Jā, bija reiz Mazais Tuks. Patiesībā jau viņu nemaz nesauca par Tuku, bet toreiz, kad viņš vēl lāgā nemācēja runāt, viņš pats sevi tā sauca; tas nozīmēja Kārli, un ir labi, ka to zina. Mazajam Tukam bija jāauklē mazā māsiņa Guste, kas bija daudz mazāka par viņu pašu, un turklāt vēl jāmācās skolā uzdotais. Bet šīs abas lietas reizē lāgā nevedās. Nabaga puisēns sēdēja ar mazo māsiņu klēpī un dziedāja viņai visas dziesmas, kādas vien zināja, šad un tad pamezdams acis ģeogrāfijas grāmatā, kas atšķirta gulēja viņam priekšā; uz rītdienu viņam bija jāizmācās no galvas visas Zēlandes bīskapijas pilsētas un jāzina viss, kas vien par tām uzzināms.

   Tad pārnāca māte, kas bija izgājusi, un paņēma Gusti uz rokām. Tuks pieskrēja pie loga un lasīja tā, ka teju vai acis sprāga no pieres laukā, jo ārā metās arvien tumšāks, bet mātei nebija naudas, ko nopirkt sveci.

   "Tur iet viņsētas vecā veļas mazgātāja!" māte sacīja, pa logu skatīdamās. "Viņa tikko pati var paiet, un vēl jānes pilns ūdens spainis no pumpja. Izskrej nu ārā, Tukiņ, esi labs puisītis! Palīdzi vecenītei!"

   Un Tuks uzreiz aizskrēja un palīdzēja, bet, kad ienāca istabā, bija jau gluži tumšs, par sveci nebija ko domāt, vajadzēja vien iet gulēt. Gultas vietā viņam bija veca lāviņa; uz tās gulēdams, viņš domāja par to, kas uzdots ģeogrāfijā: par Zēlandes bīskapiju un visu, ko skolotājs bija stāstījis. To nu gan būtu vajadzējis izlasīt, bet tagad tas jau vairs nebija iespējams. Ģeogrāfijas grāmatu viņš pabāza zem spilvena, jo bija dzirdējis, ka tas manāmi palīdzot iemācīties, tomēr droši uz to paļauties vis nevarot.

   Tā viņš gulēja un domāja, un domāja. Un tad pēkšņi likās — kāds viņu noskūpsta uz acīm un lūpām. Pusmiegā, pusnomodā viņam rādījās, ka vecā veļas mazgātāja uzlūko viņu ar savām laipnajām acīm, teikdama: "Tas nu gan būtu liels grēks, ja tu rīt nemācētu ģeogrāfiju! Tu palīdzēji man, nu es palīdzēšu tev, un Dieviņš arī to allaž darīs!"

   Un uzreiz iečabējās, iegrabējās grāmata Tuka pagalvī: "Kukudē! Kukudē!" kladzināja vista, viņa, lūk, bija nākusi no Kēges pilsētas. "Esmu viena no Kēges vistām!" Un tad vista pateica, cik tur daudz iedzīvotāju un ka tur notikusi kauja, par kuru vispār labāk nerunāt.

   "Čabi, grabi, bums!" kāds nokrita zeme. Tas bija koka putns, kas nu ierunājās, šautuves papagailis no Prestes pilsētas. Viņš teica, ka tur esot taisni tik daudz iedzīvotāju, cik viņam naglu vēderā, un ne bez lepnuma piebilda: "Netālu no manis ir dzīvojis Torvaldsens. Bums! Te man laba gulēšana!" 

   Bet Mazais Tuks negulēja, pēkšņi viņš sēdēja zirga mugurā. Aulekšiem! Aulekšiem! Grezni tērpts bruņinieks ar spīdošu bruņu cepuri un plīvojošu spalvu pušķi bija nosēdinājis viņu sev priekšā uz zirga, un viņi jāja pa mežu uz veco pilsētu-Vordingborgu.i Tā bija liela,-rosīga pilsēta: lepni slējās ķēniņa pils augstie torņi/ un sveču spožums plūda pa logiem; iekšā tika dziedāts un dejots; karalis Valdemārs dejoja ar greznajām galma preilenēm. — Ausa rīts, lēca saule, un nogrima pilsēta un karaļa pils, un torņi cits pēc cita, līdz beidzot palika tikai viens vienīgs-uz pakalna, kur pils bija stāvējusi, un pilsētiņa bija ļoti maza un nabadzīga, un skolēni, ar grāmatām padusē no skolas nākdami, teica: "Divi tūkstoši iedzīvotāju," — bet tas nebija tiesartik daudz tur nu gan nebija.

   Un Mazais Tuks gulēja gultā, nezinādams, vai sapņoļvai ir no­modā, bet kāds bija viņam līdzās.

   "Tukiņ! Tukiņ!" kāds sauca. Tas bija jūrnieks, bet tik maziņš, ka viņu varēja noturēt par kadetu, bet kadets viņš nebija. "Man tev jānodod daudz sveicienu no Korsēras, tā ir plaukstoša pilsēta! Tur valda dzīva rosība.-Tai ir tvaikonis un pasta rati. Agrāk gan to esot saukuši par nejauku, bet tas ir novecojis uzskats." — "Atrodos jūras malā," Korsēra sacīja. "Man ir gan lielceļš, gan meži, kur pastaigāties, esmu dzimtene dzejniekam, kas bija asprātīgs, un ne katrs dzejnieks ir par tādu saucams. Gribēju sūtīt kuģi apkārt zemeslodei, bet neaizsūtīju, lai gan būtu varējusi to izdarīt. Turklāt es brīnumjauki smaržoju, pie pašiem vārtiem zied visskaistākās rozes!"

