Šī ir oriģinālās lapas neoficiālā statiskā kopija. Jautājumi/ieteikumi/pretenzijas: @virtulis vai danko@very.lv. 10 GiB torrents ar visu, kas ir.
Pasakas.net

Pasakas

Labākā dāvana (Amigo iniciatīvas laimīgām ģimenēm lolojums)

Autors: Ieva Samauska

Ieva Samauska_Labaka davana (1).png
Samazināt teksta izmēru Palielināt teksta izmēru

Ieva Samauska

Labākā dāvana

 

Rasa – glābēja

– Lūdzu, izdari tā, ka mēs visi esam laimīgi! Es, māsa un brālis, mamma, tētis, vecmāmiņa un arī vectētiņš, – Rasa čukstēja. Olle bija teicis: ja tā dara, vēlēšanās piepildās. Ja to dara tieši pusdienlaikā, tieši šajā vietā un ja ļoti, ļoti vēlas to, ko lūdz.

Drusku nogaidījusi, Rasa atvēra acis. Viņa skatījās apkārt, bet nekas neliecināja, ka te bijusi kāda burvju feja. Olle gan apgalvoja, ka šeit viņas dzīvojot. Ezermalā fejas čumot un mudžot. Čabēja sausās niedres, un vējš šūpoja kārklu lokanos zarus. Turpat netālu Bims aizrautīgi rakās smiltīs ap kādu koka sakni. Citādi nemanīja nevienas dzīvas dvēseles. Piepeši viņas skatiens apstājās pie kaut kā kustīga, ko nesa ezera straume. Tā bija cepure! Nē, tā nebija cepure, bet ligzda. Un šajā ligzdā atradās ola! Kā tā uzradusies? Nesen vectētiņš Rasai pirms gulētiešanas stāstīja par krokodiliem, kuri dzīvojot kaut kur pasaulē. Gariem purniem un astēm, asiem zobiem – un tie piedzimst tieši no olas, apgalvoja vectēvs. Lai vai kā, pat ja tur iekšā atradās krokodils, šobrīd viņš vēl bija mazs. Mazs un bezpalīdzīgi vientuļš aukstās straumes varā. Meitene nolauza garāku niedri, vēl pastiepās uz pirkstgaliem un mēģināja savu atradumu aizsniegt. Tomēr kāda neliela sprīža pietrūka. Viņa mēģināja vēlreiz un vēlreiz, pat bīstami sazvāļojās, tik tikko noturēdama līdzsvaru, kad negaidot ūdens straume, kā vēlēdamās palīdzēt, pastūma ligzdu uz Rasas pusi.

– Bim, liecies mierā, tas nav tev! – Rasa atgrūda suņa purnu, kas ziņkārīgi centās apošņāt atradumu.

Ola bija gaiši zilganā krāsā. Meitene sajuta čaumalas vēsumu un saspieda atradumu ciešāk. Pat ja tur bija krokodils, viņam vajadzēja palīdzību! Tas nozīmēja siltumu un aizsardzību, saprata Rasa un žigli ieslēpa olu aiz siltās aitādas oderes. Tur tā bija drošībā! Uzmanīgi sargādama savu guvumu, viņa steidzās uz Mežpureņu māju pusi.

 

 

Ziņkārīgais Olle

Piepeši kā no gaisa meitenes priekšā uzradās Olle, ģērbies adītā džemperī, garā vestē un brūnās bikses. Zēna kājas bija ieautas zābakos, galvā bija uzstīvēta cepure, bet aiz vestes jostas vīdēja nazītis ar koka spalu.

– He, Rasa, – viņš izsaucās, palaizdams vaļā lokano zaru, kas kā liāna uzšāvās atpakaļ koka lapotnē. – Es redzēju, kā tu gāji pie fejām, – un viņa seja savilkās viltīgā grimasē. – Tu ar viņām sarunājies, vai ne? Es tevi izspiegoju un zinu, ka tu negāji tāpat! Redzēju, tu vēl kaut ko darīji, bet nespēju saskatīt. Kas tev tur ir? Parādi!

Rasa nedzirdami nopūtās. Ar Olli bija tīrais posts. Kopā ar abām māsām Elzu un Gundegu zēns dzīvoja netālu no lielā strauta. Sūnaiši bija Mežpureņu tuvākie kaimiņi, bet neteiksim, ka paši draudzīgākie. Sūnaiši bija drausmīgi ķildīgi. Ķildojās ne tikai savā starpā, bet ar ikvienu, ko satika ceļā, bija ievērojusi Rasa. Ķildīgums nav pati labākā īpašība. No tā vajadzēja tikt vaļā tāpat kā no kārpām un utīm, ja tādas nejauši uzradās, bija teikusi Rasas mamma. Diemžēl Sūnaiši tā nedomāja un ar savu ķildīgumu gluži labi sadzīvoja. Arī Olle un abas viņa māsas. Acīmredzot viņiem likās, ka utis un kārpas ir laba lieta.

– Kas tev tur ir? – zēns atkārtoja, nepacietīgi izstiepdams roku. – Rādi šurp!

Labi, ka Rasa bija attapīga kā lapsa – tā mēdza sacīt viņas vecmāmiņa Asne. Brīdī, kad Olles roka teju pieskārās olai, viņa atcerējās zēna briesmīgās bailes no vardēm un teica:

– Skaties arī, ja tā vēlies! Tā ir zaļā varde, tūlīt tev parādīšu, cik viņa skaista!

