Reiz bija kāds tirgotājs, viņš bija tik bagāts, ka būtu varējis veselu ielu un gandrīz vēl arī mazu šķērsieliņu nobruģēt ar sudraba naudu. Bet to viņš nedarīja, viņš mācēja savu naudu citādi izlietāt. Šiliņu izdodams, viņš atpakaļ dabūja dālderi. Tāds, lūk, tirgotājs viņš bija — un tad viņš nomira.

   Tā nu viņa dēls mantoja visu naudu, dzīvoja vienos priekos, katru nakti gāja uz masku balli, taisīja gaisa pūķus no papīra naudaszīmēm un laida plakaniski pa ezera virsu nevis plānus akmentiņus, bet zelta naudas gabalus. Tā rīkojoties, nauda varēja izsīkt un beidzot izsīka arī. Pēdīgi viņam nepiederēja vairāk par četriem šiliņiem un nebija citu mantu kā vien tupeļu pāris un veci rītasvārki. Nu draugi par viņu nelikās vairs ne zinis, jo ar tādu tak viņi nevarēja rādīties kopā uz ielas. Bet viens no viņiem, kurš bija labs, aizsūtīja viņam vecu ceļasomu, sacīdams: "Savāc mantiņas!" Jā, tas nu bija labi darīts, bet viņam jau nebija nekā, ko savākt, tāpēc viņš iesēdās ceļasomā pats.

   Tā bija ērmota ceļasoma. Līdzko piespieda atslēgu, ceļasoma varēja lidot pa gaisu. Tā ari notika, žviks! — soma ar tirgotāja dēlu caur skursteni uzlidoja augstu virs mākoņiem, arvien tālāk un tālāk prom. Somas dibens čīkstēja, un viņš šausmīgi pārbijās, domādams, ka tas salūzis, jo tad nu viņš dabūtu krietni mest kūleņus! Dievs, pasargā! Un tā viņš nonāca turku zemē. Ceļasomu viņš noslēpa mežā zem sausām lapām un gāja uz pilsētu. To viņš gluži labi varēja darīt, jo pie turkiem tak visi, tāpat kā viņš, staigāja rītasvārkos un tupelēs. Tad viņš satika aukli ar mazu bērnu. "Klau, tu, turku aukle!" viņš teica. "Kas tā par lielu pili pilsētas tuvumā, kam logi tik augstu no zemes?"

   „Tur dzīvo ķēniņa meita," aukle teica. "Viņai ir pareģots, ka viņa kāda mīļākā dēļ kļūšot ļoti nelaimīga, un tāpēc neviens nedrīkst viņu apmeklēt, ja ķēniņa un ķēniņienes nav klāt."

   "Paldies!" tirgotāja dēls teica. Tad viņš gāja uz mežu, iesēdās savā somā, uzlaidās uz jumta un pa logu ielīda pie princeses.

   Viņa gulēja uz sofas un bija aizmigusi. Viņa bija tik skaista, ka tirgotāja dēls nevarēja atturēties, viņu nenoskūpstījis. Viņa pamodās un briesmīgi izbijās, bet viņš teica, ka esot turku dievs, kas nolaidies no debesīm, un tas viņai patika.

   Tā viņi sēdēja viens otram blakus, un viņš slavēja princeses acis, teikdams, ka tās esot divi skaisti, tumši ezeri un domas peldot pa tiem kā nāras. Un par viņas pieri viņš teica, ka tā esot sniegots kalns ar krāšņākajām zālēm un gleznām, un viņš stāstīja par stārķi, kas atnes mazus, mīļus bērniņus.

   Jā, tie bija jauki stāsti! Tad viņš bildināja princesi, un viņa uzreiz teica: "Jā!"

   "Bet jums būtu jāatnāk sestdien," viņa teica, "tad ķēniņš ar ķēniņieni pie manis dzer tēju. Viņi būs varen lepni, ka es dabūju turku dievu par vīru, bet raugieties, lai jūs varētu pastāstīt kādu īsti jauku pasaku, jo tādas maniem vecākiem īpaši patīk. Māte grib dzirdēt kaut ko tikumisku un cēlu, bet tēvs — kaut ko jautru, lai varētu pasmieties."

   "Jā, tad nekādu citu kāzu dāvanu es nenesīšu kā vien pasaku," viņš teica, un tad viņi šķīrās, bet princese iedeva viņam zobenu, greznotu ar zelta gabaliem, kas viņam sevišķi labi noderēja.

   Tad viņš aizlidoja prom, nopirka sev jaunus rītasvārkus un sēdēja mežā, sacerēdams pasaku. Tai vajadzēja būt gatavai līdz sestdienai, un sacerēt pasaku nav nemaz tik viegli. Līdzko pasaka bija gatava, tā ari sestdiena bija klāt. Ķēniņš, ķēniņiene un viss galms gaidīja viņu uz tēju pie princeses. Uzņemts viņš tika bezgala laipni!

