Augstu pāri pilsētai staltas kolonnas galā slējās Lai­mīgā Prinča statuja. Tā bija viscaur pārklāta ar plānām tīra zelta plāksnītēm, acu vietā mirdzēja divi krāšņi safīri, bet zobena rokturī kvēloja liels, sarkans rubīns. Visi viņu ļoti apbrīnoja.

   "Viņš ir tik skaists kā vēja rādītājs," teica viens no Pilsētas Padomniekiem, kurš vēlējās iegūt mākslas pazinēja slavu. "Tikai ne tik noderīgs," viņš piebilda, baidīdamies, ka citi to nenotur par nepraktisku sapņotāju, kāds viņš patiesībā nudien nemaz nebija.

   "Kāpēc tu nevari būt tāds kā Laimīgais Princis?" kāda prātīga māmiņa vaicāja savam dēlēnam, kurš raudādams raudzījās mēnesī. "Laimīgais Princis nekad nesapņo un ne par ko neraud."

   "Es priecājos, ka pasaulē ir vismaz viens, kas jūtas pilnīgi lai­mīgs," noburkšķēja kāds cerībās vīlies vīrs, aplūkodams skulptūru.

   "Viņš izskatās gluži kā eņģelis," teica bērni, iznākot no baznī­cas spilgti sarkanos mētelīšos un spodri baltos priekšautiņos.

   "Kā jūs to zināt?" vaicāja Matemātikas Skolotājs. "Jūs taču nekad nevienu eņģeli neesat redzējuši."

   "Ak, mēs viņu redzējām sapnī," bērni atbildēja, un Ma­temātikas Skolotājs satrūkās un savilka bargu seju, jo viņam nepatika tāda bērnu sapņošana.

   Kādu nakti pār pilsētu laidās maza Bezdelīga. Viņas draugi jau pirms sešām nedēļām bija aizlaidušies uz Ēģipti, bet viņa bija aizkavējusies, jo bija iemī­lējusies kādā burvīgā Meldrā. Viņa to bija ieraudzījusi jau agrā pavasari, traukdamās gar upi pakaļ kādam lielam, dzeltenam tauriņam, un tik loti viņu savaldzināja Meldra slaidais stāvs, ka viņa apstājās parunāties.

   "Vai man tevī iemīlēties?" vaicāja Bezdelīga, kurai patika visu noskaidrot tūlīt un uz vie­tas, un Meldrs viņai zemu pakla­nījās. Tad Bezdelīga laidās ap­kārt un apkārt Meldram, spārngaliem skardama ūdens virsmu un saceldama sīkus, sudrabai­nus vilnīšus. Tā viņa izrādīja savas jūtas, un tā tas turpinājās visu vasaru.

  "Cik smieklīga pieķeršanās," vidžināja pārējās Bezdelīgas. "Viņam taču naudas nav nemaz, bet radinieku - ka biezs." Un, pa­tiešām, upmalā taču Meldru bija bez sava gala. Un, kad iestājās ru­dens, visas Bezdelīgas aizlaidās.

 

   Palikusi viena, Bezdelīga jutās pavisam vientuļa, un arī līgavai­nis viņai jau bija apnicis. "Viņš neprot sarunāties," Bezdelīga sprieda. "Un šķiet, ka viņš ir vieglprātīgs, jo vienmēr paklanās katrai Vēsmiņai." Un patiesi - kad uzpūta Vēsmiņa, Meldrs tai padevīgi klanījās. "Man jāatzīst, ka viņš turklāt ir mājās sēdētājs," Bezdelīga turpināja. "Turpretī man patīk ceļot, tātad manam vīram ari vajadzētu būt tādam, kam tas patīk."

   "Vai tu nāksi kopā ar mani?" Bezdelīga beidzot ap­jautājās, taču Meldrs noraidoši šūpoja galvu, jo bija cieši pie­ķēries savai dzīvesvietai.

   "Tu ar mani esi tikai nieko­jies," sauca Bezdelīga. "Es lido­šu pie Piramīdām. Ardievu!" Un viņa aizlaidās.

