Pēc pārsteidzoši ātrajām laulībām ar Magoni Īriss vēl arvien nespēja attapties. Viņš stāvēja mēms un nekustīgs un nemitīgi sev jautāja:

    «Bet kā tad tā? Es taču mīlēju Vijolīti, un Vijolīte mīlēja mani, bet es apprecējos ar Magoni. Kāpēc man vajadzēja izdarīt tādu muļķību?»

    Kas var atbildēt?

   Turpretim Magonei vaigi laistījās aiz lepnuma, ka dabūjusi par vīru tik staltu puisi:

    «Mans vīriņš, mans bucītis, mans...» - tā viņa vīteroja citām meičām, un, lai ko tās runāja un par ko runāja, viņa prata vienmēr iespraukt kādu pateicienu par savu vīriņu, ar to mēģinādama drau­dzenēm iedzelt, ka tās, lūk, vēl sievas godā nav tikušas. 
 Bet reiz Vijolītes draudzene - zeltmatainā Doronika Magonei atkoda. Pavisam nevainīgi viņa, visām dzirdot, ieprasījās:

    - Bet ko tas tavs vīriņš tāds saskābis vien izska­tās? Stāv, kā mietiņu norijis. Vai tikai viņš neskumst pēc maigās Vijolītes?

   Magone piesarka aiz dusmām, bet novaldījās un, it kā uzskatīdama Doronikas piezīmi par joku, sāka smieties:

    - Ak, viņš man tāds neveikls aiz kautrības. Bet lai paiet medus mēnesis, tad es viņu sākšu dresēt pēc sava prāta.

    Un tad nu dresēja arī.

   - Ko tu stāvi, lūpu atkāris! - atskanēja uzkliedziens, kad Īriss izlikās nedzirdējis sievas aicinājumu savilkt viņai korseti.

    Īriss iekoda lūpā un negribīgi, nepieskardamies sievas gūžai, izpildīja pavēli. «Paldies» vietā Magone iecirta vīram pļauku, teikdama:

   - Tad tu citreiz būsi dzirdīgāks!

    Lai ko darīja Īriss, Magonei nekas nelikās pa prā­tam. Ne viņš mācēja dakšiņu turēt, kā pieklājas, ne ar nazi rīkoties. Cik reižu viņš piecēlās no galda nepaēdis, kad Magone pabolīja pret viņu baltas acis.

   - Ja tas notiktu vienatnē, Īriss vēl kaut kā būtu pie-cieties, bet Magonei gribējās citu sievu priekšā padi­žoties ar savu varu pār vīru. Ja tikai pagadījās kādai pie viņiem ienākt, tā Magone sāka komandēt: «Īris, šurp! Īris, turp! Padod man to! Noliec šo! Un tagad noskūpsti man roku! Pakasi man muguru!»

    Ar laiku Īriss iegaumēja, ka Magoni visvairāk kai­tina tas, ja neievēro viņas rāšanos un pamācības. Kad Magone atkal uzbrēca, ka viņš neprotot dakšiņu turēt, Īriss nometa to zemē un ēda ar pirkstiem. Kad Ma­gone skaitīja visādas pamācības, kā uzvesties mājās un viesībās, Īriss ļāva sievai izrunāties līdz nespēkam, un, kad tā noprasīja, vai vīrs esot sapratis un iegau­mējis, viņš nožāvājās, izbrīnījies paskatījās Magonē un nevainīgi pajautāja:

   - Vai tu man ko teici?

    Magone tvīka kaislību liesmās, bet, kad tā vaka­ros aicināja vīru gultā, tas aizbildinājās, ka jāiziet laukā zirgu pārsiet, un, kā gāja, tā pazuda līdz rītam.

   Beidzot Magone neizturēja un izsūdzēja savas bē­das Driģenei, par kuru runāja, ka tā protot vīriešus pieburt.

    - Mīļā Magonīt! - iesaucās Driģene. - Kāpēc tu jau ātrāk neatnāci pēc padoma. Šitādus koka gabalus ar manu dziru vienā mirklī var padarīt dulnus.

    Driģene ielēja pudelē zaļganu dzērienu un pa­mācīja:

    - Tu uzvelc košus brunčus, iedod vīriņam nodzer­ties šo dziru, tad pagrozies viņam priekšā gan šā, gan tā, un viņš no tevis vairs vaļā netiks.

    Var jau būt, ka Īriss būtu Driģenes sulu izdzēris un viss notiktu tā, kā burvju vecene pareģoja. Bet vai tad Magone varēja nociesties nepalielījusies citām sie­vām, ka nu reiz vīriņš dancošot pēc viņas stabules. Bet, ja sieva par savu ģimenes dzīvi kaut ko pa­stāsta citām sievām, tad pēc piecām minūtēm tas jau ir zināms vīram.

    Tā arī šoreiz - Īrisam atlika pietiekami daudz laika apsvērt, vai dzert Driģenes dzērienu vai palikt uzti­cīgam atmiņām par Vijolīti.

    Magone labā ticībā burves dzēriena spēkam uz­vilka košus brunčus, ielēja Driģenes sulu glāzē un pie­dāvāja Īrisam:

   - Iedzer, vīriņ, es redzu, tu esi noguris.

    Īriss uzlūkoja Magoni mīlīgām acīm un, paņēmis glāzi, aptvēra sievu ap vidukli un teica:

   - Iedzer, sieviņ, malku uz manu veselību, pēc tam es dzeršu uz tavu veselību.

   Magone laimīga uzsmaidīja Īrisam un atgāza galvu - lai tad nu vīriņš ielejot mutē vienu mal­ciņu. Bet Īriss - ko viņš izdarīja! Viņš sagāza sievai iekšā visu Driģenes dzērienu, un, kad tā, trakuma pār­ņemta, metās viņam ap kaklu, Īriss paķēra jau lai­kus sagādāto žagaru sauju, uzlika sievu uz ceļ­gala un, pacēlis košos brunčus, sāka savu mācības stundu:

   - Tas tev par to, tas tev par šito, tas par bur­šanos!

   Ak kungs, kā Magone spiedza un spārdījās, līdz aptvēra, kā izsprukt.

   Viņa izmaucās no brunčiem un - spudūkš! - krūmos iekšā. Īriss gan svieda brunčus viņai pakaļ, bet tie aizmetās un palika plivināmies mieta galā.

   Kas šos brunčus piebūra mietam - Driģene vai Magone pati, - nu, galu galā kāda tam nozīme, bet tā tie arī palika plivināmies, un, kas tos uzskata, tas piemin Magoni.