   Mazais Tuks paskatījās uz tām, gar acīm sagriezās zaļš un sarkans, bet, kad krāsu juceklis noskaidrojās, viņš ieraudzīja zaļi noaugušu krauju dzidra jūras līča malā un kraujas galā lepnu, vecu baznīcu ar diviem augstiem, smailiem torņiem. No kraujas, skaļi plīkšķēdami, šļācās avoti, un to tuvumā sēdēja vecs ķēniņš ar zelta kroni kuplajos matos; tas bija ķēniņš Hroars pie avotiem jeb pie Roskiles, kā to vietu tagad sauc. Un pa krauju gāja baznīcā visi Dānijas ķēniņi un ķēniņienes, rokās sadevušies, visi ar zelta kroņiem galvā. Ērģeles spēlēja, un avoti urdzēja. Mazais Tuks visu redzēja un visu dzirdēja. "Neaizmirsti Kārtu sapulci!" ķēniņš Hroars piesacīja.

   Pēkšņi viss bija pazudis —jā, un kur? Izskatījās, it kā grāmatā kūtu pāršķirta lapa. Un tagad tur stāvēja veca sieviņa, tā bija ravētāja no Sores pilsētiņas, kur tirgus laukumā aug zāle. Pelēko, nātno priekšautu viņa bija pārmetuši pār galvu un pleciem. Viņa bija gluži slapja, laikam būs lijis. "Jā, lietus gāza aumaļām!" viņa sacīja, un tad viņa pastāstīja šo to jautru no Holberga komēdijām, turklāt viņa zināja par Valdemāru un Absalonu. Bet tad pēkšņi viņa sarāvās pavisam maziņa, šūpoja galvu, it kā taisīdamās lēkt. "Kvāk! Kvāk!" viņa teica. "Slapjš, slapjš! Te viss kā izmiris un labs!" Vienā mirklī viņa bija pārvērtusies par vardi: "kvāk!" — un tad atkal par vecu sieviņu. "Jāģērbjas tā, kāds ir laiks!" viņa sacīja. "Slapjš! Slapjš! Mana pilsēta ir kā pudele: pa tievo galu tajā ieiet, pa tievo galu atkal jānāk ārā! Biju slavena ar svaigiem samiem, tagad man pudeles dibenā žirgti sārtvaidži zēni; tur viņi mācās gudrību: grieķu, grieķu, kvāk!" Balss viņai skanēja kā varžu dziesma vai ari kā lielu ūdenszābaku žļurkstēšana, pa purvu brienot. Vienmēr tā pati skaņa, tik vienmuļa, tik garlaicīga, tik bezgala garlaicīga, ka Mazais Tuks cieši iemiga, un tas viņam darīja tikai labu.

   Bet ari šai miegā pie viņa nāca sapnis vai kas nu ari tas bija: viņa mazā māsiņa Guste ar zilajām acīm un gaišajiem, cirtaina­jiem matiem pēkšņi bija izaugusi par lielu, skaistu meiteni un spēja lidot pa gaisu, lai gan viņai nemaz nebija spārnu. Un viņi abi lidoja pār Zēlandi, pār zaļajiem mežiem un zilajiem ūdeņiem.

   "Tukiņ! Vai dzirdi, kā gailis dzied? Kikerigū! Vistas lido no Kēges! Tev būs vistu kūts, liela, liela! Tu necietīsi badu un trūkumu! Un papagaili tu ari nošausi, vārdu sakot, būsi bagāts un laimīgs vīrs! Tava māja sliesies lepna kā karaļa Valdemāra tornis un bagāti būs izrotāta ar marmora statujām, tādām, kādas redzamas Prestē, — tu taču mani saproti? Tavs vārds, slavas apvīts, izies tālu plašā pasaulē kā kuģis, kuram bija jādodas ceļā no Korsēras, un Roskiles pilsētā. "Neaizmirsti Kārtu sapulci!" sacīja ķēniņš Hroars. »Tur tu. mazais Tukiņ, teiksi labas un gudras runas, un, kad tu reiz gulsies kapā, tad tu gulēsi tikpat saldi..."

   "It kā gulētu Sorē!" sacīja Tuks un... pamodās. Bija gaišs rīts, no sava sapņa viņš neatcerējās neko, bet tas ari nav vajadzīgs, jo nedrīkstam jau zināt, kas mūs nākotnē gaida.

   Un viņš izlēca no gultas, palasīja savā grāmatā un uzreiz mācēja visu. Un vecā veļas mazgātāja, pabāzusi galvu pa durvju spraugu, pamāja viņam un sacīja:

   "Paldies, labo puisīt, ka vakar man tā palīdzēji! Dieviņš dos, ka tavs skaistākais sapnis piepildīsies!"

   Mazais Tuks nemaz vairs neatcerējās, ko bija sapņojis, bet, redzi, to zināja Dievs!