Viņa teica, ka dejos ar mani, ja viņai uzdāvināšu sarkanas rozes," raudāja jaunais Students, "bet manā dārzā nav nevienas sarkanas rozes!"

   To izdzirdēja Lakstīgala sava ligzda vecaja Ozola un ziņkārīgi palūkojās caur lapām.

   "Nevienas sarkanas rozes visā manā dārzā!" Students sauca, un viņa skaistās acis pieplūda asarām. "Ak, no kādiem sīku­miem var būt atkarīga laime! Visu pasaules gudro grāmatas es esmu izlasījis, visus filozofijas noslēpumus atklājis, taču mana dzīve ir izpostīta, jo man nav sarkanas rozes."

   "Lūk, beidzot viens īsts mīlētājs," teica Lakstīgala. "Ik nakti es dziedāju par viņu, lai gan nepazinu, ik nakti stāstīju par viņu zvaigznēm, un nu es viņu redzu. Viņa mati ir tumši kā hiacintes pumpurs un lūpas sarkanas kā roze, pēc kuras viņš ilgojas; bet viņa seja kaislībā kļuvusi bāla kā ziloņkauls, un pieri apzīmogo­jušas skumjas."
    "Princis rītvakar rīko balli," jaunais Students čukstēja, "un mana mīļotā arī tur būs. Ja es viņai aiznesīšu sarkanu rozi, viņa dejos ar mani līdz rītausmai. Ja aiznesīšu viņai sarkanu rozi, es turēšu viņu savās rokās un viņa nolieks galvu man uz pleca, un viņas roka dusēs manējā. Bet manā dārzā nav nevienas sarkanas rozes, tāpēc man būs jāsēž vienam un viņa paies man garām. Viņa pat nepalūkosies uz mani, un mana sirds sāpēs salūzīs."

   "Lūk, tas patiesi ir īsts mīlētājs," Lakstīgala nodomāja. "Es dziedu par to, kas viņam liek ciest: kas man ir prieks, viņam - sāpes. Kāds brīnums gan ir mīlestība! Tā ir vērtīgāka par smaragdiem un dārgāka par cēlajiem opāliem. To nenopirkt par pērlēm un granātiem, un tirgus laukumā to velti meklēt. Tā nav iegūstama pie veikalniekiem, nedz arī zeltā atsverama."

   "Muzikanti apsēdīsies galerijā," teica jaunais Students, "un nolieksies pār stīgām, un mana mīļotā laidīsies dejā līdz ar vijoli un arfu. Viņa dejos tik viegli, kājām tik tikko skardama grīdu, un galminieki košos tērpos virpuļos viņai apkārt. Bet ar mani viņa nedejos, jo man nav sarkanas rozes, ko viņai dot." Un viņš sakņupa zālē, paslēpa seju rokās un ieraudājās.

   "Kādēļ viņš raud?" apvaicājās zaļa Ķirzaciņa, gaisā saslietu astīti skriedama garām.

   "Patiešām, kādēļ?" bilda Taurenis, spožam saulstaram seko­dams.

   "Patiešām, kādēļ?" čukstēja Margrietiņa savai kaimiņienei maigā, klusā balstiņā.

   "Viņš raud sarkanas rozes dēļ," Lakstīgala teica.

   "Sarkanas rozes dēļ!" visi iesaucās. "Cik smieklīgi!"

   Un mazā Ķirzaciņa, savā ziņā ciniska būtne, skaļi iesmējās.

   Bet Lakstīgala saprata Studenta slepenās bēdas, un viņa klusa sēdēja Ozolā un domāja par mīlestības noslēpumu.

   Pēkšņi viņa izpleta brūnos spārniņus un uzspurdza gaisā. Kā ēna pazibēja alejā, kā ēna pārslīdēja dārzam.

   Pašā dārza vidū zālienā kuploja brīnišķīgs Rožukrūms, un, kad Lakstīgala ieraudzīja to, viņa laidās turp un uzmetās uz kāda ziedoša zara.

   "Dod man sarkanu rozi," viņa lūdza, "un es nodziedāšu tev savu skaistāko dziesmu."