– Varde?! Vēē! – Olle izsaucās, palēkdams soli sāņus. Tad, acīmredzot sapratis, ka neklājas sarunbiedra, turklāt vēl skuķa, priekšā izrādīt bailes, sacīja:

– Phe, vardes ir sīka vienība! Lūk, mans tētis noķēris un atvedis mājās roņu mazuli, tā pavisam cita lieta! Kad būsi pie mums, parādīšu.

Rasa neticēja savām ausīm. Viņa savu mūžu nebija redzējusi roni, un nu tāds dzīvoja kaimiņu sētā?

– Kāpēc jūs viņu paņēmāt? – meitene izsaucās. – Varbūt turpat netālu bija mamma, kas tagad bēdājas par savu mazulīti!

– Kāda man tur bēda? – Olle atmeta ar roku. – Roņiem ir silts kažoks, man tiks jauna veste, tu, dumiķe, kura varbūt domā, ka tā jāšuj no vardes ādas?

– Nē, tā es nedomāju, – Rasa atcirta un pagriezās promiešanai. Šis Olle nudien mācēja nokaitināt! Tad jau labāk būtu paciest kārpas, viņai ienāca prātā.

 

 

Slēptuve

Rasa nezināja, ko par viņas atradumu teiks mamma un tētis. Vai arī viņi uzskatīs, ka olai vajadzīga palīdzība? Ja nu liks nest atpakaļ? Ja nu patiesībā arī šai olai ir mamma – gluži tāpat, kā viņa pirms mirkļa to bija teikusi Ollem? Mamma, kura raud un pārdzīvo, ka Rasa aiznesusi viņas mazulīti? Piepeši meitene vairs nezināja ko domāt, tāpēc par savu atradumu nolēma pagaidām nevienam nestāstīt.

– Mīlulīt, kur tu biji pazudusi? – gribēja zināt Asne, kuru viņa satika pirmo. Vecmāmiņa lielajā māla bļodā jauca pankūku mīklu. Plītī jau kurējās uguns, iesildīdama čuguna riņķus. Turpat tālāk pie galda Rasas brālis Meldrs meistaroja putnu būrīti, atstutējis pret grīdu.

– Es? – Rasa pārvaicāja. – Krastmalā spēlējos. Olle mani aizkavēja.

– Tu ar viņu parunājies? – painteresējās Asne.

Rasa pamāja.

– Tas labi. Reizēm man šķiet, ka ar to puiku neviens nerunā, – vairāk tā kā pie sevis bilda vecmāmiņa.

Taču Rasa tikmēr jau klusītēm slīdēja uz savu kaktiņu augšā pie mūrīša. Mūrītis bija tik liels un plats, ka tur pietika vietas visiem Mežpureņu bērniem, arī Rasas brālim un māsai Irbei. Viņas mamma Rute un tētis Dravis gulēja istabas labajā stūrī, vecmāmiņa un vectēvs Indars – kreisajā. Tā tas bija, cik vien Rasa sevi atcerējās.

– Kur mamma ar tēti? – Rasa no augšas vērsās pie vecmāmiņas, vienlaikus cenšoties sasildīt olu. Viņa tai apkārt bija aplikusi savu cimdiņu un mīksto kazas vilnas lakatu, kas bija izslavēts kā pats siltākais no visiem lakatiem, un skatījās, kur varētu noslēpt vīstokli.

– Aizgāja cirpt aitas. Drīz jau būs atpakaļ.

– Un Irbe?

– Lasa māllēpju ziedus tējai.

– Un vectētiņš?

– Vectētiņš, šķiet, ķimerējas pa šķūnīti. Kas ir, mīlulīt? – vecmāmiņa nolika uz galda bļodu. – Esi sailgojusies pēc visiem? Nāc, es tevi samīļošu!

Pēdējo reizi uzmetusi skatienu slēptuvei iedobītē starp spilvenu un sienu, Rasa nospurdza lejup. Kad vecmāmiņas siltās, spēcīgās rokas viņu cieši apskāva, Rasa ar degunu neviļus piespiedās svītrainajam priekšautam. Tas smaržoja pēc ēdiena. Tomēr šajā brīdī starp viņu un vecmāmiņu bija iespraucies vēl kaut kas. Rasa zināja, ka tas ir noslēpums par olu. Bet tur nu neko nevarēja darīt, un meitene gandrīz nedzirdami nopūtās.

 

Dāvanas

– Kur ir mūsu princesīte? – Rasu pamodināja skaļa balss.

– Tētis! – Rasa pielēca augšā no krēsla, kurā bija neviļus iesnaudusies, un metās ap kaklu lielajam, staltajam vīram, kas stāvēja durvīs.

– Skaties, ko es tev atnesu! – tētis rādīja. Viņa rokās bija kupls balto vizbuļu pušķis.

– Viss izcirtums kā ar baltu palagu pārklāts, – tētis stāstīja un pacēla Rasu augstu gaisā. Viņa aplaida skatienu visapkārt un jau atkal atcerējās par olu. Ak, cerams, ka viņa to ir labi noslēpusi! Rasa jutās visai norūpējusies.