   Viņa lidoja visu dienu, līdz vakarpusē ieradās pilsētā. "Kur lai apmetos pārnakšņot?" tā prā­toja. "Ceru, ka pilsētā ir ierīkot kāda piemērota vieta." Tad viņa pamanīja statuju staltas kolonnas galā. "Apmetīšos tur!" viņa nolēma. "Vieta ir jauka, un tur būs arī daudz svaiga gaisa." Un Bezdelīga nometās pie Laimīgā Prinča kājām. "Kāda man guļamistaba no tīra zelta!" paraudzījusies apkārt, viņa klusi pie sevis noteica un jau grasījās doties pie miera, bet tieši tajā brīdī, kad viņa gribēja pabāzt galviņu zem spārna, viņai uzpilēja liela ūdens lāse.

   "Dīvaini gan!" Bezdelīga iesaucās. "Debesīs nav ne mākonīša, tikai spožas un dzidras zvaigznes, un tomēr līst lietus. Ziemeļeiropas klimats tiešām ir briesmīgs. Meldram gan patika lietus, bet tā jau bija tikai tāda iedomība." Nopakšķēja vēl viena lāse.

   "Kāds labums no statujas, ja zem tās nevar patverties no lietus?" sūrojās Bezdelīga. "Būs laikam jāapskatās pēc laba dūmeņa." Un viņa nolēma laisties uz citu vietu.

   Bet, pirms viņa paspēja pacelties spārnos, nopilēja vēl viena lāse, un Bezdelīga palūkojās augšup un - ai! - ko viņa ieraudzīja!

   Laimīgā Prinča acis bija pilnas asaru, un pa zeltītajiem vai­giem tās ritēja uz leju. Mēnessgaismā Prinča seja izskatījās tik skaista, ka mazās Bezdelīgas sirdī ielija žēlums.

   "Kas tu esi?" viņa vaicāja.

   "Es esmu Laimīgais Princis."

  

    "Kāpēc tad tu raudi?" Bezdelīga brīnījās. "Tu mani saslapināji!"

   "Kad es biju dzīvs un man bija cilvēka sirds," atbildēja statu­ja, "es nezināju, kas ir asaras, jo dzīvoju Sansusī pilī, kur bēdām ieiet nav ļauts. Augu dienu es draiskojos dārzā kopā ar saviem biedriem, bet vakarā vadīju dejas Lielajā Zālē. Apkārt dārzam slējās augsta siena, un man pat prātā neienā­ca, kas atrodas aiz tās. Galminieki iesauca mani par Laimīgo Princi, un, ja vien izpriecas nozīmē laimi, tad es patiešām biju ļoti laimīgs. Tā es dzīvoju, līdz nomiru. Tagad, kad esmu jau miris, viņi mani uzcēluši augstāk par visiem, un nu es varu noraudzīties katrā nejaucībā, katrā nelietībā, kas notiek manā pilsētā. Kaut gan man ir svina sirds, es nespēju par to neraudāt."

   "Kā, vai tad viņš nav viscaur no zelta?" Bezdelīga izbrīnījusies nodomāja. Bet viņa bija pārāk labi audzināta, lai aizvainojošas piezīmes izteiktu skaļi.

   "Tālu no šejienes," turpināja statuja klusā, daiļskanīgā balsī, "šaurā nomales ieliņā atrodas nabadzīga būdiņa. Viens tās logs ir atvērts, un pa to es redzu pie galda sēdošu sievieti. Viņas seja ir kalsna un nogurusi, rokas - raupjas un sarkanas, un adatu sadurstītas, jo viņa ir šuvēja. Viņa izšuj ērkšķrozīšu ziedus uz Karalienes visskaistākās Galma Dāmas zīda tērpa, ko tā vilks mugurā nākamajā Galma ballē. Istabas kaktā gultiņā guļ viņas slimais dēlēns. Viņam ir drudzis, un viņš lūdz kādu apelsīnu. Mātei nav nekā cita ko dot, kā vienīgi upes ūdens, un tāpēc puisēns raud. Bezdelīga, Bezdelīga, mazā Bezdelīga, vai tu neaiznestu viņai to rubīnu no mana zobena roktura? Manas kājas ir piekaltas pjedestālam, es pats nespēju aiziet."

   "Mani gaida Ēģiptē," Bezdelīga atbildēja. "Mani draugi jau lidi­nās virs Nīlas pa straumei un pret straumi un runājas ar lielajiem lotosziediem. Drīz viņi dosies uz naktsguļu Dižā Faraona kapenēs. Pats Faraons arī ir tur, guļ savā apgleznotajā sarkofāgā.

