Zvārguļu gravā bija kāds paliels rūķu ciems. Tur viņi sabūvējuši koka namiņus citu citam blakus un izbruģējuši visas ielas. Tobrīd gan bija ziema un no glītā bruģējuma neko nevarēja redzēt, jo ielas bija pārklājis sniegs.
Trīs rūķi sēdēja istabā uz mūrīša, ieāvuši kājas siltās čībās, grieza īkšķus vienu ap otru un sprieda par Ziemassvētkiem.
«Es cepšu rauga pankūkas!» teica Zilcepuris un aplaizīja lūpas.
«Es vārīšu piena ķīseli» piebilda Zaļcepuris. «Bet es aiziešu ciemā pie irbes,» sacīja Brūncepuris, «irbe mani pacienās ar zemeņu ievārījumu.»
Pašā ciema vidū, kur satecēja kopā visas ieliņas, bija mazs laukumiņš un sols. Uz šī sola sēdēja Sniega māmuļa, aplikusi baltu villaini, un Sala tētiņš gaiši zilā mētelī. Blakus stāvēja viņu bērni - skaistulīte Sarma un dēlēns Lauskis ar spožu cirvīti pie sāniem.
Un arī tie runāja par Ziemassvētkiem. «Ziemas­svētki ir mūsu svētki,» Sniega māmuļa teica. «Parādīsim, ko mēs varam! Es izdaiļošu visu rūķu ciemu, katru skursteņa galu, katru palodzi, katru sētas mietiņu un jāņogu krūmu. Sarma man palīdzēs, un mēs pārvērtīsim visu ciemu baltā pasakā.»
«Bet es,» Sala tētiņš teica, «es sasaldēšu ūdeņus, lai rūķiem būtu kur slidināties un priecāties. Visās namiņu rūtīs ieaudzēšu pasakainas leduspuķes. Lauskis man palīdzēs, un tie būs brīnišķīgi Ziemassvētki.»
Tobrīd gāja garām trīs ciema rūķi.
«Nemaz nebūs brīnišķīgi!» iesaucās Zilcepuris. «Es svētkos cepšu rauga pankūkas, tad man būs bieži jātekā pāri pagalmam pēc malkas. Pa dziļu sniegu brist ir briesmīgi nepatīkami, bet aukstums - tas ir vel nepatīkamāks.»
«Ļoti nelāgi!» piebalsoja Zaļcepuris, «tas dur degunā. Bez tam es svētkiem gribu savārīt piena ķīseli. Man būs jāskrien pie bagātā Klaigātāja, jo viņam ir kaza, kas dod pienu. Bet brist lielu gabalu aukstumā pa dziļu sniegu ir pavisam briesmīgi!»
«Jā» piekrita Brūncepuris, «es būtu svētkos gājis ciemā pie irbes. Viņa rnani solīja pacienāt ar zemeņu ievārījumu. Bet ja svētkos būs dziļš sniegs un aukstums, tad nevarēšu aiziet, jo man nepatīk ne sniegs, ne aukstums.»
Tā visi trīs rūķi aizgāja tālāk, nemaz lāga neatvadījušies no Sala tētiņa un Sniega māmuļas. Rūķi bija neapmierināti saraukuši pieres, un varēja dzirdēt, ka viņi aiziedami vēl sarunājās par to, ka sniegs - tas tikai uzbāzīgi apsedzot viņu glīti bruģētās ielas. Lauskis naktīs trokšņojot un modinot no miega, Sarma - tā apgrūtinot kokus un krūmus, bet ledus puķes aizklājot logus tā, ka neko vairs ārā nevarot redzēt.
Sniega māmuļai tāda rūķu izturēšanās nemaz nepatika, un arī Sala tētiņš bija stipri sarūgtināts.
«Ja jau mēs esam tik nevajadzīgi un slikti, tad iesim vien prom!» viņš teica. Tad piecēlās Sniega māmuļa, piecēlās Sala tētiņš, paņēma līdzi arī abus bērnus un aizgāja no rūķu ciema.
«Redzēsim, redzēsim, kas tie būs par Ziemas­svētkiem bez mums!» Sniega māmuļa noteica, saņemdama ciešāk savas villaines stūrus.
«Tie būs pavisam neglīti Ziemassvētki!» sacīja skaistule Sarma. Tad viņi visi četri uzkāpa kādā pakalnā, nosēdās pašā galā un skatījās lejup uz rūķu ciemu.
«Redziet! Redziet!» pēc kāda laika iesaucās Lauskis, «ciemā ieiet kāds pelēkos kamzoļos tērpies, un viņam apkārt lēkā mazi, slapji ķiņķēziņi.»
«Es viņus pazīstu,» Sniega māmuļa teica, «tas ir Atkusnis ar saviem dubļu velniņiem.»