– Rasiņ, nāc, skat, kas te! – durvīs stāvēja arī mamma, un meitene skrēja skatīties. Ai! Mammas plaukstā bija neredzētas krāsas putna spalva – tā zilzaļa vizuļoja saules staros!

– Cik skaista! – meitene priecājās, paņēmusi spalvu rokās. – Kam tā pieder?

– Tā tev dāvana no zivju dzenīša, – paskaidroja tētis. – Tie ir ļoti skaisti putniņi. Kad beigsies ligzdošanas laiks, aiziesim visi uz Tālo ezeru pavērot. Zinu, tur viņi čum un mudž…

Rasai likās, ka vēl nesen viņa par čumēšanu un mudžēšanu kaut kur jau ir dzirdējusi Ak, jā, tā Olle teica par ezermalu un pasaku fejām, kas piepilda vēlēšanās. Šodien viņa bija centusies to pārbaudīt. Nevienu feju gan nesatika, toties izvilka olu. Rasa vēlreiz nedzirdami nopūtās.

– Kas noticis, princesīt? – mamma tomēr bija sadzirdējusi. – Neuztraucies, ja nevarēsi paiet, teikšu, lai tētis paņem tevi pikpaunā. Tāpat kā kādreiz mans tētis mani.

– Tavs tētis? – Rasa brīnījās. – Vai es viņu pazīstu?

Mamma pasmaidīja, bet tētis un vecmāmiņa pat iesmējās.

– Un kā vēl! Tas taču ir tavs vectētiņš! – nu arī Rasa smējās skaļāk par visiem.

Šajā brīdī no jauna vērās durvis un tajās stāvēja tikko piesauktais.

– Kur mana Asne, mana puķīte? – vaicāja vectētiņš Indars, lūkodamies apkārt. Viņam rokās bija rūpīgi darināta bērza tāss turza, līdz augšai pilna ar bērzu sulām, atpazina saprata Rasa.

– Bērzi tek kā traki! Nāc un iedzer, lai esi smuka kā arvien, – viņš aicināja vecmāmiņu. Tas Rasai viņā patika vislabāk – vectētiņš vienmēr staroja priekā.

 

 

Negaidītais pavērsiens

Viss mainījās tik strauji! Vēl vakarā Rasa pirms miega bija nobučojusi olu un novēlējusi labunakti gluži tāpat, kā to ik vakaru viņai darīja mamma. Rīta agrumā Rasu bija uzmodinājusi vecmāmiņa, sakot, ka atnācis Olle. “Nāc, iesim, parādīšu tev ronīti!” zēns nepacietīgi aicināja, un Rasa bija devusies līdzi. Bet kad pēc dažām stundām viņa pārnāca mājās, atklājās, ka ola ir pazudusi.

Rasa atgriezās, vēlēdamās ātrāk izstāstīt, kā viņai gājis.

– Atcerieties, es jums teicu, ka Olles tētis noķēris ronīti? – viņa vērsās pie vecmāmiņas un vectētiņa, kuri meiteni sagaidīja istabā. – Iedomājieties, viņu sauc par Zīdiņu! Un viņa kažoks ir tik pūkains un zīdīgs, – Rasa jūsmoja, kad piepeši ievēroja vecmāmiņas sejas izteiksmi. Meitene uzmeta žiglu skatienu arī vectētiņam, tūlīt pietrūkās kājās un metās augšā uz savu guļvietu.

– Rasa, pagaidi! – nopakaļ skanēja Asnes balss, taču viņa neklausījās.

Piesteigusies pie savas gultas vietas, Rasa izstiepa roku un mēģināja sataustīt noslēpto olu. Pirksti neko neatrada. Ola bija pazudusi! Kā tas varēja notikt? Varbūt Bims to apēdis, meitenei ienāca prātā, viņš taču bija tik kārs uz olu kulteni!

– Mamma atrada tavu olu, – teica vecmāmiņa viņai aiz muguras.

– Mamma? – Rasa spēji izsaucās.

– Viņa sarīkoja lielo pavasara tīrīšanu. Kā katru gadu izpurināja visus matračus un pavisam nejauši atrada tavu slēptuvi.

– Un kur viņa to lika? – meitene no sirds satraucās. – Varbūt izmeta ārā, jo sabijās, ka krokodils izaugs pārāk liels?

– Krokodils? – vecmāmiņa pārjautāja un saņēma mazmeitas roku. – Nāc, iesim, es tev ko parādīšu!

Sekojot Bimam, viņas abas pagāja garām malkas šķūnim un akmens pagrabam, kurā visu ziemu bija glabājušies vasarā sagatavotie krājumi. Tad tuvojās kūtij, kurā dzīvoja zirgi, aitas un kazas, vistas un zosis.

– Mamma atnesa olu uz kūti? – brīnījās Rasa. Viņa neko nesaprata.

Vecmāmiņa pieveda Rasu pie vistu aploka un atvēra durvis.

– Vai redzi Melnīti? – vecmāmiņa rādīja uz vistiņu, kas sēdēja ligzdā. Pārējās pastaigājās un knābāja graudus.

– Zem Melnītes ir paliktas oliņas, jo viņa perē cālīšus. Un tagad arī tevis atrasto olu ar meža pīles pīlēnu.