   Viņš dus, ietīts dzeltenā linu audeklā, iesvaidīts smaržīgām zālēm. Ap kaklu viņam ir bāli zaļa nefrīta rota, bet plaukstas atgādina sakaltušas kļavlapas."

   "Bezdelīga, Bezdelīga, mazā Bezdelīga," Princis ierunājās atkal. "Vai tu nevari palikt pie manis šo vienu nakti un būt mana vēstnese? Zēns ir tik izslāpis, un māte ir tik bēdīga."

   "Nevarētu teikt, ka man patiktu zēni," Bezdelīga atbildēja. "Pa­gājušajā vasarā, kad biju apmetusies pie kādas upes, tur skraidīja divi ļauni puikas, dzirnavnieka dēli, un apmētāja mani ar akmeņiem. Tiesa gan, viņi ne reizi netrāpīja; mums, bezdelīgām, ir ļoti grūti trāpīt, mēs esam pārāk izveicīgas, turklāt es nāku no sevišķi izveicīgas dzimtas. Tomēr tā bija necieņas izrādīšana."

   Taču Laimīgais Princis izskatījās tik nelaimīgs, ka mazajai Bezdelīgai kļuva viņa žēl.

  

  "Te gan ir ļoti auksts," viņa sacīja, "bet es palikšu pie tevis šo vienu nakti un būšu tava vēstnese."

   "Paldies tev, mazā Bezdelīga," Princis pateicās.

   Un tā Bezdelīga izurbināja lielo rubīnu no Prinča zobena rok­tura un, to knābītī satvērusi, aizšāvās pār pilsētas jumtiem.

   Viņa palidoja garām katedrāles tornim, ko greznoja balti marmora eņģeļi. Viņa laidās garām pilij un dzirdēja skanam deju mūziku. Kāda daiļa meitene iznāca uz balkona kopā ar savu iemīļoto.

   "Cik burvīgas zvaigznes," viņš viņai teica. "Cik burvīgs ir mīlestības spēks!"

   "Es ceru, ka mans tērps līdz Galma ballei būs gatavs," viņa atbildēja. "Es to liku izšūt ar ērkšķrozīšu ziediem, bet šuvēja ir tik slinka!"

   Bezdelīga laidās pār upi un redzēja kuģu mastos iekārtos lāktu­rus. Viņa laidās pār ebreju kvartālu un redzēja vecus jūdus savā starpā kaulējamies un vara svaros sveram naudu. Beidzot viņa nonāca pie nabadzīgās būdiņas un ielūkojās iekšā. Zēns gultiņā svai­dījās drudzī, bet māte bija iemigusi - viņu bija pieveicis nogurums.

   Bezdelīga ielidoja istabā un nolika lielo rubīnu uz galda pie sievietes uzpirksteņa. Tad klusītēm aplidoja gultiņu, apvēdīdama bērna pierīti spārniem.

   "Man vairs nav tik karsti!" zēns nomurmināja. "Es drīz kļūšu vesels." Un ieslīga dziļā miegā.

    Bezdelīga steidzās atpakaļ pie Laimīgā Prinča un pastāstīja, ko paveikusi. "Savādi," viņa piebilda, "lai gan laiks ir tik auksts, tomēr man kļuvis siltāk."

    "Tas tāpēc, ka tu paveici labu darbu," Princis paskaidroja. Un mazā Bezdelīga nosēdās pārdomāt notikušo, bet drīz vien aiz­miga. Domāšana viņai allaž uzdzina miegu.

   Kad pienāca jauna diena, Bezdelīga laidās uz upi nomazgāties. "Kāda neparasta dabas parādība," iesaucās Ornitoloģijas Profesors, kurš tajā brīdī pastaigājās pa tiltu. "Bezdelīga ziemā!" Un viņš uzrakstīja garu vēstuli vietējai avīzei. Ikviens to vēlāk citēja, jo tajā bija daudz svešu, nevienam nesaprotamu vārdu.

   

   "Šonakt es lidošu uz Ēģipti," Bezdelīga paziņoja un bija labā noskaņojumā, jo domāja par tālo ceļojumu. Viņa aplidoja visus pilsētas pieminekļus un ilgu laiku notupēja baznīcas torņa galā. Lai kur viņa parādījās, zvirbuļi čiepstēja cits caur citu un sauca: "Lūk, kāda ievērojama svešiniece!" Tā Bezdelīga patīkami pavadīja laiku.

   Kad uzlēca mēness, viņa atgriezās pie Laimīgā Prinča.

