Priekš daudziem gadiem dzīvoja kāds ķeizars, kuram tik ļoti patika jaunas, skaistas drēbes, ka visu savu naudu viņš tērēja tikai tam, lai varētu grezni ģērbties. Ne viņam rūpēja viņa zaldāti, ne teātris, ne ari braucieni pa mežu, ja vien varēja izrādīt savas jaunās drēbes. Viņam bija tērps katrai dienas stundai, un, kā par ķēniņu mēdz teikt, ka viņš ir valsts padomē, tad par šo ķeizaru allaž tika sacīts: "Ķeizars ir garderobē!"

   Lielajā pilsētā, kur viņš dzīvoja, gāja ļoti jautri, ik dienas tur ieradās daudz svešinieku, un kādu dienu tur uzklīda divi blēži. Viņi teicās esam audēji, stāstīdami, ka protot aust visskaistākos audumus, kādus vien var iedomāties. Neparasti skaistas esot ne vien krāsas un raksti, bet drēbēm, kas tiekot šūtas no šiem audumiem, piemītot ari tā apbrinojamā īpašība, ka tās kļūstot neredzamas ikvienam cilvēkam, kurš neder savam amatam vai ari ir neglābjams muļķis.

   "Tās nu gan būtu lieliskas drēbes," ķeizars domāja. 'Tās uzvilcis, es dabūtu zināt, kuri vīri manā valstī nav derīgi savam amatam. Es varētu atšķirt gudros no muļķiem! Jā, tādas drānas man tūliņ jāliek aust!" Un abiem viltniekiem viņš iedeva lielu rokasnaudu, lai tie ķertos pie darba.

   Viņi arī uzstādīja divas stelles un izlikās strādājam, bet uz stellēm tiem itin nekā nebija. Nekavēdamies viņi pieprasīja smalkāko zīdu un krāšņāko zeltu. Viņi iebāza to savos maisos un strādāja ar tukšām stellēm līdz vēlai naktij.

   "Derētu uzzināt, cik tālu viņi ar tām drānām tikuši!" ķeizars prātoja, bet sirds viņam nebija droša, iedomājoties, ka tas, kas ir muļķis vai nederīgs savam amatam, nemaz tās neredzēs. Viņš gan domāja, ka par sevi jau nu nav ko bīties, tomēr gribēja aizsūtīt kādu papriekšu, lai redzētu, kā darbs sokas. Visi pilsētas iedzīvotāji zināja, kāds brīnumains spēks drānām piemīt, un visi kvēli ilgojās redzēt, cik nederīgs vai muļķis būs viņa kaimiņš.

   "Aizsūtīšu pie audējiem savu veco, godīgo ministru!" ķeizars nosprieda. "Viņš vislabāk redzēs, kā drāna izskatās, jo viņš ir gudrs un neviens savā amatā nav labāks par viņu!"

  

    Nu vecais, godīgais ministrs iegāja zālē, kur abi blēži sēdēja, klaudzinādami tukšās stelles. "Dievs pasargā!" iedomājās vecais ministrs, ieplezdams acis. "Es taču neko neredzu!" Bet to vis viņš neteica.

   Abi blēži lūdza ministru, vai viņš nebūtu tik labs un nepanāktos tuvāk, un jautāja, vai tas neesot skaists raksts un košas krāsas. Tad viņi norādīja uz tukšajām stellēm, un nabaga vecais ministrs, lai kā bolīja acis, nevarēja neko ieraudzīt, jo tur jau arī nekā nebija. "Žēlīgais Dievs!" viņš domāja. "Vai es būtu muļķis? Nebūtu nekad to domājis, un neviens cilvēks to nedrīkst zināt! Vai tad es nederu savam amatam? Nē, nedrīkstu gan nevienam stāstīt, ka neredzu drānu!"

   "Nu, vai tad jums nekas par to nav sakāms?" viens no audējiem jautāja.

   "O, tā ir glīta, brīnumskaista!" vecais ministrs jūsmoja, caur acenēm skatīdamies. "Kas tās par krāsām! Kas par rakstu! Jā, pateikšu ķeizaram, ka man tā bezgala patīk!"

   "Mums prieks to dzirdēt!" teica abi audēji, saukdami krāsas un brīnumaino rakstu vārdā. Vecais ministrs vērīgi klausījās, lai, pie ķeizara nonācis, varētu stāstīt to pašu, un to viņš ari darīja.

   Tagad blēži prasīja vēl naudu, zīdu un zeltu, kas vajadzīgs audumam. To visu viņi iebāza sev kabatās, uz stellēm nenonāca ne diedziņš, bet viņi turpināja vien, kā pirmīt, aust ar tukšām stellēm.

   Drīz ķeizars sūtīja atkal citu godīgu ierēdni paraudzīties, kā veicas ar aušanu un vai drāna drīz nebūs gatava. Šim klājās tāpat kā pirmajam, viņš skatījās un skatījās, bet neko vairāk par tukšām stellēm nevarēja ieraudzīt.

   "Nu, vai nav skaists gabals?" abi blēži vaicāja, rādīdami un skaidrodami skaisto rakstu, kura nemaz nebija.

   "Muļķis es neesmu!" vīrs domāja. 'Tātad tas ir mans labais amats, kam es nederu? Ir nu gan ērmoti! Bet es nedrīkstu ļaut to nevienam manīt!" Un viņš slavēja drānu, ko neredzēja, izpauzdams viņiem savu prieku par skaistajām krāsām un daiļo rakstu. "Jā, tā nu gan ir brīnumskaista!" viņš teica ķeizaram.