   "Vai jūs mums nepastāstītu kādu pasaku?" ķēniņiene vaicāja. "Tādu, kurā būtu dziļas domas un laba pamācība."

   "Bet par kuru var tomēr pasmieties," ķēniņš piebilda. Tieši tādu!" tirgotāja dēls teica un sāka stāstīt: bet klausieties nu uzmanīgi!

   "Reiz bija saišķītis sērkociņu, kuri bija bezgala lepni uz savu augsto izcelšanos. Viņu ciltskoks, tas ir, lielā priede, no kuras viņi katrs bija mazs gabaliņš, bija augusi kā vecs, liels koks mežā. Tagad sērkociņi gulēja uz plaukta starp šķiltavām un vecu dzelzs podu, un tiem viņi stāstīja par savu jaunību. "Jā, tad mēs bijām uz zaļa zara!" viņi teica. 'Tad mēs patiesi bijām uz zaļa zara! Ik rītu un vakaru mums bija dimantu tēja, proti, rasa, visu dienu mums spīdēja saulīte, kad nu saule spīdēja, un visiem putniņiem bija jāstāsta mums pasakas. Mēs manījām, ka esam arī bagāti, jo lapu kokiem apģērbs bija tikai vasarā, bet mūsu ģimene varēja atļauties zaļas drēbes gan vasarā, gan ziemā. Taču tad nāca malkas cirtēji, tā bija lielā revolūcija, un mūsu ģimene tika sašķelta. Ciltstēvs dabūja vietu par lielo mastu uz krāšņa kuģa, kas brauca apkārt pasaulei, ja vien gribēja, citi zari nonāca citās vietās, un mums tagad ir uzdevums iededzināt gaismu zemajam pūlim. Tāpēc mēs, augstas kārtas ļaudis, esam nokļuvuši te, virtuvē."

   "Jā, bet man ir klājies citādi!" teica dzelzs pods, kam sērkociņi gulēja līdzās. "Jo no tā brīža, kopš esmu nācis pasaulē, esmu berzts un karsēts neskaitāmi daudz reižu. Es gādāju par ēdienu un, atklāti runājot, esmu galvenais šai mājā. Mans vienīgais prieks ir brīžos, kad galds novākts, tīram un glītam stāvēt uz plaukta un parunāt kādu prātīgu vārdu ar saviem biedriem. Izņemot ūdensspaini, kas šad un tad noiet lejā, pagalmā, mēs vienmēr dzīvojam šaipus durvīm. Vienīgais, kas pastāsta mums jaunākās vēstis, ir tirgus grozs, bet viņš tik asi runā par valdību un tautu — jā, nesen viens vecs pods aiz izbailēm par tādu valodu nokrita zemē un saplīsa. Jā, tas ir brīvdomātājs, es jums teikšu!" — "Nu tu runā par daudz!" šķiltavas sacīja, un tērauds uzsita pa kramu, ka dzirksteles vien nošķīda. "Vai nesarīkosim jautru vakaru?"

   "Jā, runāsim par to, kurš ir pats augstākais mūsu starpā!" sērkociņi ierosināja.

   "Nē, man nepatīk runāt pašai par sevi," māla bļoda sacīja. "Sarīkosim saviesīgu vakaru! Es sākšu, pastāstīdama kaut ko tādu, ko katrs būs piedzīvojis, tad ikviens varēs no sirds līdzi just, un tas būs ļoti patīkami: "Pie Baltijas jūras, pie Dānijas līčiem...""

   "Ļoti skaists sākums!" šķīvji teica. "Tas noteikti būs stāsts, kas mums patiks."

   "Jā, tur es pavadīju savu jaunību kādā klusā ģimenē. Mēbeles tika spodrinātas, grīda mazgāta un ik pārnedēļu pie logiem likti tīri aizkari."

   "Jūs nu gan interesanti stāstāt!" putekļu slotiņa teica. "Uzreiz ir skaidrs, ka to stāsta sievišķis: visam vijas cauri kaut kas tīrs."

   "Jā, to jūt gan!" teica ūdensspainis, aiz prieka palēkdamies tā, ka uz grīdas nošļakstēja ūdens.

   Un bļoda stāstīja tālāk, un beigas bija tikpat labas kā sākums. Visi šķīvji skanēja aiz prieka, un putekļu slotiņa izņēma zaļus pētersīļus no smilšu kastes un appušķoja ar tiem bļodu, zinādama, ka citi par to noskaitīsies, un domās piebilda: "Pušķoju es viņu šodien, viņa pušķos mani rīt."

   "Mēs gribam dejot!" ogļu stangas teica un sāka dejot. Jā, Dievs, apžēlojies, cik augstu viņas cēla vienu kāju! Vecais krēsla pārvalks plīsa vai pušu, to redzēdams. "Varbūt mūs ari appušķos?" stangas teica un tika appušķotas ar'.

