Dzīvoja reiz cilvēks, kuram ļoti garšoja šņabis. Tikko viņš iedzēra šņabi, sāka griezties galva, un tas viņam patika. Sāk griezties uz vienu pusi — arvien ātrāk, arvien ātrāk, dūkdama kā vilciņš, un — stop! — apstājas. Raibs gar acīm, cilvēks pieturas pie staba, lai nenogāžas, un gaida: jā, sāk griezties atpakaļ uz otru pusi, arvien ātrāk, ātrāk, ātrāk, — un atkal apstājas. Skaidrs, ka viņš gāja, vienmēr streipuļodams, jo kā gan var noiet taisni cilvēks, kam galva griežas! Citi cilvēki teica: — Kā tev nav bail, ka tev galva nenogriežas nost? Griezīsies, griezīsies un pēkšņi ātrumā nogriezīsies nost un ieripos grāvī.

   — Hē, — teica cilvēks ar šņabi galvā, — nekur viņa viena neieripos! Kad galva krīt grāvī, es tai vienmēr krītu līdzi.

   — Nu labi vēl, ka tev galva, — kad viņa griežas un griežas, un pēkšņi apstājas — apstājas tā, kā bijusi, — ar degunu uz priekšu. Bet ja nu apstājas ar degunu mugurpusē? Ko tad?

   — Mana galva nav nekāda muļķa galva. Mana galva nav ūdens galva, bet šņabja galva. Viņa pati zina, kā griezties un kā apstāties, — atbildēja cilvēks, kam šņabis galvā. Viņš bija neaizrunājams, un cilvēki atstāja viņu mierā. Bet vienreiz: nāk visi mājās no balles, skatās: cilvēks guļ grāvī, bet galva sagriezusies otrādi — tur pret kaklasaiti nav vis zods, ne deguns, bet pakausis. Apgrieza cilvēku atpakaļ, bet kā tu sapratīsi, kā ir atpakaļ, kā nav atpakaļ: kā nogulda uz muguras, tā deguns smiltīs, kā nogulda ar degunu uz augšu, tas pats guļ uz vēdera. Visi sāka gudrot: vajadzētu pagriezt galvu atpakaļ, pamēģināja, tā vārīgi un saudzīgi, — neiet. Stiprāk griezt baidījās, ka nenobendē cilvēku. Tad cilvēks grāvī sāka lūgties, lai iedodot viņam vēl šņabi.

   Jā, kā iedod šņabi, galva sāk atkal griezties. Griežas, griežas un — stop! — atkal nepareizi, šoreiz deguns uz vieniem sāniem. — Nu, — teica cilvēki, — tiec nu pats galā, apnicis ar tādu! — un gāja mājā.

   Cilvēks ar šņabi galvā arī gāja mājā — kad galva sāniski, tad jau var kaut kā iet un redzēt, kur iet. Mājās aizgājis, cilvēks iedzēra vēl, un galva, kā par laimi, atgriezās atpakaļ pareizi. Bet no tā laika cilvēku ar šņabi galvā atkal un atkal redzēja šķību, greizu galvu staigājam, dzēra viņš daudz, galva griezās vienā griešanā un, kad apstājās, tad kā kuro reizi: reizēm šķībi, reizēm iešķībi, reizēm pavisam otrādi. Cilvēkam bija motocikls, bija arī motocikla vadītāja tiesības, bet drīz tās viņam milicija atņēma, jo kā gan var braukt ar motociklu, ja galva uz sāniem vai pavisam otrādi? Ļoti grūti cilvēkam ar šņabi galvā bija arī mājās. Sieva nekā nezināja, kā klāt galdu. Ja vīram galva otrādi, tad nācās viņu sēdināt ar muguru pret galdu, tad mute gan bija galda pusē, bet rokas? Kā lai viņš paēd? (Iedomājieties jūs paši, ka mute jums būtu tur, kur tagad pakausis, un pamēģiniet aizcelt karoti aiz galvas — nav nemaz viegli.) Cilvēks ar šņabi galvā nekā tādās reizēs neprata paēst un sievai vajadzēja viņu ēdināt. Bieži tēti kā maziņu ēdināja viņa paša bērni.

   Cilvēks ar šņabi galvā strādāja par laivu taisītāju. Ja galva taisītājam bija stāvējusi pareizi, laivām nebija nekādas vainas, priekšgals, kur priekšgalam jābūt, pakaļgals, kur pakaļgalam jābūt. Bet, ja galva bijusi ačgārni, tad nevarēja saprast, kur laivas priekšgals, kur pakaļgals. Vienu dienu it kā būtu būvējis priekšgalu uz šo galu, otrā dienā — uz to galu.

