Nu gan paklausies!

   Laukos ceļa malā atradās vasaras māja. Tu noteikti pats to būsi redzējis! Priekšā ir dārziņš ar puķēm un krāsotu sētu. Turpat grāvmalā, skaistākajā zaļajā zālē auga mārpuķīte. Saule spīdēja viņai tikpat silti un jauki kā lielajām, kuplajām krāšņumpuķēm dārzā, un tāpēc viņa auga ne dienām, bet stundām. Kādu ritu viņa bija pilnīgi izplaukusi, ar spīdīgām baltām lapiņām, kuras kā stariņi apņēma dzelteno saulīti viducī. Viņai nemaz neienāca prātā, ka neviens cilvēks to še zālē neredz un ka viņa ir nabaga nievāta puķe. Nē, viņa bija tik priecīga, griezās allaž pret silto sauli, raudzīdamās tajā un klausīdamās cīruli, kurš gaisā dziedāja.

   Šī mārpuķīte bija tik laimīga, it kā būtu pienākusi liela svētku diena, un tomēr tā bija pirmdiena, visi bērni bija skolā. Kamēr viņi sēdēja savos solos, kaut ko mācīdamies, viņa sēdēja uz sava zaļā kātiņa, arī no saules un visa, kas apkārt, mācīdamās, cik Dievs ir labs, un viņai tā vien šķita, ka cīrulītis, dziedādams tik skaidri un jauki, izdzied visu, ko viņa klusībā jūt, un mārpuķīte ar tādu kā goddevību skatījās gaisā uz laimīgo putnu, kurš var dziedāt un lidot, bet nemaz nebija noskumusi, ka pati to nevar. "Es taču redzu un dzirdu!" viņa domāja. "Saule man spīd, un vējš mani skūpsta! Ai, cik dāsni es tomēr esmu apveltīta!"

   Iekšpus sētas stāvēja tik daudz stīvu un lepnu puķu. Jo mazāk tās smaržoja, jo stāvāk tās slējās gaisā. Peonijas piepūtās, lai kļūtu lielākas par rozēm, — bet nejau lielums izšķir visu! Visskaistākās krāsas bija tulpēm, un viņas, laikam to zinādamas, turējās taisnas, lai tiktu vēl vairāk ievērotas. Mārpuķītei aiz sētas viņas ne virsū neskatījās, bet mārpuķīte gan vēroja viņas, domādama: "Cik viņas ir bagātas un daiļas! Jā, pie viņām laikam nolaidīsies ciemos jaukais putns! Paldies Dievam, ka stāvu še tik tuvu, jo tad tomēr dabūšu to skaistumu redzēt!" Un, tikko viņa tā bija nodomājusi, — lirulirulī! — cīrulis nolaidās, bet ne pie peonijām un tulpēm, nē, lejā, zālē pie nabadzīgās mārpuķītes, kas no prieka tā sabijās, ka nemaz nezināja, ko domāt.

   Putniņš lēkāja ap viņu un dziedāja: "Cik mīksta zālīte! Un, skat, cik mīļa puķīte ar zeltu sirdi un sudrabu svārciņos!" Dzeltenais mārpuķītes viducītis jau arī izskatījās kā zelts, un lapiņas apkārt spīdēja kā sudrabs.

   Cik laimīga bija mārpuķīte, nē, to neviens nemaz nevar aptvert! Putns skūpstīja viņu ar savu knābi, dziedāja viņai un atkal pacēlās zilajā gaisā. Noteikti pagāja vesels stundas ceturksnis, līdz puķīte atjēdzās. Drusku nokaunējusies, bet sirdī tomēr ļoti priecīga viņa raudzījās uz dārza puķēm. Viņas taču bija redzējušas to godu un laimību, ko viņa bija saņēmusi, viņām taču vajadzēja saprast, kas tas bija par prieku. Bet tulpes slējās uz augšu vēl stīvākas nekā pirmīt, sejā tik sarkanas un vīzīgas, jo viņas bija noskaitušās. Peonijas bija piepūtušās — ū! Labi gan, ka viņas nevarēja runāt, citādi mārpuķīte būtu dzirdējusi asus bārienus. Nabaga puķīte manīja, ka viņas vis nav labā omā, un par to viņai ļoti sāpēja sirds. Tai pašā bridi dārzā ienāca meitene ar lielu nazi, asu un spīdošu, viņa gāja gar tulpēm un nogrieza tās citu pēc citas. "Ai!" mārpuķīte nopūtās. "Cik briesmīgi, nu viņām ir beigas!" Tad meitene ar tulpēm aizgāja. Mārpuķīte priecājās, ka viņa aug ārpus dārza zālītē un ir nabadzīga puķīte. Viņa no sirds par to pateicās un, saulei rietot, sakļāva savas ziedlapiņas, iemiga un visu nakti sapņoja par sauli un putniņu.

