Kad es viņu nopirku, viņš bija vēl pavisam maziņš. Tāds, ka viņu varēja iebāzt zeķē un ielikt skapja atvilktnē. Pavisam mazs krokodilītis. Izaudzēts viņš bija tepat mūsu zemē. Tā kā kaktuss. Iesprauž kaktusa lapu puķu podā, tā sāk zaroties, un izaug liels kaktuss; iesprauž krokodila ķepu puķu podā, un izaug krokodilēns. Skapja atvilktnē mēs viņu slodzījām pa naktīm, jo viņš negulēja, skraidīja, skrapšķinājās, asti vilkdams pa grīdu, — mājā neviens nevarēja aizmigt. Ko viņš pa nakti medīja? Nebija jau nekā. Ne peļu, ne žurku mums pilsētā nav, bet ir kodes, tādi mazi tauriņi, ielido pa logu. Krokodilītis ķēra kodes. Lēca gaisā un grabēdams krita atpakaļ uz grīdas. Ja kodes dzīvoja tepiķos vai drēbju kurpēs, krokodilītis apēda kodes reizē ar visu čību vai nograuza tepiķim stūri, vai apēda Jānītim bereti — ar visu piesprausto Rīgas nozīmīti. Posta viņš padarīja daudz, taču drīz bija izķertas visas kodes un mušas arī. Vienīgi līdz griestiem krokodilītis netika, tik augstu nevarēja uzlēkt. Kā viņš vakaros skatījās uz lampiņu pie griestiem, ap kuru griezās pa logu ielidojušie kukaiņi! Tik kāri skatījās, un siekalas tecēja.

   Vēlāk izrādījās, ka viņam kārojas pati lampiņa, pats atzinās.

   Un viņš sāka trenēties. Es neesmu redzējis nevienu krokodilu, kam būtu tāda griba kā mūsējam. Ar katru dienu viņš lēca arvien augstāk un augstāk. No sākuma pāri krēsliem, tad pāri galdam — brah! Es brīnījos, kā viņš nenolauž kaklu. No sākuma viņš lēca tā, lai otrpus galda vai krēsla būtu dīvāns vai gulta un viņš iekristu tajā, bet vēlāk pierada un krita uz grīdas, ka noskanēja vien, it kā kāds malkas klēpi nosviestu uz grīdas, — brāhs! un brāhs! un bladāhs!

   Vienu vakaru rudens pusē (es lāpīju velosipēda riepu, ko viņš bija pārgrauzis) viņš — kā nāk ieskrējies, kā lec — hopā! neticami! — norij lampiņu pie griestiem. Bet nebija aprēķinājis, ka lampiņa ir pakārta savā vadā, un tā es pustumsā redzu, ka viņš augšā tur karājas kā tāda gara lustra un lampiņa spīd vēderā. Es saucu: "Laid vaļā!"— bet es jau zinu, ka vaļā nelaidīs, krokodili ir ļoti spītīgi. Taisni tovakar atnāk ciemos Kārlēns. Kārlēns brīnās: "Jums gan skaista lustra — tā kā krokodils! Un kāda zaļa gaisma!" —

   "Protams, zaļa," es saku. "Ja krokodili būtu lillā, būtu lillā gaisma."

   Pēkšņi krokodils sāk kliegt tādā balsī (gāja jau trešā stunda).

   Viņam vēders degot, nevarot vairs ciest. Lai es ejot un izskrūvējot korķus.

   "Laid vaļā!" es saku. "Kas tev liek rīt lampiņas!"

   Bet nekā nebija, kas mutē, to viņš vaļā vis nelaidīs. Un karājas atkal, tikai reizi pa reizītei iekunkstas.

   Es saku: "Laid lampu vaļā! Še tev kabatas baterija!"

   Nē, lampu viņš pats esot noķēris. Un karājas atkal ar zobiem vadā un šņāc caur nāsīm. Tad es domāju: "Lampa tur iekšā sakarst, ka neizdeg arī vēl caurums vēderā. Un tik slikts krokodils viņš nemaz nav. Kad ejam spiningot un vizulis aizķeras aiz siekstas upes dibenā, krokodils vienmēr ienirst vizulim pakaļ, reizēm pat atnes ar visu baļķēnu vai celmu, kurā saķērušies vēl daudziem nozaudētie vizuļi. Un vispār labsirdīgs."

   Es paņēmu standziņas un pārkniebu vadu.

   Lampiņa palika šim vēderā, gāja mans krokodils kā jāņtārpiņš vakaros mirdzēdams, vēl aizvakar lampiņa spīdēja, nu gan laikam ir nodzisusi.

