Dzīvoja vecos laikos kurpnieks Krišus, dzīvoja savā būdiņā meža vidū un taisīja rūķīšiem kurpes. Mazas zilas kurpītes.

    Viss būtu bijis labi, bet gadījās puisim apprecēt slinku sievu. Un tolaik nebija tā kā mūsu laikos, to­laik varēja mainīt zirgus, bet sievu, kādu biji nopre­cējis, ar tādu jādzīvo visu mūžu. Vai gan Krišus, mežā dzīvodams, varēja zināt, kāda būs viņa nākamā? Iestāstīja sieviņas, kas te ieklīda, veselības zālītes lasīdamas, ka Ķērsta esot meita tā nekas, pūrā kaza ar diviem kazlēniem, un ko nabaga cilvēks vairāk var vēlēties. Būs kaza, būs piens, kaz­lēnus rudenī nokaus gaļai, bet sieva apkops māju, un tā pats varēs vairāk noņemties ar kurpnieka darbu. Rūķīšu te pilns mežs, jaudā tikai visiem kurpes sataisīt.

   Ka Ķērsta ir pārlieku slinka, tas atklājās jau otrā dienā pēc kāzām, kad kaza blēja līdz vakaram ne­slaukta. Bija vien Krišum pašam jāņem ķipītis un jā­metas kazai jāšus uz pleciem, lai izslauktu.

    Vēl grūtāk gāja, kad stārķis sāka nest bērnus. Šis ne­saprātīgais putns laikam nezina, kur tos grūst, un slinkajām sievām sanes ne mazāk kā čaklajām sievām. Tā nu ar laiku Krišum bija ne tikai jāslauc kaza un jāsapļauj ziemai siens, jāsagādā malka, bet arī jā­mazgā bērniem mutes, jāskalo autiņi un vēl jāvāra visiem azaids. Bet kurpnieka darbus arī nevarēja atlikt, no kā tad dzīvosi.

    Sataisījis kurpes pilnu maisu, Krišus nesa tās rūķī­šiem. Tie saskaitīja, cik pāru atnests, un labi samak­sāja.

   Bet vienā reizē, aizgājis uz rūķu mājām, Krišus atklāja, ka lielā daļa kurpju no maisa pa ceļam izbi­rušas. Un kā neizbirs, ja maisam izplīsis liels cau­rums. Nekā darīt, par kurpēm, kuru nav, rūķīši ne­maksā. Dīvaini tikai tas, ka atpakaļceļā Krišus, lai kā meklē, pazudušās kurpes neatrod.

    Pārgājis mājās, Krišus saka Ķērstai, lai nu pielāpot maisu, citādi atkal varot iznākt liela skāde. Ķērsta arī nosolās, un nākamajā reizē, saliekot kurpes maisā, caurumu nekur neredz. Bet, kā aiziet pie rūķīšiem, tā atkal puse kurpju trūkst. Krišus apskata maisu - nu kā tad! Ķērsta tik nevīžīgi piediegusi ielāpu, ka tas atiris un caurums, kāds bijis, tāds palicis.

   Iet Krišus bēdīgs uz mājām, bet diez kas jau visas kurpītes uzlasījis.

   Iet, iet un pēkšņi taciņas malā ierauga sēžam vecu sieviņu ar čiekuru maisu uz muguras. Krišus noņem cepuri, pasveicina, bet sieviņa sāk lūgties:

   - Mīļo kurpnieciņ, man notika nelaime, nolūza kurpei papēdis. Esi tik labs, izpalīdzi. 

    Krišus neliek sevi lūgties, izvelk no kabatas āmu­rīti un nagliņas un - knikš-knakš - piesit pa­pēdi.

   - Paldies, paldies, dēliņ, - vecenīte tencina. - Un cik tu maksas prasīsi par tādu darbu?

   - Kādu maksu es tev lai prasītu? - Krišus brīnās.

   - Ja cilvēks cilvēkam nepalīdzēs, kas tad mums līdzēs.

   - Nu, ja tev tik laba sirds, tad es arī tevi nepa­metīšu tukšā, - saka vecenīte un izvelk no azotes bērza zariņu ar trim lapiņām.

   - Te tev būs laimes zariņš. Cik tam lapiņu, tik vēlēšanos tev piepildīsies. Staigā laimīgs un esi apdomīgs. Kad nokritīs pēdējā lapiņa, tad neko vairs neatsauksi. 

   Tā nu viņi izšķīrās un aizgāja katrs uz savu pusi.

   Krišus aplūko zariņu un pie sevis nosmejas:

   - Ak tu joka vecenīte! Kā gan tāds vienkāršs bērza zariņš varētu izpildīt manas vēlēšanās? Būtu man labāk gabaliņš maizes, tā gribas ēst... Dod vienu biezu ņuku!

    Tikko viņš to bija pateicis, tā viena lapiņa skanē­dama nokrita zemē, bet viņam rokās ielēca maizes rika.

     Nu kurpnieks redzēja, ka tas nav vis vienkāršs zariņš un tā nav bijusi nekāda joka vecenīte. Nu viņš apņēmās labi apdomāt, ko vēlēties, un visu ne­dēļu cītīgi taisīja kurpes.

    Parasti Krišus pie rūķīšiem gāja svētdienās, kad tie visi mājās un var kurpes uzlaikot. Bet šoreiz trūkums tā spieda ģimeni, ka Krišus, ņemdamies caurām nak­tīm, sasteidza darbu līdz sestdienas palaunadzim un nolēma aiznest kurpes jau novakarē.

   Viņš gāja pa mežu un domāja, kur varētu būt palikušas viņreiz pazaudētās kurpes, un, pašam ne­manot, iesaucās:

   - Ak, kaut es ieraudzītu pazudušās kurpes, tad varētu saņemt divtik maksas!

    Līdzko šos vārdus izteicis, viņš jau atradās pie rūķīšu alas.

    Un ko viņš ieraudzīja! Rūķīši bija pārnākuši no darba un savas slapjās kurpes uzkāruši krūmu zari­ņos žāvēties. Krišus saskaitīja, un iznāca akurāt tik, cik viņš bija iztaisījis. Tātad šie mazie vīriņi bija uzla­sījuši no caurā maisa izbirušās kurpītes un nesaka viņam ne vārda!

   - Ak jūs man esat tādi brāļi! - Krišus noskaities iesaucās. - Nu, lai tad tās kurpes pieaug pie zariem tā, ka jūs tās nedabūjat nost!

    Nu tikai Krišus aptvēra, ka divreiz izteicis vēlēša­nās, bet bija jau par vēlu. Izvilcis no azotes zariņu, viņš redzēja, ka arī abas pēdējās lapiņas tam nobi­rušas.

    - Ak es muļķis! - Krišus iesaucās. - Vai es nevarēju vēlēties jaunu māju, govi un zirgu, un vēl sieku naudas klāt? Kod nu vai pirkstā, nekas vairs nelīdzēs.

    Svētdienas rītā rūķīši gribēja apaut kājas, bet - tavu brīnumu! - kurpes pieaugušas pie krūmiņiem un - pūlies, kā gribi, - nenāk nost. Palika vīriņi basām kājiņām, bet kopš tā laika aug un aug puķes, kuru ziediņi izskatās pēc kurpītēm, un cilvēki tā arī tās sauc, gluži vienkārši - kurpītes.