A tkusnis tūliņ sāka dūšīgi rīkoties un iekārtot rūķu ciemu tā, kā viņam pašam labāk patika. Viņš atvilka milzīgus lietus mākoņus, noslaucīja sniegu no jumtiem, norāva visas lāstekas un bungoja ar saviem pelēkajiem pirkstu kauliņiem pa visām rūtīm. Sniegs iznīka un brūni, neskaidri ūdeņi sāka krāties uz ciema ielām. Bet slapjie dubļu velnēni klīda uz visām pusēm, darīdami blēņas un šļakstoši smiedamies. Zilcepuris pabāza galvu pa savu durvju šķirbu. Un tūliņ lietus pile pakšķēdama sašķīda uz viņa deguna. «Tas nekas!» Zilcepuris noteica, «labāk lietus nekā sals.» Un viņš aiztipināja pāri dubļainajam pagalmam pēc malkas. Bet malka bija tā salijusi un pievilkusies slapjuma, ka nemaz negribēja degt. Visu pēcpusdienu Zilcepuris nopūlējās ap pavardu, mēģinādams uzpūst uguni. Zilcepuris pūta un pūta, atpūtās drusku un pūta atkal, bet uguns neiedegās, un viņš nevarēja izcept nevienu pankūku.

Tad arī Zaļcepuris iznāca no sava namiņa, un rokā viņš turēja dzeltenu, tīri izmazgātu krūzi. Viņš gāja pie bagātā Klaigātāja. Atkusnis pilināja lietu Zaļcepurim aiz apkakles, un nerātnie dublēni draiskojās ap viņa kājām.