  

   Visi cilvēki pilsētā runāja par krāšņo drānu.

   Nu ķeizars pats gribēja to redzēt, kamēr tā vēl ir uz stellēm. Ar lielu pulku viscienīgāko vīru, starp kuriem bija ari abi vecie, godīgie ierēdņi, kas pirmīt še bija bijuši, viņš gāja pie abiem veiklajiem blēžiem, kas tagad auda no visa spēka, bet bez velkiem un audiem.

   "Vai nav smalki?" abi godīgie ierēdņi jautāja. "Jūsu Majestāte, paraugiet, kāds raksts, kādas krāsas!" viņi sacīja, rādīdami uz tukšajām stellēm, jo domāja, ka pārējie drānu laikam redz.

   "Kas tad tas?" ķeizars domāja. "Es neko neredzu! Tas taču ir briesmigi! Vai tad es esmu muļķis? Vai nederu par ķeizaru? Tas ir trakākais, kas varētu notikt!"

   "O, tā ir varen glīta!" teica ķeizars. 'Tā pelnījusi manu visaugstāko uzslavu!" Un viņš atzinīgi māja ar galvu, aplūkodams tukšās stelles, viņš negribēja teikt, ka nenieka neredz. Visa pavadoņu svīta, kas viņam bija līdzi, skatījās un skatījās, bet vairāk par citiem neviens nevarēja neko ieraudzīt, tomēr visi, tāpat kā ķeizars, sacīja: Ak, tas ir ļoti skaisti!" — dodami viņam padomu šīs jaunās, krāšņās drēbes pirmo reizi uzvilkt lielajā gājienā, kas bija gaidāms. "Vareni, skaisti, brīnišķīgi!" šie vārdi gāja no mutes mutē, un visi bija no sirds apmierināti ar drēbi. Abiem blēžiem ķeizars pasniedza bruņinieka krustu, nēsājamu pogcaurumā, un piešķīra viņiem galma audēju junkuru titulu.

   Visu nakti pirms svētku gājiena blēži bija nomodā pie vairāk nekā sešpadsmit iedegtām svecēm. Ļaudis varēja redzēt, kā viņi steidzas pašūt ķeizara jaunās drēbes gatavas. Viņi izlikās, ka izņem drānu no stellēm, grieza to, lielas šķēres pa gaisu vicinādami, šuva ar adatu bez diega un visbeidzot sacīja: "Lūk, drēbes nu ir gatavas!"

   Nāca pats ķeizars ar vislepnākajiem kavalieriem, un abi blēži, vienu roku gaisā pacēluši, it kā tajā kaut ko turēdami, sacīja: "Lūk, te ir bikses! Te ir svārki! Te apmetnis!" — un tā tālāk. "Viss ir tik viegls kā zirnekļa tīmeklītis! Liekas, ka nekā nav mugurā, bet tieši tur jau tas labums!"

  

    "Jā!" visi kavalieri teica, bet nevarēja neko redzēt, jo nekā jau nebija.

   "Vai tagad Viņa Ķeizariskā Majestāte visžēlīgi nebūtu tik laipna un nenovilktu savas drēbes?" blēži vaicāja. 'Tad mēs jums uzvilktu jaunās, še, lielā spoguļa priekšā!"

   Ķeizars novilka visas savas drēbes, blēži izlikās dodam viņam katru jauno, tikko pašūto drēbju gabalu, un ķeizars grozījās un grozījās pie spoguļa.

   "Ak tu tētīt, cik labi viss pieguļ, cik labi viss stāv!" visi jūsmoja. "Kāds raksts, kādas krāsas! Tas ir brinum dārgs tērps!"

   "Baldahīns, zem kura Jūsu Majestāte ies gājienā, jau gaida pie durvīm!" galvenais ceremonijmeistars pavēstīja.

   "Esmu gatavs!" ķeizars sacīja. "Nu, vai nestāv labi?" un viņš vēlreiz nogrozījās spoguļa priekšā! Vajadzēja taču izlikties vērīgi aplūkojam savas goda drānas.

    Kambarkungi, kuriem bija jānes šlepe, nogrābstījās ar rokām pa grīdu, it kā paņemdami šlepes galu, un gāja, rokas gaisā pacēluši, neuzdrošinādamies likt manīt, ka viņi neko neredz.

    Tad ķeizars zem skaistā baldahīna gāja svinīgā gājienā un visi cilvēki uz ielām un logos sacīja: "Ak tu Kungs, cik ķeizara jaunās drēbes ir lieliskas! Un kāda skaista šlepe pie tērpa! Cik labi viss stāv!" Neviens negribēja atzīties, ka neko neredz, jo citādi viņš taču nederētu savam amatam vai ari būtu liels muļķis. Nevienas ķeizara drēbes nebija guvušas tādu atzinību.

   "Bet viņam taču nekā nav mugurā," kāds bērniņš iesaucās. "Ak tu Kungs un Dievs, klausaities, ko bērns savā nevainībā runā!" viņa tēvs sacīja. Un ļaudis iečukstēja ausī cits citam, ko bērns teicis.

   "Bet viņam taču nekā nav mugurā!" pēdīgi kliedza visi ļaudis.

   Ķeizars satrūkās, jo viņam šķita, ka tiem ir taisnība, bet viņš domāja: "Nu man jāiztur gājiens līdz galam." Un kambarkungi gāja tālāk, nesdami šlepi, kuras nemaz nebija.