   "Vai tev nav kāds, ko pasveicināt Ēģiptē?" viņa sauca. "Es tūlīt lidošu turp."

   "Bezdelīga, Bezdelīga, mazā Bezdelīga," lūdza Princis. "Vai tu nevari palikt pie manis vēl vienu nakti?"

   "Mani gaida Ēģiptē," Bezdelīga iebilda. "Rīt mani draugi lidos augšup pa Nīlu uz Otro Ūdenskritumu. Tur niedrājā ganās nīlzir­gi, un milzīgā granīta tronī sēž Dievs Memnons. Visu nakti viņš vēro zvaigznes, un, kad iemirdzas rīta zvaigzne, viņš vienu reizi iekliedzas aiz prieka un tad ieslīgst savā klusēšanā. Dienvidū lejā pie ūdens nāk dzelteni lauvas, lai padzertos. Acis tiem zaļas kā berils, to rēcieni skaļumā pārspēj pat ūdenskritumu."

   "Bezdelīga, Bezdelīga, mazā Bezdelīga," lūdza Princis. "Tālu no šejienes, pilsētas otrā malā, kādā jumtistabiņā es redzu jau­nekli. Viņš sēž, noliecies pār papīriem apkrautu galdu, bet blakus viņam tējas glāzē vīst vijolīšu pušķītis. Viņam ir biezi, brūni un cirtaini mati, viņa lūpas ir sārtas kā granāti, bet acis - lielas un sapņainas. Viņš pūlas pabeigt lugu Teātra Direktoram, bet ir tā nosalis, ka vairs nespēj parakstīt. Kamīnā uguns nekuras, un aiz bada viņš kļuvis pavisam vārgs."

   "Es palikšu pie tevis vēl vienu nakti," Bezdelīga piekrita, jo viņai patiešām bija laba sirds. "Vai man būs jāaiznes viņam otrs rubīns?"

   "Ak vai! Man vairs nav rubīnu!" Princis sadrūma. "Viss, kas man atlicis, ir tikai acis. Tās darinātas no retiem un dārgiem safīriem, kas pirms tūkstoš gadiem atvesti no Indijas. Ņem vienu un aiznes jauneklim. Viņš to pārdos zeltkalim, nopirks malku un pārtiku un pabeigs lugu."

   "Dārgo Princi," Bezdelīga atbildēja, "to es nespēju!" Un viņa sāka raudāt.

  

  "Bezdelīga, Bezdelīga, mazā Bezdelīga," teica Princis. "Dari, kā es tev lieku!"

   Un Bezdelīga izknāba Princim aci un laidās uz jumtistabiņu. Iekļūt tajā nebija grūti, jo jumts bija caurs. Pa to viņa ari ielidoja iekšā. Jauneklis nedzirdēja putna spārnu švīkstus, jo bija galvu rokās paslēpis. Bet, kad viņš pacēla skatienu, ieraudzīja novītušajās vijolītēs ieliktu skaistu safīru.

   "Mani sāk novērtēt!" viņš sauca. "To droši vien atsūtījis kāds bagāts mana talanta pielūdzējs. Tagad es varēšu pabeigt savu lugu." Un viņš izskatījās patiesi laimīgs.

   Nākamajā dienā Bezdelīga aizlaidās līdz ostai. Viņa nosēdās uz liela burinieka masta un vēroja, kā jūrnieki ar virvēm no kuģa tilpnēm velk laukā smagas lādes. "Aiziet!" viņi sauca ikreiz, kad lūkā parādījās kārtējā lāde.

   "Es dodos uz Ēģipti!" Bezdelīga uzsauca, taču neviens viņu neie­vēroja, un, kad uzlēca mēness, viņa atgriezās pie Laimīgā Prinča.

   "Atnācu atvadīties no tevis," Bezdelīga teica.

   "Bezdelīga, Bezdelīga, mazā Bezdelīga," Princis ierunājās. "Vai tu nevari palikt pie manis vēl vienu nakti?"

   "Ir ziema," Bezdelīga atbildēja, "un drīz sāks snigt aukstais sniegs. Ēģiptē saulīte silda zaļās palmas, bet zem tām laiski staipās dubļos ierakušies krokodili. Manas draudzenes jau būvē ligzdas Baalbekas templī, un sārtās un baltās dūjas dūdodamas vēro viņu darbu. Dārgais Princi, man jādodas projām, bet es tevi nekad neaizmirsīšu un nākamajā pavasarī atnesīšu tev divus brīnišķīgus dārgakmeņus to vie­tā, kurus tu atdāvināji. Rubīns būs sarkanāks par vissarkanāko rozi, bet safīrs būs zils kā dziļdziļā jūra."

