Kādu dienu lācēns pārsteidza pelēnu, pasniedzot tam sārtu āboliņa ziedu, ko noplūca ceļa malā.

– Par ko man tas, lācēn? – priekā starojošām acīm, izsaucās pelēns.

– Par to, ka tu esi, pelēn, – brīdi apdomājies, sacīja lācēns. – Ja nebūtu tevis, nebūtu arī šī āboliņa, es to nebūtu pamanījis ceļa malā un nenoplūktu, lai uzdāvinātu tev, par to, ka tu esi, pelēn.

Pelēnam vēl nekad neviens nebija dāvinājis āboliņa ziedu, pelēnam neviens nebija kaut ko dāvinājis par to, ka viņš ir! Viņš nešķīrās no sārtā ziediņa vairs ne brīdi, nesa to ķepiņā sev līdzi visur, kur vien viņi gāja.

Taču diena vēl nebija pusē, kad pelēns pamanīja, ka ziediņš nokāris galviņu un savītis, un vairs nemaz neizskatījās pēc tā paša āboliņa, ko viņam no rīta uzdāvināja lācēns. Jo vairāk ziediņš novīta, jo skumjāks palika pelēns, un jo vainīgāks sajutās par to, ka nespējis nosargāt lācēna dāvanu.

Pēcpusdienā lācēns atrada pelēnu pavisam bēdīgu sēžam pie strauta un mērcējam tajā novītušo puķīti.

– Pelēn, nebēdā, – lācēns sacīja, apsēsdamies blakus draugam. Bet pelēns neatbildēja, viņš iemērca un izvilka no ūdens savu ziediņu, cerībā, ka tas no jauna atplauks un nesīs atpakaļ to pašu prieku, kas pelēnam bija no rīta, kad lācēns viņam to uzdāvināja.

– Lācēn, ja nebūs šī ziediņa, tad taču nebūšu arī es, – visbeidzot ar nopūtu teica pelēns.

Lācēns klusēja, viņš ļoti vēlējās draugu nomierināt, bet nezināja, kā to izdarīt. Viņš smagi nopūtās vienu reizi, otru reizi, trešo, taču tad saprata, ka abiem kopā bēdāties ir vēl skumjāk, nekā vienam pašam.

– Pelēn, – lācēns jau smaidīdams ierunājās, jo negaidot viņam galvā radās spoža doma. – Īstenībā, tas nav parasts āboliņa ziediņš. Tas ir īpašs!

– Tiešām? – cerīgi jautāja pelēns.

– Nuja! Es taču tev nedāvinātu parastu ziediņu, jo tu arī esi īpašs, – atbildēja lācēns.

– Bet tu redzi, ko es nodarīju īpašajam ziediņam?! Tas vairs nemaz nezied! – skumji teica pelēns, izvilcis slapjo, novītušo puķīti no strautiņa.

– Mums ir jāļauj šim ziediņam peldēt prom, – noteica lācēns. – Un tūliņ tu redzēsi savu lielo dāvanu, kuru es ar nolūku pataupīju vēlākam laikam!

Tad lācēns paņēma pelēna ķepiņu un abi kopā viņi palaida āboliņu lejup pa straumi.

– Pii? – pelēns vaicājoši pavērās lācēnā, kad ziediņš vairs nebija saredzams.

– Seko man, – sacīja lācēns un ātrā solī devās uz eglēm apaugušo pakalnu. Pelēns teciņiem vien skrēja nopakaļ, ik pa brīdim atskatīdamies uz strautiņu, kur aizpeldēja ziediņš.

Izgājuši cauri egļu vērim, abi nonāca pakalnā, no kura pavērās skats uz upīti, kurā ieplūda strautiņš. Upītes viņā krastā, cik vien tālu sniedzās skats, ziedēja bezgalīgs āboliņa lauks.

– Nāc! – lācēns sacīja, paceldams pelēnu ķepās un norādīja uz upītes pusi. – Skaties!

Tajā brīdī no mākoņa izspraucās saule, un vējā viļņojošais āboliņa lauks iezaigojās košās krāsās.

– Tas ir tavs āboliņš! – teica lācēns. – Tas viss! Ja nebūtu tevis un tavas lielās rūpes par mazo āboliņa ziedu, mums tagad nebūtu visa šī krāšņā ziedu lauka!

Lācēns apjauta, ka lielākā dāvana pasaulē ir prieks, kas atkal staroja pelēna acīs.

– Un to visu paveica mans āboliņš! – pārsteigts izdvesa pelēns.

– Īpašais āboliņš, – izlaboja lācēns. – Un tavas īpašās rūpes par to, pelēn.

– Pii, tā ir vislielākā dāvana manā mūžā, – pelēns sasita ķepiņas un no prieka sāka tik sparīgi lēkāt, ka gandrīz izkrita no lācēna ķepām, bet par laimi lācēns noturēja mazo nebēdni, jo zināja, cik svarīgi ir īpaši rūpēties par kādu, kas tev liekas īpašs.