   Kārlēnam bija ko nenobrīnīties: dzīvs krokodils?! "Ja netici, aptausti!" es saku. "Ieliec roku mutē!"

   Baidās.

   Bet nav tik traki, zobus es krokodilēnam apzāģēju ar dzelzs zāģīti pēc tam, kad viņš bija pārgrauzis centrālapkures ūdensvadu un pārplūdinājis mums visu istabu. Kamēr mēs bijām teātrī, ņēmis un pārgrauzis cauruli; ūdens čalo, pats klausās un priecājas. Labi, ka laikus paspējām pārnākt. Kārlēns sāka nākt pie manis ciemos biežāk, viņam krokodils bija ļoti iepaticies. Viņš nesa tam burkānus un sarkanās bietītes, visādus džemus, un mans krokodils sāka zaudēt savu skaisto zaļo krāsu. Es viņu baroju tikai ar zaļu barību: devu viņam zaļas konfektes ar gurķiem, zaļos piparus ar zaļajiem zirnīšiem, zaļo sieriņu ar zaļajām dzēšgumijām. Bet tagad Kārlēns nesa viņam marinētas sarkanās bietītes, un mans krokodils sāka zaudēt krāsu. Es Kārlēnam aizliedzu manu krokodilu barot, un viņš nopirka pats sev krokodilu. Un nosauca par Dilu. Krokodils Dils. Bet manējais, es aizmirsu pateikt, bija krokodils Kroko.

   Bet nu tikai sākās. Tie bija īsti briesmu darbi. Mēs tos nosaucām par krokodarbiem, jo sācējs vienmēr bija Kroko. Dils bija tāds mierīgāks un paklausīgāks. Vasarā mēs dzīvojām vasarnīcā. Pirmais, ko viņi tur izdarīja, — bija taisījuši Nīlas dubļus, ierakušies puķu dobēs dubļos līdz acīm, no asterēm vairs nebija ne vēsts. Atvilkuši šļūteni no puķu laistāmā ūdens rezervuāra un visu ūdeni izlaiduši dobēs, tad ar vēderiem sākuši mīcīt un stampāt zemi tā — hopad, hopad, hopapā! — uz visām četrām palecas un ar vēderu pret zemi — hopad, hopad, rapapā! —, līdz puķudārzu uzpļumpējuši kā pankūkmīklu. Kad mēs atnācām, no dubļiem laukā četras acis vien grozījās. Citreiz šie abi bija tikuši šķūnītī un sākuši spēlēties, bet krokodiliem pirmās prātā vienmēr ienāk rīšanas spēles. Un Kroko tad vienmēr ir sācējs: "Metīsim viens otram mantiņas. Un, kas gaisā noķers un norīs, tas būs vinnētājs. Kā nenoķers — tā jāmainās. Met vispirms man!"

   Dils ņēmis un metis šim no plaukta naglas (mums tur pēc žoga taisīšanas kāds kilograms bundžās vēl bija palicis). Un, tā kā Kroko bija ietrenējies jau mušu un lampiņu ķeršanā, tad viņam vis nemisējās — viņš bija noķēris visas naglas, tad mazo āmuriņu un knīpstangas. Bet bija kļūdījies, kad Dils tam sviedis iekaļamo durvju slēdzeni ar visu rokturi. Tad abi mainījušies. Dils savukārt bija norijis mērlenti, dārzniecības šķēres, četras tenisa un divas badmintona bumbiņas, bet nebija paspējis noķert gaisā zāģu vīli. Tad Kroko viņš sviedis hanteles, un vienu Kroko norijis, un tad esot mēs atnākuši. Tā vēlāk Kroko pats visu izstāstīja.

   Vakarā, kad Dils aizgāja mājā, Kroko sāka žēloties, ka viņam esot smags vēders. "Varbūt sāp vēders?" es teicu.

   "Nē, smags vēders," viņš teica. "Varbūt ciets vēders?" es teicu. "Nē, smags vēders," viņš teica.

   Tā es arī nesapratu.

   Bet, kad viņš gāja gulēt uz savu kaktu virtuvē pie gāzes balona, es redzēju, ka viņam ļogās kājas, kā kādu smagumu nesot. Es saucu: "Kroko! Nāc atpakaļ!" Bet viņš nevarēja apgriezties, bija tik dīvains un neveikls kā nevienu reizīti. Es teicu: "Nu, kas tev ir vēderā?" Viņš teica: "Āmurs." "Ej nu ej?" - "Jā, un hantele." Es domāju, ka viņš vienkārši nezina svešvārdus un par hanteli sauc kādu slimību. Bet no rīta, kad es gribēju vingrot un hanteles šķūnītī neatradu, es viņam prasīju jau nopietnāk:

   "Vai tu zini, kas tā ir — hantele?" "Jā," viņš teica, "tā ir ļoti smaga lieta."