– Pīlēnu? – Rasa iepleta acis. – Tur iekšā ir pīlēns?

– Mīlulīt, man liekas, šoreiz tu esi kļūdījusies, – vecmāmiņa iesmējās. – Bet ceru, tas tevi pārāk nesarūgtinās, turēt pīles tomēr ir vieglāk nekā krokodilu!

Un Rasa viņai no sirds piekrita.

 

 

Notikums ar astēm

Rasa jutās bezgala laimīga, ka viss tik labi atrisinājies. Bija grūti iedomāties, ko viņa būtu darījusi, ja no olas būtu izšķīlies krokodils, pat ja arī ļoti maziņš! Tāpat nebija ne jausmas, kā izdotos tik ilgi noturēt olu siltumā. Vectēvs zināja stāstīt, ka mazie krokodilēni no olām izšķiļas tikai pēc deviņdesmit dienām. Toties pīlēni – jau pēc nepilna mēneša! Nudien, ar pīlēm bija daudz vienkāršāk.

– Es nezināju, ka dzīvnieciņi ir tik dažādi, – Rasa sacīja vakarā, kad visi sēdēja ap vakariņu galdu un mamma ar vecmāmiņu lika uz šķīvjiem ēdienu.

– Vai ne? – tētis piekrita. – Ar viņiem nekad nav garlaicīgi. Tāpēc pajautāšu, kā tagad klājas tavām kuplastēm?

Ai! Domājot un uztraucoties par olu, Rasa bija piemirsusi abus mazos vāverēnus, kuri dzīvoja vienā no meža augstākajām priedēm un ar kuriem viņa bija cieši sadraudzējusies. Tik ļoti, ka bija iedevusi katram savu vārdu un vēl apmācījusi skriešanā. Čiks un Tiks prata sēdēt uz zara un gaidīja tikai vienu viņas komandu, lai tūlīt sāktu joņot. Uzskrējuši līdz priedes galotnei, vāverēni apgriezās un skrēja lejā. Rasai patika vērot šo sacensību un atkārtot komandu vēl un vēl. Savukārt vāverēniem patika to izpildīt, jo tad viņi saņēma no Rasas pa riekstam, bet uzvarētājs pat divus!

– Kā būtu, ja tu mums viņas parādītu? – piepeši ierosināja tētis. – To, kā viņas prot skriet? Atceries, tu stāstīji!

– Vāveres? – Rasa iepriecināta pārjautāja. – Kad?

– Tūlīt! – tētis kala dzelzi, kamēr tā karsta. – Tāpat uzreiz pēc vakariņām neiesim pie miera.

Rasai likās, ka varbūt mamma iebildīs, jo viņai jāmazgā trauki. Taču mamma neko neteica. Laikam arī viņa gribēja redzēt vāveru trikus, tāpat kā tētis. Tieši tā arī notika! Čiks un Tiks sēdēja savā priedē, it kā būtu viņus jau gaidījuši! Abi klausīja Rasas komandām gandrīz vēl labāk nekā Bims, kurš mīļā miera labad šoreiz bija atstāts mājās. Čiks un Tiks skrēja pa priedi augšā un lejā kā divas rudas bultiņas, kuplās astes mētādami. Tas izskatījās tik jauki, ka visi pat aplaudēja.

– Kas to būtu domājis, ka viņi tik klausīgi, – brīnījās Meldrs.

– Vai to, ka Rasa ir tik pacietīga skolotāja, – piebilda Irbe.

– Man liekas, arī tu esi pelnījusi kādu balvu – tāpat kā viņas riekstus, – ieminējās vectētiņš. Un vecmāmiņa piekrītoši pamāja, vieglītēm piedurdamās vienai no vāverēm ar atslēdziņu, ko turēja rokās. Šajā mirklī Čiks vai varbūt Tiks, jo viņi bija tik līdzīgi, pakampa atslēdziņu, vienā stiepienā uzskrēja augšā pa priedes stāvo stumbru un ar visu nešļavu pazuda savā dobumā!

– Āāāā! – visi pārsteigumā noelsās.

– Dod komandu, lai viņa atnes to atpakaļ, tā ir pagraba atslēdziņa! – izsaucās vecmāmiņa. Rasa ilgi nebija dzirdējusi viņas balsī tādu satraukumu. Varbūt vien toreiz, kad dīķī dzesēšanai ieliktajā bļodā ar lāceņu ķīseli nejauši ielēca krupītis. Un arī tad vecmāmiņa vairāk satraucās par to, kas notiks ar krupīti, nevis ar ķīseli.

Rasa sauca. Un viņai izdevās, vāverēns jau traucās šurp. Tikai – bez atslēgas. Tumšās, mirdzošās actiņas gaidoši vērās cilvēkos. Rasa mēģināja vēlreiz, tomēr atslēga neuzradās.

– Jākāpj pakaļ, – nolēma tētis. Un tā viņi arī darīja: brālis pakāpās uz tēta pleciem un centās aizsniegt priedes sānu zarus. Taču tie bija augstu! Tad tētis palēcās – ar visu Meldru plecos. Brālis izstieptām rokām pieķērās zaram, veikli kā mērkaķēns uzlīda līdz dobumam un iebāza tajā roku. Vāverēni pa to laiku bija pamukuši.

– Dabūji? – Rasa no apakšas sauca.