«Tas nekas!» Zaļcepuris noteica, «labāk dubļi un lietus, nekā sniegs un sals.»
Tā rūķis nonāca pie bagātā Klaigātāja mājas. Tas viņam pielēja pilnu krūzi ar treknu kazas pienu. Zaļcepuris teica paldies un sāka lēni un uzmanīgi tipināt mājup.
Pakš! Pakš! Pakš! Atkusnis pilināja lietus lāses treknajā pienā. «Neniekojies!» Zaļcepuris rājās un aizklāja krūzes virsu ar vienu plaukstu. Bet mazie dubļu velniņi šķaidījās ap Zaļcepura zābakiem. «Ejiet nost!» rūķis uzbrēca, «citādi es jūs vēl samīšu!» Bet dublēni tikai šļakstēdami smējās un kļuva vienmēr uzbāzīgāki.
Blākš! Rūķis nogāzās uz vēdera. Viņš bija uzminis kādam glumam dublēnam. Dzeltenā krūze saplīsa druskās un treknais kazas piens kā balts dīķis izpletās pāri ielas bruģim...
«Ak, mans mīļotais piena ķīselis!» Zaļcepuris smagi nopūtās un vēl ilgi sašļucis skatījās baltajā piena dīķī.
Svētku dienā tā ap pusdienas laiku arī Brūncepuris iznāca no sava namiņa - apvilcis svētku drēbes un ar svaigu egles zaru rokā. Viņš gāja ciemā pie irbes, lai mielotos ar zemeņu ievārījumu.
Par lietu Brūncepuris daudz nebēdāja, jo viņam bija koši zils lietussargs. Tā Brūncepuris izgāja cauri visam rūķu ciemam.
Bet tad pēkšņi viņš apstājās un aiz liela pārsteiguma atvēra muti. Atkusnis bija noguldījis priekšā milzīgu ezeru. Tur - otrā pusē dzīvoja pelēkā irbe. Bet ezera ūdeņi ar visiem līčiem, salām un attekām bija tik plaši, ka tiem tāds sīks rūķis nevarēja ne pārbrist, ne apiet apkārt.
Pavisam vīlies Brūncepuris gāja atpakaļ uz savu namiņu. Ceļā viņš satika abus savus draugus, un tie palīda zem viņa košā lietussarga.
«No rauga pankūkām man nekas neiznāca,» teica Zilcepuris, «malka bija ļoti salijusi, es nevarēju iekurt uguni.»
«No piena ķīseļa man ari nekas neiznāca,» sacīja Zaļcepuris, «kāds glums dubļu velniņš mani apgāza un es izlēju visu trekno kazas pienu.»
«Jā!» nopūtās Brūncepuris, «šie Ziemassvētki nemaz nav laimīgi. Vai atceraties, cik jauki bija pagājušā gadā - visi ūdeņi bija sasaluši un mēs laidāmies tiem pāri kā putni. Visiem mietiņiem bija baltas cepures un visās rūtīs pasakaini leduspuķu meži. Vai jūs atceraties?»
Un Zilcepuris ar Zaļcepuri bēdīgi pamāja ar galvu.
«Jūs paši esat pie visa vainīgi,» teica resnais rūķu ciema rakstvedis, kurš tobrīd gāja garām, «kāda pakalna galā sēž Sniega māmuļa un Sala tētiņš ar saviem bērniem. Viņš man teica, ka pie slapjajiem Ziemassvētkiem esot vainojami trīs rūķi: viens ar zilu, otrs ar zaļu un trešais ar brūnu cepuri. Varu derēt, ka tie esat jūs. Jūs visi esot ļoti nepieklājīgi izturējušies pret Sala tētiņu un Sniega māmuļu.»
Rakstvedis bija ļoti sapīcis un teica, ka ari visi pārējie ciema rūķi esot nikni par sabojātajiem Ziemassvētkiem. Tad rakstvedis pagrieza muguru un iegāja savā namiņā, aizcirzdams durvis.
Nu visi trīs draugi ievēroja, ka vairs neviens no pretimnākošajiem rūķiem negribēja ar viņiem runāt.
«Vai ziniet ko,» Zilcepuris beidzot teica, «uzmeklēsim to pakalnu, kur sēž Sala tētiņš ar savu ģimeni un lūgsim viņus, lai padzen Atkusni. Varbūt, ka viņš klausīs. Šodien ir tikai pirmā Ziemassvētku diena. Varbūt vēl visu var labot.»
«Iesim,» piekrita abi pārējie rūķi. Un tā viņi meklēdami staigāja pa pakalniem līdz pat vakaram. Zilcepuris ļoti bieži šņauca savu degunu, Brūncepuris šķaudījās, un Zaļcepura zābakos šļakstēja ūdens.
Kad rūķi beidzot atrada to vietu, kur bija apmeties Sals ar savu ģimeni, tad bija jau liela tumsa.
«Mīļais Sala tētiņ!» Zaļcepuris sāka lūgties ļoti žēlīgā balsī, «nāc atpakaļ uz ciemu! Bez tevis jau nav nekādi Ziemassvētki! Mēs tevi tagad ļoti cienīsim! Un es pamielošu tavu ģimeni ar piena ķīseli. Man tikai vēlreiz jāaizskrien pie bagātā Klaigātāja. Tam ir kaza, un es no viņa varbūt dabūšu pienu.»
Bet Sala tētiņš ierāva galvu savā zilajā apkaklē un klusēja.
«Mīļā Sniega māmuļa!» arī Zilcepuris lūdzās, «nāc atpakaļ uz ciemu. Bez tevis jau nav nekādi Ziemassvētki! Mēs tevi tagad ļoti cienīsim. Es pamielošu tavu ģimeni ar rauga pankūkām, ja vien varēšu iekurt uguni.»

Bet Sniega māmuļa tinās tikai dziļāk savā baltajā villainē. Pēc tam arī Brūncepuris sāka gauži lūgties:
«Mīļais Lauski! Mīļā Sarmiņ! Nāciet atpakaļ uz ciemu! Bez jums jau nav nekādi Ziemassvētki! Mēs jūs tagad ļoti cienīsim! Es esmu pat ar mieru jums uzdāvināt savu skaisto koši zilo lietussargu.»
Bet Lauskis un Sarma tikai nicīgi savilka degunus un teica, ka viņiem tāds lietussargs nemaz neesot vajadzīgs.
Rūķi lūdzās un lūdzās, viņi aizgrābjoši klanījās un locījās, bet viss bija gluži veltīgi. Zilcepurim no bēdām nokārās deguns, Zaļcepurim raustījās lūpa, bet nabaga Brūncepuris bija tik sašļucis, ka uz viņu pat vairs skatīties negribējās. Un kā gan rūķi lai nebēdātos! Viņi taču bija pie visa vainīgi! Pat uz ciemu rūķi vairs neuzdrošinājās iet atpakaļ, jo tur visi pretimnācēji rādīja dusmīgas sejas. Un tas bija tik ļoti, ļoti nepatīkami!
Maza zvaigznīte, izlīdusi no mākoņu spraugas, apsēdās uz padebeša un klausījās. Tad viņa uzrunāja Sala tētiņa ģimeni:
«Palūkojieties taču kaut drusku uz tiem nabaga rūķiem! Redziet, cik Zilcepurim bēdīgs deguns, kā Zaļcepurim raustās lūpa un cik Brūncepuris sašļucis. Vai jums viņu nemaz nav žēl?»
«Mums ir ledus sirdis!» Sala tētiņš atteica, «tāpēc tādi bēdīgi deguni mūs daudz neietekmē. Un bez tam - mēs esam ļoti, ļoti aizvainoti.»
Bet mazā zvaigznīte nelikās mierā:
«Vai tomēr nebūtu iespējams šos Ziemassvētkus kaut kā izlabot?» viņa jautāja. «Es te augšā dzirdu visu, kas lejā notiek. Neviens nav apmierināts ar tādiem Ziemassvētkiem. Nevajag taču šo trīs rūķu dēļ sabojāt svētkus visam ciemam!»
To dzirdot, Sniega māmuļa kļuva tā kā pielaidīgāka. Viņa piegrūda vīram pie sāniem un klusu teica: «Man liekas, ka zvaigznītei taisnība.»
Bet Sala tētiņš nebija tik viegli pielabināms. Viņš braucīja savas lāsteku ūsas un sacīja:
«Atkusnis ir paspējis visu sabojāt. Lai to salabotu, mums vajadzētu pielikt milzīgas pūles.»
To pašu teica arī Lauskis un Sarma.