   Nākamajā rītā, kad puķīte atkal laimīga izstiepa visas savas baltās lapiņas kā rociņas gaisam un gaismai pretī, viņa pazina putna balsi, bet viņa dziedāšana skanēja tik bēdīgi. Jā, un kā nebūt bēdīgam, jo nabaga cīrulis bija noķerts un nu sēdēja būrīti pie vaļēja loga. Viņš dziedāja par to, kāda laime ir brīvi lidināties apkārt, dziedāja par jaunajiem, zaļajiem labības asniem tīrumā un par to, cik skaisti ir pacelties ar spārniem augstu gaisā un lidot tālu prom. Nabaga putniņš nebija labā omā, jo sēdēja ieslodzīts būrītī.

   Mārpuķīte tik labprāt būtu viņam palīdzējusi, bet kā gan viņa to varētu izdarīt? Jā, to bija grūti izdomāt. Viņa pavisam aizmirsa, kāds skaistums ir visapkārt, cik silti spīd saulīte un cik jauki baltas izskatās viņas lapiņas. Ak, visi prāti un domas bija tik pie notvertā putna, kam viņa nekādi nespēja palīdzēt.

   Tai pašā brīdī dārzā iznāca divi mazi puisēni. Vienam no viņiem rokā bija nazis, tikpat liels un ass kā tas, ar ko meitene bija griezusi tulpes. Viņi gāja tieši pie mārpuķītes, kura nemaz nevarēja saprast, ko viņi grib.

   "Te mēs varam cīrulim izgriezt skaistu velēnu!" viens puika teica, sākdams dziļi griezt četrstūri ap mārpuķīti, tā ka viņa palika velēnas vidū.

   "Noplūc to puķi!" sacīja otrs puika, un mārpuķīte aiz gaužām bailēm nodrebēja, jo tikt noplūktai taču nozīmēja zaudēt dzīvību, un viņa tik ļoti gribēja dzīvot tagad, kad ar velēnu viņa nonāks pie ieslodzītā cīruļa.

   "Nē, lai paliek!" teica otrs puika. "Skaistumam!" — un tā viņa palika velēnā un nonāca būri pie cīruļa.

   Bet nabaga putns skaļi žēlojās par zaudēto brīvību, sizdamies ar spārniem pret būra dzelzs stieplēm. Mārpuķīte, runāt nevarēdama, nespēja pateikt nevienu mierinājuma vārdu, lai kā ari gribētu. Tā pagāja visa priekšpusdiena.

   "Te nav ūdens!" teica ieslodzītais cīrulis. "Visi ir aizgājuši un aizmirsuši ielikt man kaut pilīti ūdens! Mans kakls ir sauss un deg kā ugunī! Reizēm mani moka karstums, reizēm es drebu no aukstuma, un gaiss ir tik smags! Ak, man jāmirst, jāšķiras no siltās saulītes, no svaigā zaļuma, no visa daiļuma, ko Dievs radījis!" Un viņš iedūra knābi vēsajā velēnā, lai mazliet atspirdzinātos. Tad viņš ieraudzīja mārpuķīti, pamāja viņai ar galvu un, ar knābi to noskūpstījis, teica: "Tev ari še būs jānovīst, tu, nabaga puķīt! Tevi un zaļo zāles laukumiņu man ir devuši visas pasaules vietā, kas man piederēja tur, ārā! Katram zāles stiebriņam ir jābūt man par zaļu koku, katrai tavai baltai ziedlapiņai par smaržīgu puķi! Ak, jūs man stāstāt vien to, cik daudz esmu zaudējis!"

   "Kaut jel varētu viņu mierināt!" domāja mārpuķīte, bet nespēja ne lapiņu pakustināt. Tomēr smarža, kas plūda no sīkajām lapiņām, bija daudz stiprāka, nekā šai puķei vispār piemīt. To sajuta ari putns, un, kaut arī, no slāpēm mirdams, viņš sāpēs plūkāja zaļos zāles stiebrus, tomēr puķi neaiztika.

   Pienāca vakars, bet neviens vēl nenāca un nenesa nabaga putniņam kaut pilīti ūdens. Tad viņš izpleta skaistos spārniņus, tie drudžaini noraustījās, viņa dziesma izskanēja kā žēls pīkstiens, viņš nokāra galviņu pret puķīti, un putna sirds salūza aiz ilgām un žēlabām. Tad puķīte nevarēja vairs kā vakar vakarā sakļaut lapiņas un gulēt, slima un bēdīga tā noliecās uz zemi.

   Tikai nākamajā rītā atnāca puisēni un, redzēdami putnu mirušu, raudāja, raudāja žēli un raka viņam glītu kapiņu, ko izklāja ar ziedlapiņām. Putniņš tika ielikts glītā sarkanā kārbiņā, ar karalisku godu viņš tika apbedīts — nabaga putniņš! Kad viņš bija dzīvs un dziedāja, tie viņu aizmirsa, turēdami būri un likdami ciest slāpes. Nu viņam tika parādīts gods un lietas asaras.

   Bet velēna ar mārpuķīti tika izsviesta lielceļa putekļos. Neviens nedomāja par puķīti, kas putniņu bija mīlējusi visvairāk un gribējusi viņu mierināt!