   Bet Rožukrūms tikai papurināja galvu.

   "Manas rozes ir baltas," tas atbildēja. "Tik baltas kā jūras putas un vēl baltākas par kalngalu sniegu. Bet laidies pie mana brāļa, kas aug blakus vecajam saules pulkstenim, varbūt viņš varēs iedot tev to, ko tu vēlies.

   Tad Lakstīgala laidās pie Rožukrūma, kas auga blakus vecajam saules pulkstenim.

   "Dod man sarkanu rozi," viņa lūdza, "un es nodziedāšu tev savu skaistāko dziesmu."

   Bet Rožukrūms tikai papu­rināja galvu.

   "Manas rozes ir dzeltenas," tas atbildēja. "Tik dzeltenas kā nāriņas mati, kad tā sēd dzin­tara tronī, un vēl dzeltenākas par narcisēm pļavā, pirms ierodas pļāvējs ar izkapti. Bet laidies pie mana brāļa, kas aug zem Studenta istabas lo­ga, varbūt viņš varēs iedot tev to, ko tu vēlies."

   Tad Lakstīgala laidās pie Rožukrūma, kas auga zem Studenta istabas loga.

   "Dod man sarkanu rozi," viņa lūdza, "un es nodziedāšu tev savu skaistāko dziesmu."

   Bet Rožukrūms tikai nopū­tās.

   "Manas rozes ir sarkanas," tas atbildēja. "Tik sarkanas kā dūjas kājas, un vēl sarkanākas par koraļļu vēdekļiem, kas šūpojas okeāna dzīlēs. Bet ziema izsaldēja manas dzīslas, sals nokoda manus pumpurus, vētra aplauza manus zarus, tāpēc šogad man rožu nebūs."

   "Es gribu tikai vienu sarkanu rozi," Lakstīgala lūdzās, "tikai vienu sarkanu rozi! Vai tiešām nav iespējams tādu dabūt?"

   "Viena iespēja ir," Rožukrūms atbildēja. "Bet tā ir tik bries­mīga, ka es neuzdrīkstos tev par to stāstīt."

   "Pastāsti gan," Lakstīgala neatlaidās, "es nebaidos."

   "Ja tu gribi sarkanu rozi," Rožukrūms stāstīja, "tev tā jāiz­plaucē mēnessgaismā ar savu dziesmu un jānokrāso ar savas sirds asinīm. Tev jādzied man, krūtīm pie ērkšķa spiežoties. Kad būsi man dziedājusi visu nakti, ērkšķis lai ieduras tavā sirdī, tad tava dzīvība aizplūdīs manos zaros un kļūs par manējo."

   "Nāve ir dārga maksa par vienu sarkanu rozi," teica Lakstīgala, "un dzīvība katram ir tikai viena. Ir tik jauki sēdēt zaļā mežā, vērot sauli zelta karietē un mēnesi pērļu ratos. Saldi smaržo vilkābeles, vēl saldāk - zilās pulkstenītes, gravās paslēpušās, un pakalnos ziedoši virši. Tomēr Mīlestība ir pārāka par Dzīvību, un kas gan ir maza putna sirds pret cilvēka sirdi?"

   Tad viņa izpleta savus brūnos spārniņus un uzspurdza gaisā. Kā ēna pazibēja alejā, kā ēna pārslīdēja dārzam.

   Jaunais Students vēl aizvien gulēja turpat zālē, kur viņa to bija atstājusi, un asaras viņa skaistajās acīs vēl nebija nožuvušas.

   "Esi laimīgs!" dziedāja Lakstīgala. "Esi laimīgs, tev būs tava sarkanā roze. Es to izplaucēšu mēnessgaismā ar savu dziesmu un nokrāsošu ar savas sirds asinīm. Vienīgais, ko es tev par to lūdzu, - esi uzticīgs Mīlestībai, jo, lai cik gudra būtu Filozofija, Mīlestība ir gudrāka par to un, lai cik varens būtu Spēks, Mīlestība ir varenāka par to. Ugunssarkani ir tās spārni, kā lies­ma ir viņa pati. Viņas lūpas ir saldas kā medus un dvaša - kā smaržīgs vīraks."

