Tajā laikā, kad piedzima Žāvžagatas un Gāmurgaiļi, piedzima arī Ķeburkājis. Viņa pirmie kliedzieni šai pasaulē bija tik ķeburaini, ka tālu neaizlidoja kā citi kliedzieni, bet sapinās aizkaros un tepat uz galda nokrita. Vecāmāte tos noturēja par murķeļiem un iemeta kastrolī, lai vārās. Tad tie izmetās atkal stāvus ķerkstēdami un ieskrēja pažobelē pie sikspārņiem, un tur arī palika, karājoties kājām gaisā.

   Neviens nesaprata, kā Ķeburkāji iemaukt krekliņā — ar kuru galu pa priekšu. Kad Ķeburkājis paaugās, vēl grūtāk viņu bija iedabūt biksēs. Un vēl grūtāk viņu bija dabūt vakaros no biksēm laukā — viņš bija tik atskabargains kā āķis, kā ecēšas, kā eglīte, kuru aiz galotnes velk kaut kur iekšā vai ārā.

   Kad viņš smējās, tad izklausījās, it kā burkānus rīvētu. Ķeburkājis nekā nevarēja uzzīmēt taisnas lietas. Mājas viņam bija krunkainas kā žāvētas plūmes, elektriskie vilcieni nez kāpēc iznāca tādi kā arkli vai enkuri, tādus nevarēja pa sliedēm laist — ka neizar sliedes.

   Lielgabalus viņš zīmēja tādus kā vaļā atlupušus čiekurus — ar spuru uz priekšu. Un nekā viņš nemācēja uzzīmēt taisnus ceļus: viņam tie sējās pušķos vai uzmetās kā šūpoles kokos, vai vienkārši tā samudžinājās, ka varēja apmaldīties. Taisnu koku vispār nebija — bija tādi kā saspraužamadatas, un krūmi — kā tītari izplestām astēm. Tā Ķeburkājis auga — vienās spurās un āķos. Bet kādu dienu ievēroja, ka skudras — arī tādas āķīgas un ķekšainām kājiņām — stiepj un kārto apaļas oliņas. Un putni ar asu knābi baro apaļus putneļus.  Un dadzim arī tīri mīlīgs apaļš zieds. Un Mēness ir asiem ragiem, bet debesīs iet apaļu ceļu tāpat kā Saule. Rītos, ceļus pie krūtīm pievilkusi, saule tur iešūpojās pār mežu galiem un vēlās debesīs augšā. Un viendien vēlās Ezis pa ceļu un teica, ka Ķeburkājis vēl nepazīstot pasauli, ja viņš domājot, ka pasaulē vajagot tikai skrāpēties un durstīties. "Mani, piemēram, būtu sen apēduši, ja es nebūtu arī apaļš. Ar adatām vien ir par maz. Es savēlos bumbā."

   Un Ķeburkājis sāka mācīties APAĻUMUS. Vispirms viņš iemācījās mest kūleņus. Veselu nedēļu no vietas — tikai kūleņot. Saka: "Aizkūleņosim līdz Ķegumam!"

   Ķegums Ķeburkājim ļoti patika, vispār viņam patika visas vietas, kas sākās ar "Ķ" — Ķeipene, Ķuzāni, Ķāķišķe. Un garšoja viņam viss, kas ēdams ar"Ķ", — ķiploki, ķimenes, ķimeņmaizītes. Visīstākā cepure pasaulē esot ķivere, viņš teica. "Un ja nu tu kādu nakti ej un krīt zvaigzne! Ķiverē tomēr drošāk." Un tā viņš katru vakaru pēc saules rieta mauca apaļu ķiveri galvā. Tā Ķeburkājis mācījās pazīt apaļumus. Brīnījās, kā apaļiski saulespuķe griežas. Priecājās, kā apaļi upē oļi aug. Priecājās, kā apaļa kūst oga uz mēles. Pērkons spēra ass un šķērsām, bet apvēlās apaļš un apaļiski aizripoja prom. Un Ķeburkājim iepatikās apaļa dzīve. Un viņš mācījās apaļus trijniekus un apaļus sešniekus, apaļus astoņniekus un apaļu nulli!