   "Tepat parkā," Laimīgais Princis teica, "stāv mazā sēr­kociņu pārdevēja. Sērkociņi viņai nejauši iekrita renstelē un samirka. Meitenītes tēvs viņu sitīs, ja viņa atgriezīsies mājās bez naudas, tāpēc viņa raud. Viņai nav ne kurpīšu, ne zeķīšu, mazā galviņa viņai kaila. Izknāb man otru aci un nones to meitenītei, tad tēvs viņu nesitīs."

   "Es palikšu pie tevis vēl vie­nu nakti," Bezdelīga teica, "bet es nespēju atņemt tev otru aci. Tad taču tu kļūsi pavisam akls."

  

   "Bezdelīga, Bezdelīga, mazā Bezdelīga," Princis neatlaidās. "Dari, kā es tev lieku."

   Un Bezdelīga izknāba Prin­cim otru aci un metās lejup. Spārni nošvīkstēja pār mazo sērkociņu pārdevēju, un dārg­akmens iekrita viņai plaukstā.

   "Cik skaists stikla gaba­liņš!" iesaucās meitenīte un smiedamās skrēja mājup.

   Tad Bezdelīga atgriezās pie Prinča.

   "Tagad tu esi akls," viņa tam sacīja, "tāpēc es palikšu pie tevis uz visiem laikiem." "Nē, mazā Bezdelīga," nabaga Princis iebilda. Tev jādodas projām uz Ēģipti.

   "Es palikšu pie tevis uz visiem laikiem," Bezdelīga atbildēja un apgūlās pie Prinča kājām.

   Visu nākamo dienu viņa tupēja Princim uz pleca un stāstīja, ko bija pieredzējusi svešajās zemēs. Viņa stāstīja par sārtajiem ibisiem, kas garās rindās stāv Nīlas krastos un ar knābi ķer zelta zivtiņas; par Sfinksu, kas ir tikpat veca kā pasaule un mājo tuk­snesī, un visu zina; par tirgoņiem, kas gausi soļo blakus saviem kamieļiem un rokās tur dzintara krelles; par Mēness kalnu vald­nieku, kurš ir tik melns kā melnkoks un pielūdz milzu kristālu; par lielo, zaļo čūsku, kas guļ palmas galotnē un ko divdesmit priesteri baro ar medusmaizītēm; par pigmejiem, kas uz platām lapām peld pāri lielam ezeram un mūžam karo ar taureņiem.

   "Mana mazā, mīļā Bezdelīga," teica Princis. "Tu stāsti man brī­nišķīgus stāstus, bet vēl apbrīnojamāks ir stāsts par cilvēku ciešanām. Nabadzība ir vislielākais cilvēces Noslēpums. Lido pār manu pilsētu, mazā Bezdelīga, un pastāsti man, ko tur redzēsi."

   Un Bezdelīga lidoja pār lielo pilsētu un vēroja, ka bagātie līksmo savos greznajos namos, bet ubagi salst pie to vārtiem. Viņa ielidoja tumšās šķērsieliņās un redzēja badā izvārgušu bērnu bālās sejas skumji veramies melnajā tumsā. Zem tilta arkas divi mazi zēni gulēja rociņām viens otru cieši apkampuši, lai kaut mazliet sasildī­tos. "Kā mums gribas ēst!" viņi teica. "Te jūs nedrīkstat gulēt!" Naktssargs uzkliedza un izdzina tos abus ārā, lietū.

   Bezdelīga atgriezās un pastāstīja Princim, ko redzējusi.

   "Es esmu pārklāts ar tīra zelta lapiņām," Princis sacīja. "Noņem tās citu pēc citas un atdod nabaga nelaimīgajiem; dzīvajiem vienmēr šķiet, ka zelts viņus var padarīt laimīgus."

  

   Citu pēc citas Bezdelīga norā­va zelta lapiņas, līdz Laimīgais Princis kļuva gluži blāvs un pelēks. Lapiņu pēc lapiņas vistī­rākā zelta viņa aiznesa nabadzī­gajiem, un bērnu sejiņās parā­dījās sārtums, un tie rotaļājās uz ielas un smējās. "Mums tagad ir maizīte!" viņi sauca.