– Jā! Bet… te ir trīs atslēdziņas! Šķiet, ka vāveres tās krāj!

– Kā – trīs?!

Pēc tam brālis rāpās lejā, līdz tētis viņu noķēra.

– Vai tik tā nav klēts atslēga, kuru mēs visi tā meklējām? –atpazina vectēvs.

Rasa jutās priecīga, ka viss tik labi beidzies. Interesanti, vai arī pīlēnam var kaut ko iemācīt, meitenei vēl ienāca prātā, kad viņi atgriezās mājās.

 

 

Visādas sarunas

– Kāpēc Olle ir tik kašķīgs un dusmīgs? – Rasa reizēm vaicāja savai mammai. Mamma daudz ko zināja, un viņai vajadzēja zināt arī par Olli!

– Kā tev pašai liekas? – jautāja mamma.

– Varbūt tāpēc, ka Sūnaišos maz runā, – minēja Rasa. – Viņi parasti kliedz viens uz otru. Kad biju ciemos, man gribējās mukt projām no turienes.

– Redzi, tu jau pati tiki skaidrībā, – mamma pasmaidīja. – Kad kliedzam uz kādu, nav iespējams pateikt labus vārdus, nāk ārā tikai sliktie. Tāpat arī kliedzot nevar būt mīļš pret otru.

Rasa atcerējās, ka rudenī vecmāmiņa bija adījusi tādas kā garas, biezas šalles dzeltenmelnās krāsās. Taču tās tikai izskatījās pēc šallēm. Kad visi valdziņi bija pareizi saadīti kopā, izrādījās, ka vecmāmiņai iznākuši bišu māju mētelīši, proti, kažociņi, ko ziemā aplikt ap stropiem, lai bites nenosaltu. Sūnaiši par tiem skaļi brīnījās – neko tādu viņi nebija redzējuši. Bet vecmāmiņa uzadīja vēl vienu īpaši skaistu bišu mājas mētelīti un uzdāvināja kaimiņiem.

Pēc līdzīgām sarunām Rasa mēģināja saskaitīt, ko tad viņa īsti mīl. Meitene saskaitīja mammu un tēti, vecmāmiņu un vectētiņu, māsu un brāli. Arī Tiku un Čiku, Bimu, visus zirgus un kazas, vistas un zosis. Protams, arī jauno olu un pīlēnu, kas tajā iekšā! Vai tiešām tas būtu viss? Pašās beigās viņa atcerējās arī par tēta brāli, tēvoci Heino! Arī viņu Rasa ļoti mīlēja, kaut gan tēvocis dzīvoja patālu, pašā Estu zeme! Reizēm viņi visi iekāpa lielajā laivā un brauca pie tēvoča ciemos. Tētis ar vectētiņu airēja. Pa ceļam Rasa parasti aizmiga, bet, kad pamodās, viņi jau gandrīz bija galā. Tēvocis dzīvoja gandrīz vai jūras malā, un no viņa mājas varēja saskatīt staltu bāku. Viņš bija jūrnieks, brauca uz kuģiem un ik pa laikam atveda viņiem dāvanas. Vēl nesen Heino bija atrakstījis, ka bijis kārtējā ceļojumā un visus Mežpureņus gaida dāvanas. Tēvocis gan īsti nestāstīja, kādas, tikai pieminēja, ka Rasa no viņa saņems dzintara ķemmi ar iekusušu laimes zirneklīti. Meitene par to no sirds nopriecājās un gribēja braukt ķemmei pakaļ. Bet tētis teica, ka tagad ir daudz darbu – jāstāda kartupeļi, jāsēj auzas un griķi, tāpēc uz estu zemi viņi braukšot pēc kāda laika.

– Tikai vasarā? – pārprasīja Rasa. – Nē, tā nav laba doma. Ķemme taču līdz tam laikam var pazust, ko tad es darīšu?

Tomēr vecāki palika pie sava. Rasa kādu laiku bija par to bēdīga. Bet tad viņai prātā ienāca lieliska doma – galu galā viņi uz Estu zemi var aizbraukt arī vieni paši – viņa, brālis un māsa!

 

 

Ceļojums

Sākumā ne Meldrs, ne Irbe negribēja piekrist šai Rasas idejai. Viņi pat teica, ka Rasa ir drusku traka. Bet Rasa atgādināja, ka arī viņi saņems dāvanas – arī Irbe un Meldrs.

– Varbūt jūsu dāvanas būs vēl skaistākas? – viņa vaicāja. Un turpināja: – Tas nebūs grūti. Tu airēsi, mēs ar Irbi tev palīdzēsim un drīz vien būsim galā. Atvedīsim dāvanas arī mammai un tētim, vecmāmiņai un vectētiņam, viņi būs priecīgi! Un atceries, cik tēvoča Heino mājās vienmēr ir garšīgi ēdieni?

Tas viss bija taisnība, tāpēc dienā, kad mamma ar tēti agri no rīta jūdza zirgu, lai dotos uz tirgu, arī bērni ilgāk nepalika gultās. Protams, viņi par savu lēmumu neko neteica arī vecvecākiem, kuriem vajadzēja viņus pieskatīt. Tā vietā pavisam klusi izgāja no mājām un steidzās uz ezermalu.