   "Un vai tev ir tā hantele vēl vēderā?" "Jā," viņš teica, "reizēm pat rullējas."

   Visas četras kājas viņš bija izpletis katru uz savu pusi un tur gulēja pavisam nekustīgs kā kājslauķis. Mēs viņu iecēlām žigulī bagāžniekā un aizvedām uz rentgenu. Rentgenologs paskatījās un teica, ka viņam vēderā esot vesels haoss. "Nevar būt," teica Kroko, "tur ir hantele." "Ticiet man," teica dakteris, "tur ir haoss." "Vai tad to sauc par haosu — tādu ar bumbām katrā galā? Tā bija hantele!" tiepās Kroko. "Nē, haoss ir daudz lielāks par hanteli, un tam ir galu bez gala, bezgala daudz galu. Lūžņi tev tur ir, lūžņi!" Ārsts paplikšķināja Kroko pa vēderu un ieteica viņu vest tūliņ uz metāllūžņu savāktuvi. Mēs, protams, Kroko uz savāktuvi vest negribējām un lūdzām dakteri Kroko izoperēt.

   Operācijā atklājās vēl viens Kroko grēka darbs: viņa vēderā atrada motocikla "Java" karburatoru. Pagājušajā nedēļā Kārlēna brālis bija izjaucis javiņu un Kroko ar Dilu abi tur apkārt snaikstījušies. Pēc tam karburators mums par lieliem sirdēstiem bija pazudis. Bet Dils pēc šīs nelaimīgās spēlēšanās šķūnītī bija uzvedies pavisam savādi, visiem prasījis, vai kāds nezina, kur ir tenisa raketes. Tā kā māsiņa Mīcīte bija aizbraukusi uz treniņnometni un raketes paņēmusi līdzi, Dils pievācis mazās badmintona raketes, nolicis vienu zālē, sācis pa to bumbiņveidīgi lēkāt un salauzis, tad nolicis otru raketi pie vārtiņiem, pats atkāpies un meties tajā, bet nekāda bumbošanās nav iznākusi, rakete uzmaukusies Dilām purnā, un Dils skrējis palēkdamies, un vēderā viņam kaut kas paukšķējis. Droši vien tur plīsušas tenisbumbiņas un pārgājušas asinīs, bet, kad kādam krokodilam pāriet bumbiņas asinīs, tad viņš taisni tā uzvedas.

   Un pēc visiem šiem bēdu darbiem mēs ar Kārlēnu nolēmām, ka tā nedrīkst kustonīšus mocīt. Katram kustonītim jādzīvo tur, kur viņa zeme, kur viņa gaiss un viņa ūdens. Ne te bija krokodilu gaiss, ne krokodilu ūdens. Un kādu dienu mēs pievedām Kroko un Dilu pie lielās pasaules kartes. Kroko uzreiz pazina Nīlu. "Redz kur Nīla!" sāka kliegt. Un jau gribēja mesties Nīlā, bet mēs viņu atturējām, teicām, ka tā ir tikai karte. Tad mēs noklājām lielo karti uz grīdas, noorientējām abus krokodilus pēc kartes un kompasa ar galvu uz Melno jūru un ieskaidrojām, kā no Melnās jūras caur Dardaneļiem tikt Vidusjūrā, un turpat jau arī ir Nīla.

   Uzsējām Kroko uz deguna kompasu (krokodili jau redz visu uz sava deguna, viņiem tādas izspiedušās acis), bet Dilām uz astes uzzīmējām ceļojuma shēmu. Toreiz, kad viņus vadījām prom, man liela žēluma nebija — atā, atā! Un viņiem arī ne.

   Katram dzīvnieciņam jādzīvo sava dabas zvēriņa dzīve. Tur viņiem būs balta Ēģiptes saule un īsti krokodilu dubļi.

   Bet tagad viņus atceros nez kāpēc atkal un atkal. Vienmēr, kad dzirdu vārdiņus, kas sākas ar "kro", — krokuss, kross, krokošanās —, es iedomājos: kādi labi un skaisti krokodili bija! Un cik daudz laba darīja: izķēra kodes dzīvoklī, čūskas ap vasarnīcu, glāba manus spininga vizuļus. Un kā viņi upē mums noderēja par peldmatračiem. Un kā viņi ar robaino asti palīdzēja malku zāģēt. Un kā viņi ar zobiem atgrieza konservbundžas. Un ar ļaunu es tagad neatceros arī Kroko un Dila krokodilošanos.

   Katra viņu krokodilošanās vienmēr bija labi domāta, tā vienmēr bija kāda došanās ar izdošanos vai uz izdošanos.