Tā viņi sēdēja viens otram blakus, un viņš slavēja princeses acis, teikdams, ka tās esot divi skaisti, tumši ezeri un domas peldot pa tiem kā nāras. Un par viņas pieri viņš teica, ka tā esot sniegots kalns ar krāšņākajām zālēm un gleznām, un viņš stāstīja par stārķi, kas atnes mazus, mīļus bērniņus.

   Jā, tie bija jauki stāsti! Tad viņš bildināja princesi, un viņa uzreiz teica: "Jā!"

   "Bet jums būtu jāatnāk sestdien," viņa teica, "tad ķēniņš ar ķēniņieni pie manis dzer tēju. Viņi būs varen lepni, ka es dabūju turku dievu par vīru, bet raugieties, lai jūs varētu pastāstīt kādu īsti jauku pasaku, jo tādas maniem vecākiem īpaši patīk. Māte grib dzirdēt kaut ko tikumisku un cēlu, bet tēvs — kaut ko jautru, lai varētu pasmieties."

   "Jā, tad nekādu citu kāzu dāvanu es nenesīšu kā vien pasaku," viņš teica, un tad viņi šķīrās, bet princese iedeva viņam zobenu, greznotu ar zelta gabaliem, kas viņam sevišķi labi noderēja.

   Tad viņš aizlidoja prom, nopirka sev jaunus rītasvārkus un sēdēja mežā, sacerēdams pasaku. Tai vajadzēja būt gatavai līdz sestdienai, un sacerēt pasaku nav nemaz tik viegli. Līdzko pasaka bija gatava, tā ari sestdiena bija klāt. Ķēniņš, ķēniņiene un viss galms gaidīja viņu uz tēju pie princeses. Uzņemts viņš tika bezgala laipni!

   "Vai jūs mums nepastāstītu kādu pasaku?" ķēniņiene vaicāja. "Tādu, kurā būtu dziļas domas un laba pamācība."

   "Bet par kuru var tomēr pasmieties," ķēniņš piebilda. Tieši tādu!" tirgotāja dēls teica un sāka stāstīt: bet klausieties nu uzmanīgi!

   "Reiz bija saišķītis sērkociņu, kuri bija bezgala lepni uz savu augsto izcelšanos. Viņu ciltskoks, tas ir, lielā priede, no kuras viņi katrs bija mazs gabaliņš, bija augusi kā vecs, liels koks mežā. Tagad sērkociņi gulēja uz plaukta starp šķiltavām un vecu dzelzs podu, un tiem viņi stāstīja par savu jaunību. "Jā, tad mēs bijām uz zaļa zara!" viņi teica. 'Tad mēs patiesi bijām uz zaļa zara! Ik rītu un vakaru mums bija dimantu tēja, proti, rasa, visu dienu mums spīdēja saulīte, kad nu saule spīdēja, un visiem putniņiem bija jāstāsta mums pasakas. Mēs manījām, ka esam arī bagāti, jo lapu kokiem apģērbs bija tikai vasarā, bet mūsu ģimene varēja atļauties zaļas drēbes gan vasarā, gan ziemā. Taču tad nāca malkas cirtēji, tā bija lielā revolūcija, un mūsu ģimene tika sašķelta. Ciltstēvs dabūja vietu par lielo mastu uz krāšņa kuģa, kas brauca apkārt pasaulei, ja vien gribēja, citi zari nonāca citās vietās, un mums tagad ir uzdevums iededzināt gaismu zemajam pūlim. Tāpēc mēs, augstas kārtas ļaudis, esam nokļuvuši te, virtuvē."