   Students pacēla galvu un ieklausījās, taču nesaprata, ko Lakstīgala viņam stāsta, jo zināja tikai to, kas rakstīts grāmatās. Bet Ozols saprata un noskuma, jo viņam patika mazā Lakstīgala, kas savu ligzdu bija ievijusi viņa zaros.

   "Nodziedi man vēl pēdējo reizi savu dziesmu," Ozols čukstē­ja. "Es būšu tik vientuļš, kad tevis vairs nebūs."

   Un Lakstīgala dziedāja Ozolam, un viņas balss guldzēja kā ūdens no sudraba krūzes.

   Kad dziesma bija galā, Students piecēlās kājās un izvilka no kabatas piezīmju grāmatiņu un zīmuli.

   "Viņai piemīt formas izjūta," viņš nosprieda pie sevis, dodamies prom caur birzi, "to nevar noliegt; bet vai viņai ir arī jūtas? Šķiet, ka tomēr ne. Būtībā viņa ir tāda pati kā vairums mākslinieku - tikai spoža tehnika bez patiesa pārdzīvojuma. ' Viņa jau nu nespētu ziedot sevi citiem. Viņai prātā tikai mūzika. Un kurš gan nezina, ka māksla ir egoistiska? Tomēr jāatzīst - viņas dziesmā saklausāmas arī dažas burvīgas notis. Cik žēl, ka tās neko nenozīmē un ka no tām nav nekāda praktiska labuma."

   Students iegāja istabā, atlaidās uz sava salmu maisa un sāka prātot par savu mīlestību; pēc maza brīža viņš jau bija aizmidzis.

   Tiklīdz pie debesīm iemirdzējās mēness, Lakstīgala aizlidoja pie Rožukrūma un piespieda krūtis ērkšķim. Visu nakti viņa dziedāja, ērkšķim piespiedusies, un saltais mēness kristāls noslīdēja zemāk un klausījās.

   Visu nakti viņa dziedāja, un ērkšķis dūrās krūtīs dziļāk un dziļāk, un asinis pamazām aizplūda no viņas.

   Vispirms viņa dziedāja par mīlestību, kas mostas zēna un meitenes sirdī. Un Rožukrūma pašā augstākajā zarā izplauka brīnumskaista roze, vērdama ziedlapu pēc ziedlapas, gluži kā dziesma sekoja dziesmai. Sākumā tā bija blāva kā migla pār upi, blāva kā rīta krēsla, sudrabaina kā rītausmas spār­nu atspīdums. Kā rozes ēna sudraba spogulī, kā rozes at­spulgs avota ūdenī - tāds bija zieds, kas uzplauka Rožukrū­ma visaugstākajā zarā.

   Bet Rožukrūms lika, lai Lak­stīgala piespiežas vēl ciešāk pie ērkšķa.

   "Piespiedies ciešāk, mazā Lakstīgala," sauca Rožukrūms, "citādi diena atausis, pirms vēl roze būs gatava."

    Tad Lakstīgala piespiedās ērkšķim vēl ciešāk, bet dzies­ma kļuva skaļāka un skaļāka, jo nu viņa dziedāja par kais­lību, kas dzimst vīrieša un sievietes sirdī.

   Liegs sārtums ielija rozes ziedlapiņās, kā ielīst sārtums līgavaiņa sejā, kad tas skūpsta savas līgavas lūpas.

   Bet ērkšķis vēl nebija sasnie­dzis Lakstīgalas sirdi, tāpēc arī rozes viducis vēl palika balts, jo tikai Lakstīgalas sirds asinis spēja iekrāsot rozes sirdi.

   Tad Rožukrūms lika, lai Lak­stīgala piespiežas vēl ciešāk pie ērkšķa. "Piespiedies ciešāk, mazā Lakstīgala," sauca Rožukrūms, "citādi diena atausis, pirms vēl roze būs gatava."