– Jācer, tā ir laba doma, – vairāk tā kā pie sevis noteica Meldrs, pirms atraisīja laivas tauvu.

– Tici man, ļoooooti laba, jo to izdomāju es! – viņu mierināja Rasa.

Tālākais notika tieši tā, kā Rasa bija iedomājusies: viņi, pareizāk sakot, Meldrs, airēja un airēja, līdz Rasa aizmiga. Kad meitene pamodās, brālis vēl aizvien airēja, lai arī ne tik ātri. Viņš izskatījās sasarcis un piekusis.

– Kur ir tā tava estu zeme? – viņš pikti raudzījās Rasā.

– Drīz jābūt, – meitene mirkšķināja miegainās acis. Spīdēja maija saule, visapkārt vīteroja putni. Arī Irbe centās palīdzēt ar airēšanu, bet tik un tā no tēvoča novada nebija ne miņas. Toties uzradās kaut kas cits – sala! Viņi piebrauca klāt nelielai, ar zāli, krūmiem un kadiķiem apaugušai salai un izkāpa tās krastā. Meldrs piesēja laivu pie kādas vēja nogāzta koka saknes.

– Man likās, estu zeme ir drusku lielāka, – brālis zobgalīgi paskatījās uz Rasu.

– Man arī tā likās, – meitene nočukstēja, nesaprašanā vērdamās apkārt. Viņai gribējās raudāt.

– Re, vēl viena laiva! – piepeši izsaucās Irbe, rādot ar pirkstu tālumā. Patiesi! Zilajā ūdenī vīdēja laiva, kas tuvojās salai! Bet tajā atradās…

– Tētis! – no visa spēka iekliedzās Rasa un pielēca kājās. – Un vectētiņš Indars!

Drīz viņi visi sēdēja tēta lielajā laivā, kamēr viņējā, piesieta tauvā, slīdēja tai nopakaļ.

– Tad nu stāstiet vēlreiz, kur jūs bijāt tā saposušies? – jautāja tētis.

– Mēs braucām uz estu zemi, – skaidroja Rasa. – Pie tēvoča Heino pēc dāvanām, būtu arī tev ar mammu atveduši!

– Tā bija viņas ideja, – piebilda Meldrs. – Nesaprotu, kādēļ tā arī neaizbraucām? Slīdēja taču labi, airēju, cik spēka!

– Ja vien būtu iesēdušies pareizajā laivā, kas pie upes, – iesmējās tētis. – Vai neatceraties, ka pie tēvoča Heino vienmēr braucam pa upi? Bet jūs, palaidņi, aizgājāt uz ezeru.

– Tāpēc man likās, ka neko neatpazīstu, – sūkstījās Irbe.

Rasa nopūtās. Viņa bija gribējusi labu visiem, bet nebija zinājusi, kā īsti nokļūt pie tēvoča. Protams, pie viņa jābrauc pa upi, nevis pāri ezeram. Kad viņi devās ceļā visi kopā – ar tēti, mammu, vecmāmiņu un vectētiņu, reizēm paņemot līdzi arī Bimu, lai sunim vienam nav garlaicīgi, – tad gan vienmēr nokļuva, kur vajadzēja. Un Rasa nolēma pagaidīt savu dzintara ķemmi līdz vasaras vidum, kā mamma ar tēti bija solījuši. Gan jau tēvocis Heino to būs nolicis labi dziļi kādā atvilktnē, un nekas ļauns tai nenotiks.

 

 

Divas pēdas, kartupelis

Torīt Rasa negulēja tik ilgi kā parasti, bet modās līdz ar pārējiem, kad mamma viņu mīļi pakutināja pie vaidziņa. Meitene paskatījās pa labi – arī Irbe bija jau pieslējusies sēdus. Paskatījās pa kreisi – tur Meldrs stīvēja kājās bikses. Kas šodien notiks, Rasa mēģināja atcerēties, cenšoties noturēt vaļā acis. Un atcerējās: kartupeļi! Šodien viņi stādīs kartupeļus!

Rasai tie ļoti garšoja. Gan mamma, gan vecmāmiņa prata pagatavot tik dažādus un garšīgus kartupeļu ēdienus, un tā nu nedrīkstēja notikt, ka viņu lielajā akmens pagrabā aptrūktos kartupeļu, vakar bija sacījis tētis. Tāpēc šodien tika rīkota to stādīšanas talka

Rasai patika talkas, vismaz līdz vidum. Tad parasti kļuva nedaudz grūtāk un Rasa mēdza arī pačīkstēt. Bet tētis ar mammu parasti palīdzēja, un sākās talkas otra puse – no vidus līdz beigām. Tas jau vairs nemaz nebija tik ilgi. Rasai patika, ka parasti viņi šajā laikā ne tikai strādāja, bet arī daudz ko pārrunāja. Tas bija citādi nekā pēc pēršanās pirtī, kad vectētiņš stāstīja dažādus jocīgus stāstus. Rasai tad parasti uznāca miegs, tāpēc beigas šiem stāstiem viņa lielākoties nedzirdēja. Taču, stādot kartupeļus, aizmigt bija daudz grūtāk.

– Tēt, vai tu arī reiz biji maziņš? – Rasa vērsās pie tēta, kurš ar arklu dzina garas vagas.

– Nu protams, – tētis pasmaidīja.

