"Galotnes jāsasukā skaistas," viņš teica, "mākoņi iet pāri, visu noskatās, ej zini, kur viņi aiziet, ko viņi par mums stāsta." Un Ķeburkājis ķemmēja egļu galotnes un kārtoja čiekurus galotnēs. Viņš ķemmēja arī ūdeni un bija pārliecināts, ka katram strautiņam patīk, ja viņu reizēm paķemmē. "Tūliņ jau viss atkal sajūk," viņš teica, "bet tik un tā upēm patīk, ka viņas ķemmē.

   Redzi, kā krācītes tūliņ nomierinās, kā tikai viņas mazliet paķemmē." Ezerā Ķeburkājim bija sava laiva, Jtai katrā pusē garākos un īsākos kātiņos bija piebūvētas ķemmes. Ķeburkājis vismaz reizi nedēļā braukājās pa ezeru un to ķemmēja. "Ezeri vienmēr ir skaistāki, kad tos uzķemmē," teica Ķeburkājis.

   Bet reiz Ķeburkāji aizveda pie jūras. Ķeburkājis skrēja gar krastu pakaļ viļņiem un gribēja tos ķemmēt, bet viļņi nāca un atplūda, nāca un atplūda, juka un sajuka, un Ķeburkājis galīgi nokusa.

   "Te jau vajag vismaz desmit Ķeburkājus, lai sitos pieķemmētu," viņš teica, apsēdās kāpā un sāka uz ķemmes spēlēt mazu dziesmiņu par lielo jūru, un tā skanēja apmēram tā:

Mazs Ķeburkājis lūdz vē-jamma:

Vai jūra Ir izķem-mē-jamma?

 Un tad viņš dzird vēju smejam,

Ka jūru gan neķemmējam.

Un vēlreiz tad lūdz viņš vē-jamma:

Vai tiešām tā neķem-mē-jamma?

Vējš smejas par Ķeburkāju,

Ka Ķeburkājis par vāju.

Sāp sirds mazam Ķeburkājim,

Ka viņa spēki par vājiem.

Un no sirds nāk tam dziesmiņa smukajā,

Par jūru, ko nesasukāja.

   Un Ķeburkājis nolika ķemmi smiltīs un sāka raudāt. Pirmo reizi visi redzēja Ķeburkāji raudam, un neviens nezināja, kā Ķeburkāji mierināt.