   Tad Lakstīgala piespiedās vēl ciešāk, un ērkšķis sasniedza sirdi, un ass sāpju vilnis pārņēma viņu. Taču, jo nežēlīgākas kļuva sāpes, jo kvēlāk skanēja dziesma, un nu Lakstīgala dziedāja par Mīlestību, kas gūst piepildījumu tikai Nāvē, par Mīlestību, kas nebeidzas kapsētā.

   Un brīnumskaistā roze kļuva tumšsarkana, kā debesis saullēkta pusē. Koši sarkans bija rozes ziedlapu vainags, tumši sarkana kā rubīns bija tās sirds.

   Bet Lakstīgalas balss pamazām dzisa, sīkie spārniņi notrīsēja, un acis aizmiglojās. Vārgāk un vārgāk skanēja dziesma, it kā Lakstīgalai kāds aizžņaugtu kaklu.

   Tad kā kliedziens izskanēja pēdējā dziesmas nots. To izdzirdis, bālais mēness aizmirsa par ausmu un aizkavējās debesīs. To izdzirdusi, sarkanā roze notrīsēja labsajūtā un atvēra ziedlapas aukstā rīta glāstam. Kliedzienu uztvēra atbalss un aiznesa sārta­jām kalnu grēdām, pa ceļam pamodinot aitu ganus no sapņiem. Tas aizslīdēja pāri upmalas niedrēm, un tās to aiznesa līdz pašai jūrai.

   "Skaties, skaties!" sauca Rožukrūms. "Roze ir gatava!"

   Taču Lakstīgala neatbildēja, ar ērkšķi sirdi viņa gulēja garajā zālē mirusi.

   Ap pusdienlaiku Students atvēra logu un palūkojās laukā.

   "Ak, kāda laime!" viņš iesaucās. "Sarkana roze! Tādu rozi savu mūžu neesmu redzējis. Tā ir tik skaista, un tai noteikti ir garš latīnisks nosaukums."

   Un viņš pieliecās un noplūca rozi.

   Tad Students uzlika cepuri un, rozi rokā turēdams, skrēja uz Profesora namu.

   Profesora meita sēdēja durvju priekšā, tinot uz spolītes zilu zīda pavedienu, un mazs šunelis tupēja pie viņas kājām.

   "Jūs apsolījāt, ka dejosiet ar mani, ja atnesīšu jums sarkanu rozi," Students teica. "Te būs pati sarkanākā roze pasaulē. Piespraudiet to šovakar uz krūtīm, tuvāk pie sirds, un, kad mēs abi dejosim, tā jums stāstīs, cik ļoti jūs mīlu."

   Bet meitene sarauca pieri.

   "Man ļoti žēl, bet, šķiet, šī roze tomēr nepiestāvēs manai kleitai," viņa atbildēja. "Turklāt kambarsulaiņa brāļadēls man atsūtīja dažus īstus dārgakmeņus, un tie, kā zināms, maksā daudz vairāk nekā ziedi."

   "Goda vārds, jūs nu gan esat nepateicīga," sadus­mots teica Students un nosvieda rozi uz ielas; tā iekri­ta notekā, un ratu ritenis pārbrauca tai pāri.

   "Nepateicīga!" meitene nerimās. "Es jums pateikšu, lūk, ko - jūs esat vienkārši rupjš, un kas gan jūs vispār tāds esat? Tikai Students! Un sudraba sprādžu pie kurpēm, kādas ir kambarsulaiņa dēlam, jums nu gan noteikti nav."

   Un viņa piecēlās no krēsla un iegāja mājā.

   "Cik gan muļķīga ir tāda mīlestība," noteica Students promiedams. "Tā nav ne uz pusi tik noderīga kā loģika, jo neko nepierāda, tā vienmēr tikai sola to, kas nekad nenotiks, un liek ticēt tam, kas ir vien veltas cerības. Patiesībā tā ir galīgi neprak­tiska, un, tā kā mūsu laikos praktiskums nozīmē visu, es atkal ķeršos pie filozofijas un studēšu metafiziku."

   Un tā viņš atgriezās savā istabā, izvilka no plaukta milzīgu, putekļainu grāmatu un sāka lasīt.