Kādu dienu lija stiprs lietus.

   "Klau, kā uz skābeņu lapām bungodungodungo!" gliemežtēvs ierunājās.

   "Pil ari!" gliemežu māmiņa piebalsoja. "Redz, kā tek pa kātu zemē! Redzēsi, ka te būs slapjš. Man prieks, ka mums ir mūsu labās mājiņas un mazajam ari sava. Nudien, mūsu labā ir darīts vairāk nekā visu citu radījumu labā. Uzreiz var redzēt, ka esam pasaules kungi! Mums jau no dzimšanas ir sava māja, un skābeņu mežs iesēts mūsu dēļ... Gribētos gan zināt, cik tālu tas sniedzas un kas ir ārpus tā."

   "Ārpus tā nav nekā!" gliemežu tēvs sacīja. "Labāk nekā pie mums nekur citur nevar būt, un man nav ko vēlēties."

   "Jā," teica māmiņa, "man gan gribētos nokļūt muižā, tikt novā­rītai un uzliktai uz sudraba paplātes, tur tikuši visi mūsu senči, un, tici man, tam vajag būt kaut kam sevišķam!"

   "Muiža, iespējams, ir sakritusi!" gliemežu tētis sacīja. "Vai ari skābeņu mežs ir pāraudzis tai pāri tā, ka cilvēki vairs netiek lau­kā. Nav jau ari kur steigties, bet tu vienmēr tik traki steidzies, un mazais ari sāk tāpat. Vai viņš trīs dienas jau nav rāpies augšā pa to kātu? Man galva reibst, kad paskatos uz viņu!"

   "Nerājies!" gliemežu māmiņa teica. "Viņš rāpjas itin prātīgi, gan mēs vēl dabūsim par viņu priecāties, un kam gan mēs, vecie, lai dzīvotu? Bet vai esi padomājis par to, kur ņemsim viņam sievu? Varbūt dziļi skābeņu mežā ir kāda no mūsu kārtas?"

   "Melnie gliemeži, man šķiet, gan te vēl būs," vecais atbildēja. "Melnie gliemeži bez mājas, tas ir tik prasti! Turklāt viņi ir iedomīgi! Bet vai nenodosim šo lietu komisijā skudrām — tās skraida šurp un turp, it kā viņām būtu kas darāms, gan viņas zinās atrast mūsu gliemezītim sievu!"