   Ja galva bijusi šķībi uz vienu pusi, tad laiva arī, ielaista ūdenī, vilka šķībi uz vienu pusi — kā pīrāgs. Stūrē, cik taisni gribi, laiva gāja šķībi. Tad cilvēku ar šņabi galvā atlaida no laivu meistara darba un gudroja, kādu darbu tam dot. Nolēma, ka ļaus tam strādāt kolhozā par ganu. Bet kur nu! Kā lai viņš būtu izskrējis, kad galva otrādi, govīm līdzi! Reizēm viņš dzina govis riņķī vien, riņķī vien, reizēm uz priekšu, reizēm atpakaļ — kā nu viņai, sagriezušamies galvai, likās vajadzīgs. Tad kolhoza valde lēma — ko darīt? Un nolēma tā: cilvēks vēl jauns, pensijas gadu vēl nav, darbs jādod. Lai strādā kolhoza dārzniecībā par putnubiedēkli. Galva viņam griežas? Griežas. Tas ir labi. Pret strazdiem ķiršu dārzā taisni kaut ko tādu vajag, kas griežas. Un, ja vēl uz galvas uzliek tādu kā veļas katla vāku vai velosipēda riteni un tam piekarina tukšas konservu bundžas, kas, apkārt griezdamās, spīd un skan, tad iznāk tāds kā mazs karuselis un neviens strazds ir tuvumā nerādīsies. Tā arī izdarīja, un cilvēks ar šņabi galvā stāv kolhoza dārzā vēl šodien. Galva griežas, bundžas skan, un strazdi laižas apkārt ar lielu līkumu. Ja vien nav nomiris. Cik tad ilgi cilvēks var dzīvot ar galvu, kas griežas, griežas un nepārtraukti griežas. Cilvēkam ar šņabi galvā sāka krāsoties deguns, ar katru dienu vairāk un vairāk tas kļuva sarkans, tumši sarkans, līdz pārvērtās koši lillā krāsā. Visā apkārtnē nevienam nebija tik koši lillā deguna. Ja viņa degunu iemērca vāzē, kurā ielikti baltie ceriņi, tad tie drīz vien nokrāsojās lillā kā visi ceriņi.  Viņa bērni nemaz negāja uz veikalu tinti pirkt — tikai palūdza, lai tētis iemērc degunu glāzē. Brītiņu paturēja, un tinte kļuva īsta, stipra lillā tinte.

   Kolhoza priekšsēdētājs, redzēdams šo koši lillā degunu, tūliņ iedomājās: varbūt tas ir īsts kālija permanganāta deguns, varbūt kolhozs var atpirkt no cilvēka ar šņabi galvā degunu un uzcelt mazu kālija permanganāta fabriciņu (jūs jau zināt, kas ir kālija permanganāts. Tie ir lillā graudiņi, kurus izšķīdina ūdenī un skalo rīkli, kad kakls sāp vai iekaisušas mandeles).

  

    Bet cilvēks degunu pavisam neatdeva. Aizlienēja gan, piemēram, uz lielajām masku ballēm kultūras namā vai pašdarbniekiem, kad tiem bija jāspēlē teātris un lugā darbojās kāds dzērājs.

   Reizītēm gan cilvēkam par savu degunu kļuva tā kā kauns, tad viņš mēģināja to pārkrāsot, bet kāda krāsa tad uz dzīvas miesas turas? Un jāmazgājas taču arī ir katru rītu! Krāsa lobījās nost, deguns kļuva plankumains un galu galā lillā, lillā un lillā. Tad ar degunu notika kaut kas pavisam savāds, tas kļuva ne tikai lillā, bet arī tā kā lielāks un apaļāks, un vienreiz kādos svētkos, kur bija daudz visādu krāsu baloniņu (cits lidinājās piesiets, cits, vēja nests, lidoja pāri galvām), cilvēka lillā deguns ieraudzīja lillā baloniņu un kaut ko sajauca, laikam iedomājās, ka viņš arī ir baloniņš vai ka tas baloniņš ar ir deguns. Viņš pēkšņi atrāvās no šņabja galvas, uzlidoja un, priecīgi šūpodamies, sāka lidot prom. "Deguns, mans deguns!" iekliedzās cilvēks ar šņabi galvā. Un visi rādīja ar pirkstiem un kliedza: "Deguns! Deguns! Ķeriet! Tas ir viņa deguns!" Bet degunu tā arī nenoķēra. Cilvēks ar šņabi galvā drīz nomira, vai nu sirds bija slima un šņabja nomocīta, vai nevarēja pārdzīvot to kaunu, ka paša deguns no viņa aizbēdzis, bet beigts viņš bija.

   Drīz ļaudis sāka runāt, ka citiem dzērājiem arī esot aizbēguši viņu lillā deguni un paši dzērāji drīz vien nomiruši, — tā esot tāda degunu slimība. Bet citi teica, ka gluži otrādi — ne deguni, bet paši cilvēki ar šņabi galvā esot slimi, tāpēc deguni no tiem bēgot. Cilvēki ar lillā deguniem no tā laika sāka nēsāt mazus uzpurnīšus vai, pareizāk sacīt, mazus uzdeguņus, lai deguns neaizbēg. Kad jūs redzat cilvēku ar lillā degunu, pavaicājiet, kāpēc viņš nenēsā uzdeguni, citādi taču deguns var aizbēgt!