karaļtērpā, sāka dūkt ērģeles, atskanēja taures un baznīcas zēns iesāka dziesmu.

   Un tauta bijībā nometās ceļos, augstmaņi nolieca zobenus un zvērēja viņam uzticību, bet Bīskapa vaigs nobāla, un rokas viņam drebēja. "Kāds varenāks par mani tevi jau ir kronējis!" viņš iesaucās un zemojās Karaļa priekšā.

   Tad jaunais Karalis nokāpa no augstā altāra un devās cauri ļaužu pūlim atpakaļ uz pili. Un neviens neuzdrošinājās ielūkoties viņam sejā, jo tā bija eņģeļa seja.