– Un mamma? – Rasa vaicāja mātei, kura ar kapli vandīja ciet sastādītās vagas.

– Arī viņa bija tikpat maziņa kā tagad tu, – apstiprināja tētis.

– Vai arī vecmāmiņa bija maza? – Rasa nerimās un pat vairs negaidīja atbildi. Tad jau visi tādi bijuši, pat vectētiņš!

– Ak, Rasa, vai tiešām tu domā, ka esi vienīgā? – brālis par viņu smējās.

Kad Rasai apnika jautāt, viņa klusēja, likdama no sava groza zemē kartupeļus, kā bija parādījusi mamma. Kartupelis, divas pēdiņas, atkal kartupelis. Divas pēdiņas, atkal kartupelis. Un tā vagu pēc vagas. Beigās Rasa jutās krietni piekususi.

– Man liekas, mums jābeidz tos stādīt, – viņa vērsās pie tēta. – Nevar taču ēst kartupeļus vien!

– U-ū! Nāciet nu, pusdienas jau dziest galdā! – kā izdzirdējusi Rasas žēlabas, lauka malā parādījās glābēja vecmāmiņa.

Un viņi gāja, lai ēstu tos pašus brīnišķīgos kartupeļus ar gardām ceptas gaļas šķēlēm, salātiem un rūgušpienu. Kādu drusku atpūtušies, lielie atkal devās uz lauku. Viņiem līdzi aizgāja arī Irbe ar Meldru, bet Rasa palika mājās.

– Tev šajā reizē pietiks, mīlulīt, – bija teikusi mamma. – Tu vēl esi maza, atpūties.

Un Rasai bija skaidrs, ka šī ir talkas labākā daļa.

– Vecmāmiņ, vai pie reizes nevajag kaut ko aiznest vistām? – vaicāja meitene, kad viņas bija palikušas vienas. – Aizskriešu apskatīties, kā klājas manai olai!

Rasa to darīja vai katru dienu – skrēja uz kūti un skatījās uz Melnīti, kura tupēja perēklī. Arī šoreiz Rasai gribējās palūkoties uz olu, taču Melnīte neļāva, bet knāba ar knābi tā, ka sāpēja! Ak, cik labi, ka tur iekšā tomēr ir putns, nevis krokodils, iedomājās Rasa, pūšot sāpošo pirkstu. Ja jau tik grūti sagaidīt pīli, vai viņa spētu gaidīt trīsreiz ilgāk?

 

 

Saldie augļi

Sūrs darbs, saldi augļi, bija sacījusi vecmāmiņa, kad pēc grūtās un garās kartupeļu stādīšanas un arī vakariņām viņi visi mielojās ar dzērveņu uzputeni. Ar augļiem Rasa saprata arī brīdi, kad tētis teica:

– Un tagad visi iesim spēlēt Traci – jautro jampadraci!

Pēc šiem vārdiem Rasa skaļi spiedza. Spiedza arī Irbe un pat mamma! Patiesībā spiedza gandrīz visi, jo Tracis – jautrais jampadracis vecajā siena šķūnī bija kaut kas pavisam īpašs, varētu pat teikt, ka tā bija Mežpureņu ģimenes tradīcija. Rasa nezināja, kurš to iedibinājis – tētis vai vectētiņš –, bet tas arī nebija svarīgi. Galvenais bija piedalīties šajā spēlē – it visiem, arī vecmāmiņai un vectētiņam, protams! Tāpēc, kad jau atkal tētis pieminēja jampadrača vārdu, Rasa pirmā nepacietīgi dīdījās pie durvīm.

– Vai es varēšu sākt pirmā? – viņa vaicāja. Un arī sāka.

Rasa ņēma lielu koka metamo kauliņu un meta to pa grīdu.

– Seši, es eju! – viņa teica un skaitīja lauciņus, kas bija uzzīmēti pa visu siena šķūni. Meitene apstājās uz lauciņa ar skaitli 6, kas šajā gadījumā izrādījās paaugsts bērza bluķītis. Kā tikai šajā spēlē nebija! Katram gājienam kaut kas savs! Pie pašiem griestiem iekārtas šūpoles. Jumta kāpnes uz augšu. Un otras – uz leju. Tieši spēlei ievests zirdziņš Dūkanis, kura mugurā vajadzēja uzkāpt, ja uzkrita īstais skaitlis. Siena panti, kuros lēkāt un no kuriem lēkt lejā – un ne jau nu gluži tā, kā ienāk prātā. Vectēvs šim nolūkam bija uzšuvis pavisam īstu izpletni, tikai maziņu. Vēl tur pa rokai bija noliktas brilles, ko likt uz acīm lēkšanas brīdī! Vēl šajā spēlē bija gaisa tiltiņš un pat pazemes ala, kurai izlienot cauri, līdējs nonāca blakus šķūnī, bet no tā savukārt cita eja veda atpakaļ. Un virvē iesiets lielais koka toveris, kurā spēlētājs grabēdams varēja nobraukt slīpi lejā. Protams, tikai tad, ja viņš nonāca uz lauciņa ar skaitli 25!

– Man šūpoles! – priecājās mamma, sēzdamās tajās iekšā.

– Ļauj, es tev piepalīdzēšu, – sauca tētis un no savas vietas skrēja mammu iešūpot.