«Man jau nav nekāda prieka tā strādāt un plēsties,» Sala tētiņš vēl piebilda. «Rūķi sola dot par to tikai rauga pankūkas, piena ķīseli un vienu zilu lietussargu. Tāda alga ir par mazu.»
«Bet kādu algu tad jūs īsti vēlaties?» zvaigznīte mirgodama jautāja. Tad Sala tētiņš uzpūtīgi pacēla savu smailo degunu un lielīgi noteica:
«Mēs gribam karalisku algu!»
Mazā zvaigznīte atbalstīja galvu rokās un ilgi domāja. Viņa skuma par visiem tiem, kam šogad izjaukti baltie Ziemassvētki. Tāpēc zvaigznīte bija ko nolēmusi. «Ejiet visi atpakaļ uz rūķu ciemu!» zvaigznīte teica Sala tētiņa ģimenei, «es jūs atalgošu. Es dāvināšu jums savu mirdzumu.»

Pēc tam iestājās uz īsu brīdi liels klusums, un tas bija pārsteiguma klusums. Visi trīs rūķi pacēla galvas un izbrīnījušies skatījās augšup mazajā zvaigznītē, kura mīļi mirgoja, sēdēdama uz padebešu malas.
« Cik viņa laba!» Zilcepuris aizgrābts čukstēja.

«To es nemaz negaidīju!» Zaļcepuris piebilda.

Bet Sala tētiņš pamāja savai ģimenei un viņi visi devās lejup no pakalna uz rūķu ciemu. Vispirms viņi padzina Atkusni un visus slapjos dubļu velniņus. Tad Sala tētiņš sakāra lāstekas pie namiņu jumtiem, uzvilka ūdeņiem garozas un ieaudzēja leduspuķes visās rūtīs. Pēc tam Sniega māmuļa sāka purināt savas baltās villaines un vieglas pūkas pārsedza palodzes, nosēdās uz sētas mietiņiem un uz rūķu krāsainajām cepurēm. Visi ciema rūķi bija izskrējuši uz ielām, ķēra pārslas, vāļājās pa sniegu, gavilēja no liela prieka, apkampa Zilcepuri bučoja Zaļcepuri un Brūncepuri.Neviens par to vairs neuztraucās, ja Sala tētiņš joka pēc kādam iedūra nāsīs ar savu sīko adatiņu.
Bija atkal balti Ziemassvētki, visas malas sniega pilnas, visi koki un krūmi apsarmojuši kā pasakā.
Tad mazā zvaigznīte atraisījās no mākoņa, aizvēra acis un nokrita lejā sniegos, saplīsdama tūkstoš mirdzošās drumstaliņās. Tā izšķīda pāri visam sniegam, un sniegs sāka mirgot, apbērts neskaitāmiem brīnišķīgiem vizuļiem... Lauskis kā apreibis ielaida savu cirvīti sētas stabā un mirkšķināja apžilbušās acis. Bet baltā Sniega māmuļa laimīgi smaidīja un priecājās: «Tagad mēsesam bagāti, ļoti bagāti! Mūsu sniegi vizuļo skaistāk kā sudrabs un greznāk kā zelts!»

Tas viss notika sen, sen. Bet vēl aizvien skaidrās, vēsās ziemas naktīs rūķi iziet klajumos un salikuši rokas klusēdami skatās sniega vizuļos. Viņi atceras mazo zvaigznīti, kas reiz atdeva sniegam savu mirdzumu.