   Tad uzsniga sniegs, un līdz ar to atnāca sals. Ielas laistījās kā sudrabā lietas, tik spožas un mirdzošas; garas lāstekas kā kristāla dunči karājās pie namu jumtiem, ļaudis ietinās kažokos, bet pa ledu koši sarkanās micītēs slidinājās mazi zēni.

   Nabaga mazajai Bezdelīgai sala aizvien vairāk un vairāk, tomēr Princi tā neatstāja, tik ļoti viņa bija to iemīļojusi. Kad maiz­nieks neskatījās, viņa uzknābāja maizes drupačas pie maiznīcas durvīm un pūlējās sasildīties, plivinot spārniņus.

   Taču beidzot viņa saprata, ka drīz mirs. Saņēmusi atlikušos spēkus, viņa pēdējo reizi nolai­dās Princim uz pleca.

   "Ardievu, dārgais Princi!" viņa čukstēja. "Vai drīkstu no­skūpstīt tavu roku?"

   "Es priecājos, ka tu beidzot dosies uz Ēģipti, mazā Bezdelī­ga!" Princis teica. "Pārāk ilgi tu esi šeit kavējusies; bet tu drīksti mani noskūpstīt uz lūpām, jo es mīlu tevi."

   "Ne jau uz Ēģipti es došos," Bezdelīga atbildēja. "Es došos uz Nāves zemi. Bet Nāve jau ir tikai Miega māsa, vai ne?"

   Un Bezdelīga noskūpstīja Lai­mīgo Princi uz lūpām un nokrita pie viņa kājām bez dzīvības.

   Tajā mirklī statujas iekšienē atskanēja dīvains krakšķis, it kā tur kaut kas būtu salūzis. Un tā arī bija - svina sirds bija pārplīsusi uz pusēm.

   Sals nudien bija nežēlīgi bargs.

   Agri nākamajā rītā pilsētas Mērs pastaigājās pa parku savu Padomnieku pavadībā. Iedams garām kolonnai, viņš pacēla galvu un palūkojās augšup uz statuju: "Ak vai! Cik noplucis izskatās mūsu Laimīgais Prin­cis!" viņš iesaucās.

   "Patiešām, cik noplucis!" sauca Padomnieki, kas vienmēr piekrita Mēram, un piegāja paskatīties tuvāk.

  

   "Rubīns no zobena roktura izkritis, acis pazudušas, un no zelta vairs nav ne miņas," Mērs secināja. "Viņš nu gan neizskatās daudz labāk par kādu ubagu!"

   "Ne labāk par ubagu!" piekrita Padomnieki.

   "Turklāt pie viņa kājām ir beigts putns!" Mērs turpināja. "Mums jāizdod likums, kas aizliedz putniem nobeigties šajā vietā." Un Pilsētas Padomes Sekretārs pierakstīja šo ieteikumu kabatas grāmatiņā.

   Tad viņi novāca Laimīgā Prinča statuju no postamenta.

   "Tā kā viņš vairs nav skaists, viņš nav arī vairs vajadzīgs," atzina Universitātes Mākslas Profesors.

   Prinča statuju izkausēja, un Mērs sasauca lielu sapulci, lai izlemtu, ko darīt ar iegūto metālu.

   "Mums, protams, nepieciešama jauna statuja," viņš ierosinā­ja. "Tajā varētu attēlot mani."

   "Attēlot mani," atkārtoja Pilsētas Padomnieks, un visi sastrī­dējās. Kad es par viņiem dzirdēju pēdējoreiz, viņi vēl joprojām strīdējās.

   "Cik savādi!" teica metāllietuves strādnieku vecākais. "Salūzusi svina sirds nekūst pat ugunī. Jāsviež prom."

   Un viņš izmeta sirdi atkritumu kaudzē, kur jau gulēja mirusī Bezdelīga.

   "Atnes man no šīs pilsētas divas visvērtīgākās lietas," Dievs lika vienam no saviem Eņģeļiem; un Eņģelis Viņam atnesa svina sirdi un mirušo putnu.

   "Tu esi pareizi izvēlējies," teica Dievs, "jo šis mazais putniņš nu mūžam dziedās manā Paradīzes dārzā, un Laimīgais Princis teiks un slavēs mani manā Zelta pilsētā. "