3860

   Un sāka taisīt ķemmes. Un, kad viņam sakrājās apaļš tūkstotis visādu ķemmju, Ķeburkājis sāka strādāt apaļu darbu. Viņš jau neķemmēja tikai matus vien. "Pasaulē ir jābūt kārtībai," teica Ķeburkājis. "Kārtība ir tomēr labāka par nekārtību," teica Ķeburkājis un ķemmēja purvā sūnas. "Ķemmētos ciņos," viņš teica, "dzērvenes vienmēr labāk aug nekā neķemmētos." Sēņu sūnām bija savas ķemmes un melleņu sūnām atkal citas. Bet sēņu ķemmes atkal iedalījās gaileņsūnu ķemmēs un apšukundziņu ķemmēs, sviestbeksūnu ķemmēs un silbeksūnu ķemmēs, baraviksūnu ķemmēs un cūceņsūnu ķemmēs. Vēl sūnas auga pie egļu zariem un nokarājās kā zaļi pelēkas bārdas. Un tās sauca par ķērpjiem. Tiem bija savas ķērpju ķemmes.

   Pēc lielām vētrām un negaisiem Ķeburkājis ķemmēja skujas. Egles bija tā sajauktas un samaisītas, ka pašām viņām paietu liels laiks, kamēr sakārtotos. "Tāpēc jāpalīdz," teica Ķeburkājis un līda galotnē.

   "Tā nevar," viņš teica.

   "Galotnes jāsasukā skaistas," viņš teica, "mākoņi iet pāri, visu noskatās, ej zini, kur viņi aiziet, ko viņi par mums stāsta." Un Ķeburkājis ķemmēja egļu galotnes un kārtoja čiekurus galotnēs. Viņš ķemmēja arī ūdeni un bija pārliecināts, ka katram strautiņam patīk, ja viņu reizēm paķemmē. "Tūliņ jau viss atkal sajūk," viņš teica, "bet tik un tā upēm patīk, ka viņas ķemmē.

   Redzi, kā krācītes tūliņ nomierinās, kā tikai viņas mazliet paķemmē." Ezerā Ķeburkājim bija sava laiva, Jtai katrā pusē garākos un īsākos kātiņos bija piebūvētas ķemmes. Ķeburkājis vismaz reizi nedēļā braukājās pa ezeru un to ķemmēja. "Ezeri vienmēr ir skaistāki, kad tos uzķemmē," teica Ķeburkājis.

   Bet reiz Ķeburkāji aizveda pie jūras. Ķeburkājis skrēja gar krastu pakaļ viļņiem un gribēja tos ķemmēt, bet viļņi nāca un atplūda, nāca un atplūda, juka un sajuka, un Ķeburkājis galīgi nokusa.

   "Te jau vajag vismaz desmit Ķeburkājus, lai sitos pieķemmētu," viņš teica, apsēdās kāpā un sāka uz ķemmes spēlēt mazu dziesmiņu par lielo jūru, un tā skanēja apmēram tā:

Mazs Ķeburkājis lūdz vē-jamma:

Vai jūra Ir izķem-mē-jamma?

 Un tad viņš dzird vēju smejam,

Ka jūru gan neķemmējam.

Un vēlreiz tad lūdz viņš vē-jamma:

Vai tiešām tā neķem-mē-jamma?

Vējš smejas par Ķeburkāju,

Ka Ķeburkājis par vāju.

Sāp sirds mazam Ķeburkājim,

Ka viņa spēki par vājiem.

Un no sirds nāk tam dziesmiņa smukajā,

Par jūru, ko nesasukāja.

   Un Ķeburkājis nolika ķemmi smiltīs un sāka raudāt. Pirmo reizi visi redzēja Ķeburkāji raudam, un neviens nezināja, kā Ķeburkāji mierināt.