   "Tā jau tāda vienkāršā tauta vien ir!" sērkociņi domāja. Nu patvārim vajadzēja dziedāt, bet viņš bija saaukstējies un teica, ka varot dziedāt tikai vāroties. Bet tas bija no tīras lepnības vien, viņš gribēja dziedāt, tikai stāvēdams uz kungu galda.

   Uz palodzes sēdēja veca rakstāmspalva, ar ko kalpone mēdza rakstīt. Spalva ne ar ko nebija ievērojama, ja nu vienīgi ar to, ka par dziļu bija iebāzta tintnīcā, bet par to viņa ari bija lepna. "Ja patvāris negrib dziedāt," viņa teica, "tad lai ari nedzied! Ārā, būrītī ir lakstīgala, tā gan prot dziedāt! Neko citu viņa laikam arī nav iemācījusies, bet neko sliktu šovakar nerunāsim."

   "Man tas šķiet ļoti nepieklājīgi," tējas katliņš teica, viņš bija virtuves dziedātājs un patvāra pusbrālis, "ka mums jāklausās sveša putna dziedāšanā. Vai tas ir patriotiski? Es gribu, lai tirgus grozs mums to pasaka."

   Tas mani kaitina," tirgus grozs teica. Tas mani tā kaitina, ka neviens to pat iedomāties nevar! Vai tā klājas pavadīt vakaru? Vai pareizāk nebūtu ievest šai mājā kārtību? Katrs tad ieņemtu sev pienācīgu vietu un es būtu visa rīkotājs. Tad ietu pavisam citādi!"

   "Jā, taisīsim troksni!" visi teica. Tai pašā brīdī atvērās durvis. Tā bija kalpone, un visi apklusa, neviens neizdvesa ne skaņas, kaut arī katrs pods zināja, ko visu tik viņš neizdarītu un cik ievērojams viņš ir. "Jā, ja vien es būtu gribējis," katrs domāja, "tad gan būtu iznācis jautrs vakars!"

   Kalpone paņēma sērkociņus un uzšķīla ar tiem uguni. Dievs, apžēlojies, kā tie švirkstēja un liesmoja!

   Tagad katrs var redzēt, ka mēs esam galvenie!" viņi domāja. "Kāds mums spožums, kāda liesma!" Un tad viņi bija izdeguši."

   Tā bija skaista pasaka," ķēniņiene teica. "Es jutos gluži kā virtuvē pie sērkociņiem, jā, tagad tu dabūsi mūsu meitu."

   "Jā gan!" ķēniņš piekrita. Tu mūsu meitu dabūsi pirmdien!" Tirgotāja dēlu kā nākamo meitasvīru viņš tagad uzrunāja ar "tu".

   Kāzas bija noliktas, un vakaru priekš tām visā pilsētā notika uguņošana, pūlī tika mesti kliņģeri un kūkas, un, pirkstu galos pacēlušies, ielu puikas kliedza urravas un svilpa, pirkstus mutē ielikuši. Bija bezgala jauki!

   "Jāpaskatās, vai es ari nevarētu kaut ko izdarīt," domāja tirgotāja dēls. Tad viņš nopirka raķetes, plaukšķenes un visvisādus uguņošanas rīkus, kādi vien tik ir, ielika tos somā un uzlaidās ar tiem gaisā.

   Švirrks! Kā nu apkārt viss sprakšķēja, blīkšķēja un liesmoja!

   Turki lēkāja tā, ka tupeles vien pa gaisu lidoja. Tādus debesu brīnumus viņi vēl nebija redzējuši. Nu viņi saprata, ka princesi dabūs pats turku dievs.

   Līdzko tirgotāja dēls ar somu nolaidās atkal mežā, viņam ienāca prātā: "Iešu tomēr uz pilsētu, lai dabūtu dzirdēt, kā tas ir izskatījies." Un bija gluži saprotams, ka viņam gribējās paklausīties.

   Nē, ko tik ļaudis nestāstīja! Katrs, kam vien viņš vaicāja, bija redzējis to citādi, bet skaisti tas bija licies visiem.

   "Es redzēju pašu turku dievu," sacīja viens. "Acis viņam spīdēja kā zvaigznes un bārda bija balta kā ūdens putas!"

   "Viņš lidoja ugunīgā mētelī," teica cits. "Skaistākie eņģelīši raudzījās no mēteļa krokām!"

   Jā, viņš dzirdēja brīnumu lietas, uz ritu bija noliktas viņa kāzas.

   Nu viņš gāja atpakaļ uz mežu, lai sēstos savā somā, — bet kur tā bija palikusi? Soma bija sadegusi. Viena dzirkstele no uguņošanas bija iekritusi somas dibenā, uzliesmojusi un pārvērtusi somu pelnos. Viņš vairs nevarēja lidot, vairs nevarēja tikt pie savas līgavas.

   Visu dienu viņa nostāvēja uz jumta gaidīdama un gaida vēl tagad. Bet viņš staigā apkārt pa pasauli, stāstīdams pasakas, tomēr tās vairs nav tik jautras kā pasaka, ko viņš stāstīja par sērkociņiem.