– Kur tu stāvēji, vai atceries? – mamma bažīgi prašņāja.

– Protams, pie Dūkaņa.

– Nē, tēt, tu tikko lēci no siena panta! – Rasa iebilda.

– Kas jums tur notiek? – brīnījās Meldrs, tikko veicis savu gājienu un izlīdis no pazemes alas.

– Viņi vienkārši ampelējās, – vectēvs Indars piemiedza viņam ar aci. – Bet es tikmēr jau esmu vinnējis! – viņš vēl piebilda viltīgā balsī.

– Kā tad! – vecmāmiņa smejot izšāva. – Es redzēju, ka tu šmaucies! Labāk sāksim no jauna!

Un viņi to arī darīja.

 

 

Dzimšanas diena

Rasa labi zināja, kurus cilvēkus viņa mīl visvairāk, un tas pats attiecās arī uz dienām. Viņa mīlēja arī visas dienas, kādas vien bija gadā, bet dažas – jo īpaši. Tādas bija, piemēram, dzimšanas dienas, kad viņa saņēma no visiem dāvanas. Arī mammas, tēta, brāļa, māsas un vecvecāku dzimšanas dienas bija īpašas, jo tad savukārt dāvanas varēja gatavot viņa pati. Protams, tādi bija arī Ziemassvētki, kad tētis atnesa eglīti. Viņi to ielika istabas vidū un izpušķoja ar svecītēm, mammas krāsotajiem sudraba čiekuriem un sarkaniem dzijas sarkankrūtīšiem. Pēc tam visi ēda vecmāmiņas ceptos raušus un piparkūkas. Patiesībā īpaša bija katra diena, kurā notika kas negaidīts un labs. Piemēram, vakardiena, kad bija atnācis Olle un cita starpā pastāstījis, ka viņa tētis aizvedis Zīdiņu atpakaļ un palaidis jūrā.

– Tiešām? – Rasa nespēja apslēpt savu prieku – Bet tu taču gribēji silto vesti, atceries? Nu tā tev būs jāšuj no vardes ādas! – viņa pazobojās.

– Nebūs vis, – Olle iebilda. – Vakar pie mana tēta ieradās parunāties tavs tētis ar vectēvu un promejot uzdāvināja varenu aitādu. Tur sanāks ne tikai veste! Un Zīdiņš bija tik skaists, – zēns kā negribot piekrita.

Tas bija vakar. Bet šodien… Šodien Rasu pamodināja klusi smiekli. Sačukstēšanās. Un buča. Kad meitene strauji atvēra acis, viņa redzēja, ka augšā uznākuši itin visi, kas vien Mežpurenēs dzīvoja. Pat Bims bija uzstūmies un tagad bāza pie viņas savu slapjo purnu.

– Mīlulīt, daudz laimes dzimšanas dienā! – teica mamma, pasniegdama zilo vijolīšu pušķi un baltu dāvanu sainīti. Vēl Rasa saņēma smalkas koka dzirnaviņas no tēta, izrakstītu lādīti no Meldra un brīnumjauku lellīti no Irbes. Jā, arī medus šūnu vācelīti un sudraba gredzentiņu no vectēva un buču no Bima. Kad jau likās, ka visas dāvanas beigušās, vecmāmiņa nolika viņas priekšā gaišu skalu groziņu ar vāku.

– Kas tur? – Rasa nepacietīgi vaicāja.

– Atver, – laipni mudināja mamma. Viņai to nemaz nevajadzēja darīt, Rasa jau bija pacēlusi vāku.

– Pīlēns! Viņš ir izšķīlies?!

Visi priecīgi iesmējās, raugoties uz mazo, pūkaino putniņu, kas gāzelēdamies pastaigājās pa groziņu.

– Neticami, bet viņš izšķīlās tieši šorīt, dažas stundas pirms tevis, – pavēstīja vecmāmiņa. – Paskat, jau paguvis nožūt. Kad izkūņojās no čaumalas, sākumā bija slapjš un nevarīgs, bet nu jau kļuvis ņiprāks.

 

– Neticami! – Rasa nopriecājās un piepeši kaut ko atcerējās. Viņa atminējās kā vēl tikai pirms mēneša bija stāvējusi ezera krastā un aizmiegtām acīm lūgusi, lai feja piepilda viņas vēlēšanos. Atvērusi acis, meitene gan neredzēja nevienu pašu feju – ne ar burvju spārniem, ne bez tiem. Un tomēr – Rasa vēlreiz pavērās apkārt – vai viņas vēlēšanās nebija piepildīta?

  1. a
  2. b
  3. c
  4. d
  5. e
  6. f
  7. g
  8. h
  9. i
  10. j
  11. k
  12. l
  13. m
  14. n
  15. o
  16. p
  17. r
  18. s
  19. t
  20. u
  21. v
  22. z
  23. visas
 

Izmantošana nekomerciāliem mērķiem. Atsauce uz biedrību Ideju Forums obligāta.
e-pasts pasakas@pasakas.net 

Informācija grāmatu autoriem un tulkiem Mūsu draugi
Autortiesības © 2019 Ugunsmūris. Visas tiesības aizsargātas. Cube Systems – web dizains un izstrāde
  • Pasaku jaunumi
  • Pievienot Google